Arnis Miltiņš: Vislabāk ir būt starp savējiem

PAR MĪLESTĪBU. «Manas vasaras piedzīvojums beigsies 31. augustā, kad mainu savu sociālo statusu – sasniedzot pensijas vecumu, dziedāšu par mīlestību,» saka mūziķis Arnis Miltiņš, aicinot uz koncertstāstu «Upe un vējš» VEF Kultūras pilī © Ģirts Ozoliņš/F64

«Situācija pasaulē ir ļoti sarežģīta. Ja godīgi, mums sarežģīta tā bijusi gan padomju laikos, gan citos vēsturiskos laikos, bet, manuprāt, viss atkarīgs no tā, kā mēs uz to spējam paskatīties. Es domāju, ka šī sarežģītība vairāk ir mūsos pašos. Katra situācija, ja nevari to mainīt, ir jāizvērtē un apzināti jāpieņem – lai saglabātu sevi, lai varētu turpināt piepildīt savus sapņus un vienkārši būt,» saka komponists un dziesminieks Arnis Miltiņš.

Šovasar atkal apceļojis Latviju ar velosipēdu, dienā nobraucot apmēram 70 kilometru, trešdien, augusta pēdējā dienā, pulksten 19 viņš būs uz VEF Kultūras pils Kamerzāles skatuves, kur izskanēs koncertstāsts «Upe un vējš». Tajā summējušies mūziķa šā gada, īpaši vasaras, piedzīvojumi, pārdomas, atmiņas un atziņas.

Šajā koncertā Arnim Miltiņam (balss, ģitāra) uz skatuves līdzās būs viņa bērni - Laima Miltiņa (balss, vijole), Kārlis Miltiņš (balss) un Jānis Miltiņš (balss, taustiņinstrumenti), kā arī draugi un domubiedri Laine Ligere-Stengrevica (balss), Dmitrijs Tarasovs (ģitāra) un Viesturs Samts (perkusijas). Projekcijās - Laimas, Kārļa un Jāņa mammas, mākslinieces Ināras Garklāvas darbi.

Programmā: Arņa Miltiņa dziesmas ar Ineses Zanderes, Imanta Ziedoņa, Knuta Skujenieka, Vika, Māra Melgalva, Maijas Kalniņas, Laura Valtera, Jēkaba Kacena un citu autoru vārdiem. Koncertstāsta virstēma - mīlestība.

Par ko stāsta «Upe un vējš»? Un kāpēc tas izskanēs tieši 31. augustā? Savā «Facebook» profilā rakstīji, ka datums nav izraudzīts nejauši, ka tam ir sasaiste ar koncertstāstu.

Koncertstāsts «Upe un vējš» būs ļoti neparasts. Neparasts ar to, ka tajā skanēs tikai tās dziesmas, kas rakstītas pieaugušajiem. Publika zina, ka rakstu dziesmas bērniem, bet, zinot, ka mani klausās ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki, savos koncertos esmu atskaņojis dziesmas arī pieaugušajiem. Patiesībā šis koncerts būs zināma atskaite par diezgan lielu laika posmu manā dzīvē. Es negribētu to saukt par grēksūdzi, bet - šajās dziesmās skartās tēmas man pašam bijušas aktuālas ilgstošā laika posmā.

Koncerta tēma ir mīlestība, un, jā, kā jau minēju, datums ir īpaši izraudzīts - tas sazīmējas kopā ar to, ka 31. augustā apprecējās mani vecāki. Varbūt šo dienu var saukt arī par manas esības 65. gadadienu, jo, ja no 31. maija, kad ir mana dzimšanas diena, paskaita atpakaļ deviņus mēnešus, atkal nonākam pie šī maģiskā datuma - 31. augusta. Un, lai arī mani vecāki nenodzīvoja kopā laimīgu mūžu - viņi izšķīrās -, mēs ar māsu esam piedzimuši, un tas nozīmē, ka mīlestība ir bijusi.

Vēl šis datums ir zīmīgs ar to, ka es sasniedzu to vecumu, kad drīkstu saņemt pensiju - es mainu savu sociālo statusu, un šis būs mans pirmais koncerts kā pensionāram.

Atšifrē, lūdzu, koncertprogrammas nosaukumu.

«Upe un vējš» ir man ļoti zīmīga dziesma ar Ineses Zanderes vārdiem. Arī jaunākā, ko esmu uzrakstījis. Bet šajā koncertā skanēs arī tādas dziesmas, kas uzrakstītas jau pasen - 1989. un 2000. gadā -, bet savu publisko atskaņojumu nav piedzīvojušas. Tās būs divas manas dziesmas, ko esmu rakstījis Eirovīzijai. Vispār Eirovīzijai esmu rakstījis trīs reizes, bet, kā vienmēr - visneaizmirstamākā ir pirmā reize - dziesma «Bluebird», ko ierakstījām kopā ar Laini Ligeri-Stengrevicu. Savulaik ļoti daudz kopā esam koncertējuši bērnu auditorijai.

PAMOSTIES UN BŪT. «Austrai Pumpurei bija teiciens: «Lieliski izdevies rīts - es pamodos!» Tā arī vajadzētu censties dzīvot. Pamosties un vienkārši būt,» uzskata mūziķis Arnis Miltiņš / Ģirts Ozoliņš/F64

Koncertā būs dziesmas ne tikai latviešu, bet arī angļu un krievu valodā, jo man bijusi sadarbība arī ar Sergeju Saveļjevu, kurš ir dzejnieks no Dieva. Viņš ir piekalts ratiņkrēslam, bet viņa teksti ir fantastiski, un es viņu uzskatu par savas dvēseles radinieku. Sadarbība ar viņu bija ļoti nozīmīgs posms manā dzīvē, tāpēc šajā koncertā nodziedāšu arī divas dziesmas ar viņa tekstiem.

Šis koncerts tev nozīmīgs arī to, ka tajā būsi kopā ar saviem bēriem. Visi jau izauguši, varat kopā izpildīt dziesmas pieaugušajiem.

Jā, šī vasara mūsu ģimenei bijusi fantastiska! Man bijuši jau trīs koncerti kopā ar bērniem, un tie bija patiesi svētki. Vislabāk ir būt starp savējiem. Pirmā reize bija zīmīgā vietā un laikā - vasaras saulgriežos Apē, pie Raganu klintīm, kad saulgriežu koncerts pārauga saulgriežu rituālā. Tas bija ārkārtīgi skaisti un svētīgi. Otrā reize bija Liepājā, «Art Hotel Roma» Berči zālē, Austras istabā, kad Kārlis, Jānis un Laima atbrauca uz Liepāju un pievienojās man velobrauciena noslēguma koncertā. Ar to izskanēja mans vasaras velo ceļojums, kad braucu ar riteni no Pasienes baznīcas Latgalē līdz Rucavas baznīcai un Liepājai Kurzemē. Tas man pašam bija lielākais šīs vasaras notikums. Trešā reize bija Mazsalacas pilsētas svētkos. Tā bija īpaša ar to, ka mums izdevās, sadziedot ar publiku, aizdzīt lietus mākoņus, kuri centās nolīt pār pilsētu. Dziesma bija stiprāka, lietus padevās.

Arī šī, ceturtā, reize VEF Kultūras pilī būs īpaša. Tāpēc, ka šoreiz uzstāsimies mazliet papildinātā sastāvā. Mums pievienosies vēl daži «savējie», ar kuriem esam sadarbojušies iepriekšējos koncertos - Dmitrijs Tarasovs (ģitāra), Viesturs Samts un jau pieminētā Laine Ligere-Stengrevica.

Ar ko vēl īpaša tev ir šī vasara?

Šī ir mana otrā vasara, ko es patiešām baudu. Pandēmija, tās radītie apstākļi, nosacījumi un situācijas, kādās tikām nolikti, un arī tuvojošais pensijas vecums lika man izšķirties par labu savai brīvībai - es aizgāju no darba Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentā, lai veltītu laiku savām radošajām nodarbēm. Un ar savu lēmumu esmu apmierināts. Visu cieņu tiem, kuri spēja noturēt savu biznesu un savus uzņēmumus, visu cieņu arī skolotājiem un kultūras darbiniekiem, kuri bija spiesti strādāt attālināti. Visu cieņu tiem, kuri šo laiku ir izturējuši. Paldies dievam, šis murgs ir beidzies, un es gribētu ticēt, ka vairs neturpināsies.

Šajā koncertā arī sasummēsies kopā šīs manas divas vasaras - tajās piedzīvotais, gūtās atziņas. Kad aizgāju no darba departamentā, man vajadzēja gūt jaunus iespaidus, un es uzsēdos uz riteņa, uzliku plecā ģitāru un braucu… Kā ielu muzikants. Nolēmu apbraukt gar Latvijas robežu, sāku no Ainažiem, bet galapunkts nebija īsti skaidrs. Es vienkārši braucu, ļāvos savai brīvībai, satikos ar cilvēkiem un dziedāju - es mainīju dziesmu pret naktsmājām. Un es esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem, kuri man tās arī deva, cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Pagājušajā gadā mans velobrauciens noslēdzās Pasienes baznīcā. Biju ļoti daudz dzirdējis par šo baznīcu, «austrumu pērli», jau divas reizes turp biju braucis, bet man nebija izdevies tur iekļūt. Tad nu pagājušajā vasarā es tur iekļuvu. Šīs vasaras sākumā domāju, ka ir jābrauc tālāk, un es sevi ieliku stingrākos rāmjos - nolēmu nobraukt no Pasienes baznīcas līdz Rucavas baznīcai, līdz jūrai. Bet aizbraucu līdz Liepājai.

DZIESMINIEKS Arnis Miltiņš šovasar atkal apceļoja Latviju ar velosipēdu, dienā nobraucot apmēram 70 kilometru un vakarā sniedzot koncertu. «Tā ir ļaušanās jauniem piedzīvojumiem, jaunas iepazīšanās, sarunas ar svešiniekiem, mainot dziesmu pret naktsmājām... Bet laikam visa pamatā - sarunas pašam ar sevi…» / Ģirts Ozoliņš/F64

Kopskaitā cik kilometru nobrauci?

Pagājušajā vasarā nobraucu ap piecsimt kilometru, bet šovasar - apmēram septiņsimt. Dienā bija jānobrauc vidēji 50-60 kilometru, un vakarā bija koncerts. Kādā vietā pusstundu garš, citā - garāks. Kādā vietā bija četri skatītāji, bet bija vietas, kur sanāca ap simt skatītāju. Piemēram, Liepājā bija koncerts jau vairāk nekā divu stundu garumā. Katrā vietā es runājos ar sanākušajiem, stāstīju par savu velo braucienu, tajā gūtajiem iespaidiem un atziņām, dalījos savās pārdomās par šo laiku.

Arī šovasar satiku fantastiskus un ļoti jaukus cilvēkus, bet teikšu godīgi - guvu dažādu pieredzi, arī ļoti pamācošu. Bet tā pavisam noteikti bija svētīga un vispirms jau man pašam. Šie divi gadi, ko varēju veltīt savām radošām izpausmēm, mani arī iedrošināja koncertstāstam «Upe un vējš».

Kāda ir būtiskākā šajā velobraucienā gūtā atziņa?

Pagājušajā gadā sapratu, ka viss ir jādara ar prieku un viegli, bet šogad, saticis brīnišķīgus cilvēkus, kuri realizē un piepilda savus sapņus, es sapratu, ka nekad, nekad nedrīkst atteikties no sava sapņa. Nepiekāpties, neatlaist savu sapni! Turēties pie tā un to īstenot! Jo sapnis ir vairāk nekā zelts, kā dzied Raimonda Paula dziesmā ar Guntara Rača vārdiem - «Dīvainā dziesmiņa». Esmu Guntaram arī teicis, ka viņš uzrakstījis fantastisku tekstu. Jo sapnis IR vairāk nekā zelts! Tāpēc - vajag sapņot!

Tavas sapņu vasaras piedzīvojums ir beidzies? Esi atgriezies atpakaļ Rīgā?

Manas vasaras piedzīvojums vēl turpinās. Sestdien, 27. augustā, Pļavniekos, vasaras kultūrtelpā «Strops», pulksten 12 kopā ar Laimu dziedāšu savu bērnu dziesmu programmu «Lai mums labi iet». Man kauns atzīties, bet tajā dienā es arī pirmo reizi būšu Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, kur no pulksten 19 gaidāma «Naksnīga satikšanās ar dzeju pašiem mazākajiem «Kalāčos»» - dzejas iepazīšanas pasākums ģimenēm ar pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Sadziedāsimies Ineses Zanderes dzejoļos, kurus esmu pārvērtis dziesmās.

Savukārt svētdien, 28. augustā, no pulksten 14 būšu kultūras pils «Ziemeļblāzma» parkā, kur vadīšu Rīgas pilsētas vokālo ansambļu koncertu «Dziesmai svētki vecmāmiņām un vectētiņiem». Šī koncerta vadmotīvs - prieks, draudzība, mīlestība un paaudžu saprašanās. Bet manas vasaras piedzīvojums beigsies 31. augustā, kad mainu savu sociālo statusu - sasniedzot pensijas vecumu, dziedāšu par mīlestību…

«KATRA SITUĀCIJA, ja nevari to mainīt, ir jāizvērtē un apzināti jāpieņem - lai saglabātu sevi tajā, lai varētu turpināt piepildīt savus sapņus un vienkārši būt,» uzskata mūziķis Arnis Miltiņš / Ģirts Ozoliņš/F64

Un ko darīsi 1. septembrī?

Protams, es domāju par to, kas ar mani notiks tālāk. Es turpināšu savus radošos projektus un būšu atvērts visām iespējamām idejām. Bet kā nākamā man būs sadarbība ar dzejnieku Andri Akmentiņu. Tas ir ļoti liels radošs projekts, par ko jau domāju un sapņoju. Neko konkrētu neapsolīšu. Es mācos neko nesolīt, bet vairāk ļauties savam sapnim.

Situācija pasaulē ir ļoti sarežģīta. Ja godīgi, mums sarežģīta tā bijusi gan padomju laikos, gan citos vēsturiskos laikos, bet, manuprāt, viss atkarīgs no tā, kā mēs uz to spējam paskatīties. Es domāju, ka šī sarežģītība vairāk ir mūsos pašos. Katra situācija, ja nevari to mainīt, ir jāizvērtē un apzināti jāpieņem - lai saglabātu sevi tajā, lai varētu turpināt piepildīt savus sapņus un vienkārši būt.

Kad kopā ar Austrasbērniem bijām Latvijas Radio intervijā pie Zigfrīda Muktupāvela, kur runājām par Latvijas dziesminieku kustību un konkursu «Tīrradnis», jaunā dziedātāja Melisa Debora Kaškura, kura pagājušajā gadā saņēma galveno balvu, lieliski pateica, kas ir sapnis. Sapnis ir būt. Jā, tik precīzi - vienkārši būt. Līdz šim man topā bija Austras Pumpures teiciens: «Lieliski izdevies rīts - es pamodos!» Papildinot to ar Melisas teikto - tā arī vajadzētu censties dzīvot. Pamosties un vienkārši būt.

Lasāmgabali

Pāris dienas pēc Jaunā Rīgas teātra uzveduma “Arkādija” pirmizrādes tās režisors un teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis sociālajos tīklos formulēja izrādes vēstījumu “par entropiju un fizikas likumiem: Kurš vēl neredz, ka Latvija nu ir pārliecinoši iegājusi Nāves spirālē?”

Svarīgākais