«Mums jābūt stipriem un pārliecinātiem savā zemē, par savu valodu un savu kultūru. Tikai tādi mēs varam palīdzēt citiem. Jā, mums šodien ir jāpalīdz ukraiņiem, bet mēs nedrīkstam aizmirst, no kurienes paši nākam, kas mēs paši esam, kur ir mūsu spēks,» saka horeogrāfs Agris Daņiļevičs.
Piektdien un sestdien, 5. un 6. augustā, Mežaparka Lielajā estrādē norisināsies vērienīgs notikums, kur nebijušā formā savienosies divas tradīcijas - dziesma un deja. Koncertuzvedumā «Dziesma dejo. Deja skan» pulcēsies vairāk nekā 6000 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm. Dalībnieki demonstrēs gan labi pazīstamu repertuāru, gan speciāli šim notikumam veidotu jaunradi.
Koncertuzveduma nosaukums «Dziesma dejo. Deja skan» ir arī formas apzīmējums, jo dejotāji dejos un dziedās un arī koristi dejos un dziedās. Repertuārs sastāv no labi zināmiem koru un deju pasaules numuriem, kā arī jaunrades, tādēļ komponists un muzikālās daļas vadītājs Uģis Prauliņš ir izveidojis vienotu skaņas dizainu visam koncertuzvedumam. Mežaparka Lielajā estrādē to izpildīs 14 mūziķu sastāvs, 63 kori un 105 deju kolektīvi no visas Latvijas, kā arī 10 ārzemju koru un deju kolektīvi. Tas paredz, ka arī koris pārvietosies vienā laukumā ar dejotājiem. Skatītāji šoreiz sēdēs atjaunotās Mežaparka Lielās estrādes korim paredzētās vietās, bet dalībnieki dejos laukumā, kur parasti atrodas skatītāju soli. Lai skatītājiem nodotu emocionālo vēstījumu, viss uzvedums būs dzīvajā izpildījumā.
«Šī ideja man radās ļoti, ļoti sen, dejojot dziesmu svētku noslēguma koncertā Mežaparkā,» saka koncertuzveduma «Dziesma dejo. Deja skan» idejas autors un producents Edžus Arums. Viņš jau toreiz domājis, kādēļ gan mums nevarētu būt pilns deju koncerts kora mūzikas pavadījumā? «Attīstot ideju, sapratām, ka dejotāji arī var dziedāt un koristi noteikti var arī dejot vienā laukumā ar dejotājiem. Un te nu mēs esam - laipni lūgti mūsu komandas sapnī, kur dziesma dejos un deja skanēs!»
Koncertuzvedumā tiks izmantoti horeogrāfu Ulda Žagatas, Aijas Baumanes, Ulda Šteina un komponistu Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Emiļa Melngaiļa, Imanta Kalniņa un Jāzepa Vītola darbi.
Koncertuzveduma radošā komanda: Edžus Arums - idejas autors, producents, Uģis Prauliņš - komponists, muzikālās daļas vadītājs, Mārtiņš Klišāns - mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents, Agris Daņiļevičs - mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, virsvadītājs, Ilze Jakubovska - režisore, Aigars Ozoliņš - scenogrāfs, Oskars Pauliņš - gaismu režisors, Ints Teterovskis - virsdiriģents ar iniciatīvu, Taiga Ludborža - virsvadītāja, Ilze Mažāne - virsvadītāja, Indra Ozoliņa - virsvadītāja, Ilmārs Dreļs - virsvadītājs, Diāna Gavare - virsvadītāja, Baiba Ķestere - virsvadītāja, Kaspars Brauns - virsvadītājs, mākslinieciskā vadītāja asistents.
«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi koncertuzveduma «Dziesma dejo. Deja skan» māksliniecisko vadītāju, horeogrāfu un virsvadītāju Agri Daņiļeviču.
Ar ko gaidāmais koncertuzvedums ir īpašs tieši tev?
Man šis notikums ir svarīgs ar to, ka mēs spējam realizēt savu ideju, un tā ir dziesmas un dejas sinerģija dzīvās mūzikas pavadījumā. Tie nebūs tikai atsevišķi numuri - dziesma un deja būs kopā visa uzveduma garumā, un tās būs aptuveni divas stundas bez pārtraukuma.
Kāda ir koncertuzveduma dramaturģiskā vadlīnija?
Tās ir šūpoles, kas šūpo latvieti starp pagātni un tagadni, zemi un debesīm, pļāvām un mežu galotnēm, šo un to sauli, ziemu un vasaru, bērnību un vecumdienām, starp Latviju un svešumu - starp deju un dziesmu. Šūpoles, kas vienmēr liek atgriezties sākumpunktā, lai cik augstu tu būtu uzšūpojies. Lai cik tālu prom no Latvijas dzīve tevi aizvedusi. Par latvieti, kas dzied un dejo - godos, skumjās, darot darbu, iemīlējies un ejot dabā. Par pretpoliem, kuriem ir savi saskarsmes punkti. Tos mēs īpaši akcentējam Uģa Prauliņa veidotajās intermēdijās, ievadā un finālā, kur man bija iespēja radoši izpausties. Ir tapuši arī pieci jaundarbi, kas speciāli veidoti Mežaparka Lielajai estrādei, jo nekur citur dejošanai jau nav atvēlēts divarpus stadionu liels laukums. Protams, būs arī klasiskais repertuārs, bez kura nevar iztikt ne dziesmā, ne dejā - «Gaismas pils», «Saule, Pērkons, Daugava», «Jāņu vakars», «Audēju deja» un tā tālāk. Mums svarīgi tikai, lai nelīst un nesāk pūst spēcīgs vējš, jo intermēdijās izmantojam lielus auduma gabalus. Lietus un stipra vēja gadījumā dejošana būtu ļoti apgrūtināta, bet - tā nevajadzētu būt, jo mēs šajā koncertuzvedumā esam ieguldījuši tik daudz darba un tik ļoti daudz pozitīvas enerģijas, ka tam vajadzētu vainagoties ar Dieva žēlastību un visu to mūsu aizgājušo draugu atbalstu, kuri «dzīvojas pa mākoņa maliņu». Es runāju par Mārtiņu Braunu, par Uģi Brikmani, kura mums šajā reizē ļoti pietrūkst, bet - mēs jūtam viņa klātbūtni un palīdzību. Pāršķirstām atmiņā viņa teiktās dzīves patiesības un ievērojam viņa «baušļus», kas jau ir «iecirsti akmenī».
Kāds ir lielākais izaicinājums, strādājot pie šī koncertuzveduma?
Mērogs. Jo, kā jau teicu, tie ir divarpus stadioni, un šādā mērogā nekad nekas nav darīts. Šeit es varu radoši lidot. Radīšanas process ir maģisks un nedaudz pārdabisks. Protams, ideja piepildīt šo laukumu ir reāls izaicinājums, bet tas ne tikai uzliek divtik lielu atbildību, bet arī iedod baigo kaifu. Un iedvesmu es smeļos tieši no šīs vides - Mežaparka Lielās estrādes. Es gribētu publiski noņemt cepuri savu dejotāju un viņu pedagogu priekšā, jo iemācīties just laukumu šādā mērogā ir ārkārtīga māksla. Tā mēroga elpa, kurā šobrīd ir nonākuši «dzirnieši», iemāca redzēt Mežaparka otru malu, gandrīz kā virsvadītājam, kam jāpārredz viss laukums.
Protams, ir arī zināmas grūtības, un tās pamatā saistītas ar pandēmiju un karu Ukrainā. Šodien daudz svarīgāk ir palīdzēt ukraiņiem, nevis atbalstīt koncertus, un mēs to ļoti, ļoti, ļoti saprotam. Un arī mēs koncerta sākumā demonstrēsim savu atbalstu Ukrainai, sūtot viņiem savu pozitīvo enerģiju. Tas, protams, ir briesmīgi, kas notiek Ukrainā, bet tajā pašā laikā mums jāmēģina nepazaudēt to, kas ir mums pašiem. To, ar ko esam bagāti, ar ko atšķiramies no citām pasaules tautām visā zemeslodē.
To, ar ko mēs, latvieši, esam stipri.
Jā. Jo ukraiņiem latvieši vārguļi nav vajadzīgi. Mums jābūt stipriem un pārliecinātiem savā zemē, par savu valodu un savu kultūru. Tikai tādi mēs varam citiem palīdzēt. Jā, mums ir jāpalīdz ukraiņiem, bet mēs nedrīkstam aizmirst, no kurienes paši nākam, kas mēs paši esam. Un mēs būsim ļoti priecīgi, ja arī Latvijā dzīvojošie ukraiņi atradīs iespēju atnākt uz šo pasākumu - mēs ar prieku parādīsim viņiem šos mūsu svētkus un nodemonstrēsim savu attieksmi pret to, kas notiek viņu zemē.
Kur pats būsi vērienīgā koncertuzveduma laikā? No kurienes to vērosi?
Es nezinu, kaut kur turpat jau būšu. Neesmu par to vēl domājis. Es tikai zinu, ka horeogrāfs virsvadītājs uzveduma laikā ir pilnīgi bezspēcīgs. Viņam nevajag ne mikrofonu, ne sakarus - viņam vienkārši ir jāskatās no malas, kā viss rit. Vienīgie aktīvie pulsa turētāji būs Mārtiņš Klišāns, Romāns Vanags un Ints Teterovskis, kuri būs pie diriģēšanas, uz šo vīru un arī Uģa Prauliņa pleciem gulsies visa muzikālā atbildība. Protams, arī uz skaņotājiem, jo iedot labu skaņu Mežaparka Lielās estrādes attālumos ir ārkārtīgi sarežģīti, un tur mums nāks palīgā Edmunds Zazerskis ar savu komandu. Savukārt dejotāju uzdevums ir iemācīties «Gaismas pili» nodziedāt, «Saule, Pērkons, Daugava», ja kāds vēl nezina. Uzdevums ir dots, un es ceru, ka tas arī būs izdarīts.
Vai vari atklāt, ko neparastu skatītāji sagaidīs šajā koncertuzvedumā?
Vienu noslēpumu varu atklāt. Kad vīru kora veči dejos kopā ar dejotāju vīriem un būs tā skaistā dziesma «Mūžu mūžos būs dziesma,/Un mūžu mūžos alus smeķēs,/Bet pāri no dziesmu svētkiem/Nāks meitene baltās zeķēs…», tās meitenes baltajās zeķēs tiešām arī nāks… Ja, dziedot šo dziesmu, vīri vienmēr par to ir tikai sapņojuši, tad šoreiz sapnis kļūs pavisam taustāms - koru vīriem būs pilni klēpji ar jaunām dejotājām. Es šo dullumu piedāvāju, un tas aizgāja uz urrā! Veči bija laimīgi. Es gan sākumā viņiem to nepateicu, sarunāju tikai ar meitenēm, un mēģinājumā viņi nesaprata, kas notiek… Tas bija tik skaisti!
Kas vēl skaists notiek tavā vasarā?
Tie neizbēgami ir Burtnieki, kur 12. augustā dejosim jau septīto gadu. Mēs (deju skolas «Dzirnas» dejotāji) esam aptvēruši gandrīz visas manas savulaik veidotās lielās programmas un uzvedumus, esam arī uzražojuši šo to jaunu. Pirmajā gadā kopā ar Burtnieku novada bērniem un jauniešiem sagatavojām dejas un mūzikas uzvedumu «Viņi dejoja vienu vasaru», nākamajā - Mārtiņa Brauna «Maugli», pēc tam kopā ar «Iļģiem» izdziedājām un izdejojām «Spēlēju, dancoju», kopā ar «Latvian Blues Band» mums bija lieluzvedums «Vakara blūzs», savukārt kopā ar Valmiermuižas un Burtnieku staļļu zirgiem ezera krastā bija tēlojums par Jāņu nakti «No gaismas līdz gaismai». Pērn kopā ar grupu «Autobuss debesīs» atkārtojām deju uzvedumu «Viņi dejoja vienu vasaru», ko pirmajā gadā bijām iestudējuši ar fonogrammām. Un šogad mēs dejosim un mēģināsim dziedāt angļu mēlē, jo šīs vasaras tēma ir rokenrols, kas ir un būs vienmēr dzīvs. 12. augustā visi ir aicināti uz Burtniekiem skatīties, kā mēs «raksim un rullēsim», jo programmas nosaukums ir latviskots - «Rok n Rullē». Patiesībā tieši pēdējie trīs gadi Burtniekos - sadarbība ar «Latvian Blues Band» un «Autobuss debesīs», kur tika apvienota dziedāšana un dejošana - radīja impulsu koncertuzvedumam «Dziesma dejo. Deja skan». Šogad atkal dejosim un dziedāsim. Pēc tam divas nedēļas man būs brīvākas, un tad jau klāt būs nākamā sezona. Tiltu uz nākamajā vasarā gaidāmajiem dziesmu un deju svētkiem būsim uzbūvējuši un sāksim tiem gatavoties. Arī man būs iespēja tajos piedalīties kā dejotājam.
Kāda tev ir vislabākā atpūta vasarā?
Man ir palaimējies, ka mans darbs ir mans prieks un laime. Es nesaku, ka tas ir mans vaļasprieks, bet tas ir darba prieks. Un, ja mana darba rezultāts rada kādam patiesu prieku un sajūsmu, iedod pozitīvu lādiņu, man ir liels gandarījums. Es negribu teikt, ka uz mani pašu tas neatstāj nekādu iespaidu. Ja uz skatuves notiek kaut kas tiešām foršs, mani tas ātri pārņem, es ļoti jūtu līdzi - acis man ir ļoti slapjā vietā.
Bet, runājot par atpūtu vasarā, tie ir mani «Putni», manas mājas. Man ir vistas, zosis un karpas, kas jābaro, man ir trīs kaķi un suns, esam sastādījuši milzum daudz visādu koku un košumkrūmu, sievai ir puķes, siltumnīca un dārzs. Tas viss paņem laiku. Iebraukt ezerā, noķert kādu zivi, ko pusdienās uzcept, ieiet siltumnīcā, paņemt savus salātus, lokus, gurķus un tomātus… Tas ir tas, kas pilnībā piepilda manu brīvo laiku. Un, godīgi sakot, ir ļoti daudz radošu domu, ko «Putnos», pļaudams zāli vai jebko citu darīdams, esmu izdomājis. Jā, ļoti daudzas idejas, ko vēlāk esmu īstenojis uz skatuves, ir radušās tieši mājās. Jo mājās darāmas lietas jau darās automātiski - simtiem reižu ejot dot ēst saviem lopiņiem, tu pie tā tik ļoti pierodi, ka ir iespējams tajā brīdī domāt arī ko citu. Un, ja prāts nesas uz arvien jaunu lietu izdomāšanu, mājas ir īstā vieta, kur to darīt.
