«Es uzaugu Latvijas mazpilsētā. Šim faktam ir blaknes. Šo savu Latvijas upju, mežu un mazpilsētu sajūtu esmu pārtulkojis mitoloģiskā trillerī, kas stāsta par jauna vīrieša iniciāciju vissenāko dabas spēku priekšā,» saka režisors un scenārists Uģis Olte. No otrdienas, 4. oktobra, kinoteātros visā Latvijā būs skatāma viņa debijas spēlfilma «Upurga».
«Upurga» ir mitoloģisks trilleris savvaļā, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Tallinas «Melnajās naktīs», bet skatītāju un kritiķu atzinību jau ieguvis kinofestivālos Brazīlijā, Apvienotajā Karalistē, Meksikā, Somijā un Austrijā.
«Upurga» vēsta par pedantisku piedzīvojumu gidu Andreju, kas mežonīgas pierobežas upes ielejā pazaudē savu māsu un viņas komandu - filmēšanas grupu, kas tur ieradusies filmēt veģetāro desiņu reklāmu. Piedzīvojums noiet greizi, kad filmēšanas grupa pēkšņi pazūd. Lai viņus glābtu, Andrejam nākas vienatnē doties dziļi noslēpumainā dabas pasaulē, kur gaida cīņa gan ar ārējiem spēkiem, gan paša iekšējo trauksmi. Viņš nezina, ka šajā ielejā rudeņos uzplaukst dabas parādība, no kuras neprātīgā spēka nav pasargāti pat vietējie. Atrast pazaudēto nav viegli, un drīz vien Andrejs uzzina: kas meklē, tas pazūd!
Filma sakausē kontrastējošas noskaņas, svārstoties no draudīgas spriedzes līdz dzīvelīgam humoram, no ticamas realitātes līdz mitoloģiskām psihes vīzijām.
Stāsta galveno varoni Andreju - 28 gadus vecu piedzīvojumu un tīmbildinga pasākumu gidu, kurš savu darbu dara pedantiski, bez riskiem un kontrolējot visu līdz detaļām - atveido aktieris Igors Šelegovskis. «Kopš man palika 28, es piedzīvoju lielas pārmaiņas. Šīs pārmaiņas es izjutu kā metamorfozi - no puiša vīrietī. Jauns sākums, jauns es. Tā nu sagadījās, ka mana «nāve» un izšķilšanās notika Ērgļu mežos un upē - īstās mātes dabas miesā un asinīs. Es saku «sagadījās», bet sagadīšanos jau īsti nav, jo, cik vien redzēju, ne es vienīgais tur nomiru un piedzimu,» atklāj galvenās lomas atveidotājs.
Lomās: Igors Šelegovskis, Inga Tropa-Fišere, Rihards Sniegs, Elvita Ragovska, Reinis Boters, Māra Ķimele, Uģis Prauliņš un Mortens Trāviks (Morten Traavik), kurš 2016. gadā kopā ar režisoru Uģi Olti radīja augstu novērtēto dokumentālo filmu «Atbrīvošanas diena» («Liberation Day»).
Filmas «Upurga» režisors un scenārija autors ir Uģis Olte, scenārija līdzautori - Bojana Babič & Lucas Abrahão, operators inscenētājs - Valdis Celmiņš, montāžas režisors - Gatis Belogrudovs, skaņu režisors un miksētājs - Artis Dukaļskis, komponists - Reinis Sējāns, producenti - Uldis Cekulis un Raitis Ābele, filmas mākslinieki - Jānis Kalniņš un Linda Olte, kostīmu māksliniece - Jurate Silakaktina, grima māksliniece - Maija Gundare, datorgrafiķi - Nauris Ašenkampfs, Aigars Gercāns un Uģis Olte. Filma tapusi «VFS Films».
«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi filmas «Upurga» režisoru un scenārija autoru Uģi Olti, kuram šī ir debijas spēlfilma.
Ko nozīmē Upurga?
Nu jau tā ir īsta vieta. Ja kaut kas ir iemūžināts filmā, kaut vai izdomāts, tas kļūst īsts. Filmas pasaulē tā ir apdzīvota vieta un upe kaut kur Ziemeļvidzemē. Sena lībiešu apdzīvota teritorija, kur viņi joprojām dzīvo, ar ārpasauli ļoti nelabprāt kontaktējas, un tam ir savs iemesls. Bet pats vārds «upurga» ir veidots no diviem vārdiem - upe un urga, kas lībiešu valodā nozīmē upe. Tātad - divas upes. Filmas projekta sākotnējais nosaukums bija «Maldupe», taču mums pašiem likās, ka tas skan pārāk romantiski un miglaini saplīvuroti. Savukārt šajā nosaukumā ir vairāk «elektrības», turklāt tas nav jātulko - Upurga ir Upurga arī somiem un spāņiem.
Par ko stāsta «Upurga»?
Es uzaugu Latvijas mazpilsētā. Šim faktam ir blaknes. Es esmu bijis bezcerīgi apmaldījies mežā, ko zinu no galvas. Esmu lūdzies mežacūku baru, lai liek mani mierā, kad nejauši iemaldījos eglīšu audzē, kur tās mīt. Un vēl, es divas reizes vienā dienā gandrīz noslīku strautā, kas ir tikai pārdesmit centimetrus dziļš, kad pārgalvīgi piekritu pamēģināt kajaka braukšanu pavasara palu ūdeņos. Šo savu Latvijas upju, mežu un mazpilsētu sajūtu esmu pārtulkojis mitoloģiskā trillerī. Parasti jau filma katram ir par kaut ko citu, jo skatītājs ir galējā instance, bet man tā ir par jauna vīrieša iniciāciju vissenāko dabas spēku priekšā. Skatītājs apsēžas uz galvenā varoņa pleca un seko viņam dziļāk un dziļāk noslēpumainā pasaulē, kuras aptveršanai ar racionālo prātu vien nepietiek. Līdzīgi kā tautas pasakā, viņš savā ceļā satiek dažādus tēlus, kuri katrs izpilda savu funkciju viņa iniciācijā. No citu skatu punkta - tā ir mana interpretācija par to, kā es sajūtu, pirmkārt, Latvijas dabu un, otrkārt, mazpilsētu ļaužu raksturus. Protams, pārspīlētā formā. Man ļoti patīk, ka Latvijas iedzīvotāji jau izsenis par katru akmeni izdomā teiku, kas bieži nav ļoti oriģināli - ka tie velnam ir izbiruši… Jā, man patīk, ka visādiem kokiem, akmeņiem, gravām un atvariem ir savi stāsti, jo - es kaut kā līdzīgi sajūtu pasauli. Un es gribēju uzradīt savu pasauli, kurā tas viss, par ko stāstu, manifestējas kā ļoti reāls. «Upurga» ir spriedzes trilleris. Ne īsti šausmu filma, bet vietām pabailīga gan, ar nepārtraukti pieaugošu spriedzi, ko esam centušies izbalansēt ar humoru. Filmā ir daudz Latvijas dabas, un cilvēki ir ļoti dabiski, nometuši visu lieko šī vārda tiešajā nozīmē. Mēs šo filmu piesakām kā mitoloģisku trilleri, jo arī mitoloģiskā klātbūtne ir svarīga. Bet tas nenozīmē, ka filmā ir prievītes, kokles un pastalas. Nē, tā ir mitoloģija dabas izpratnē.
Gaidot filmas pirmizrādi Latvijā, tās veidotāji aicina padoties savvaļas valdzinājumam un doties neaizmirstamā piedzīvojumā. Kāds bija neaizmirstamākais piedzīvojums, veidojot šo filmu?
Laikam jau pats filmēšanas process, jo mums viss bija jādara ļoti intensīvi - 17 dienās. Pilnmetrāžas aktierfilmai tas ir ļoti maz. Mēs paļāvāmies uz nepārveidotu Latvijas dabu, uz dabiskiem gaismas apstākļiem, ik rītu dodoties uz filmēšanas vietām cauri krūmiem, pa dubļiem. Pirmā diena bija īsts pārbaudījums no augšas - spīdēja saule. Tas bija vienīgais, kas mums šajā filmā nederēja. Rituāla pēc gāju «sarunāt ar upi», lai izbeidz šito, ka mums vajag pelēku un apmākušos laiku, bet bez lietus, jo tas apgrūtinātu darbu. Un tā arī notika - visas pārējās dienas bija bez lietus, mēs dabūjām no dabas visfantastiskāko rudeni, kādu es jebkad biju piedzīvojis. Turklāt tas bija tieši tāds, kādu vajadzēja filmai. Iespējams, tas bija fantastiskākais rudens arī tāpēc, ka es pirmo reizi tik ļoti lielu uzmanību pievērsu laikapstākļiem. Kad sākām filmēt, lapas bija dzeltenas un vēl trīsuļoja kokos, nedēļu vēlāk tās jau bija zemē, un vēl nedēļu vēlāk tās jau bija brūnas un sapuvušas. Mēs piedzīvojām šo dabas pārmaiņu un to arī pamanījām, jo bijām spiesti tajā atrasties. Tas bija 2020. gada rudenī.
Kā atradāt un izvelējāties filmēšanas vietu?
Ierastā metode ir tāda, ka tas ir konkrēts cilvēks, kurš to dara. Bet šo filmu mēs filmējām vietā, ko es ļoti labi pazīstu, ko esmu izstaigājis krustām šķērsām, jo tur esmu pavadījis visu savu bērnību. Tā ir Ogres upes ieleja pie Ērgļiem. Filmējām arī Turaidā, bet šī vieta tika speciāli piemeklēta.
Vispirms bija vieta, un tad dzima ideja par filmu?
Nē, vispirms bija pabeigts stāsts, un tad domājām par vietu. Kad bērnībā dragāju pa tām vietām, es par filmām vēl nedomāju.
Kad sākāt domāt par filmām?
Pabeidzot vidusskolu, izmācījos par reportieri, strādāju žurnālista darbu. Veidot filmas ir stipri vēlu apzināta vēlme, tās nebija bērnības fantāzijas.
Kino skatītāji jūs pazīst kā dokumentālā kino režisoru. Cik sen lolota bija ideja par spēlfilmu?
Dokumentālās filmas man jau ir «vesela mapīte», bet ar aktieriem līdz šim bija tikai īsās filmas un mūzikas video. Ir ļoti maz tādu kino veidotāju, kurus neinteresē aktierfilmas. Protams, ir rūdīti dokumentālisti, kuri taisa tikai dokumentālo kino, bet mani interesē arī aktierfilmas. Jo tās dod iespēju izveidot tādu pasauli, kādas nav, vai esošo pasauli papildināt ar tādiem elementiem, kādu realitātē nav. Gan filmās, ko skatos, gan arī tajos darbiņos, ko pats taisu, man patīk, ka ir tā, kā dzīvē nevar būt. Filmā ir jābūt zināmam pārspīlējumam, citādi jau var dzīvot dzīvi un neskatīties filmas.
Kas bija vieglākais un kas grūtākais filmas veidošanas procesā?
Pats filmas veidošanas process ir ļoti radošs, bet trauksme ir tajā brīdī, kad kaut kas tavs un ļoti intīms, ko savā galvā esi izlolojis, kļūst publisks. Tas bija mirklis pirms filmas uzņemšanas - mums bija radošās komandas «zūms» apmēram sešu stundu garumā, kad es visiem lasīju priekšā scenāriju. Vēders griezās otrādi, tas bija visšausminošākais moments… Veidot filmu ir šausmīgi izžmiedzošs process, bet tās ir vienas no patīkamākajām grūtībām. Ir ļoti labi būt filmēšanas komandā, kurā katrs kaut ko prot, kas nozīmē, ka tev līdzās ir forši cilvēki. Pavadīt laiku tādā grupējumā, kur vienmēr ir kārtība, un vēl darīt to svaigā gaisā - tas tiešām ir ļoti labi. Un, ja pats esi atbildīgākā pozīcijā, nav arī jādomā, piemēram, cikos būs pusdienas, jo tas viss jau ir noorganizēts. Atliek tikai dzīvot dzīvi un darīt savu darbu. Tie ir vieni no labākajiem apstākļiem, kādos būt. Vieglākais? Īstenībā viegli bija vienoties ar filmas mūzikas autoriem. Filmā ir trīs dziesmas - no Imanta Kalniņa un grupām «Instrumenti» un «Tesa». Kad viņiem izstāstīju, ka vēlos savā filmā konkrētu viņu dziesmu, jo tāds ir konteksts, visiem iedegās acis, un par to viņiem paldies!
Kādas sajūtas ir šodien, mirkli pirms pirmizrādes?
Filma ir jau skrējusi pa pasauli, un, spriežot pēc atsauksmēm, ar to viss ir kārtībā. Bet filmas pirmizrāde vietējai auditorijai vienmēr ir ļoti īpašs notikums, jo lielā mērā filma ir par mums pašiem. Es domāju, ka Latvijas skatītājs sevi tajā atpazīs par četrdesmit procentiem vairāk nekā austrietis, piemēram. Bet pirmizrāde noteikti ir svētki, jo tieši skatītājs ir jebkura mākslas darba un procesa galamērķis.
Otrdien, 4. oktobrī, «Upurga» dodas pie saviem skatītājiem visā Latvijā. Ko tikmēr dara režisors? Jautājums par to, pie kā strādājat šodien?
Mana ikdiena paiet nevis filmās, bet dokumentālajās sērijās televīzijai. Tas ir Latvijas stāstu raidījums «Te!», tas ir ceļojums ar rakstniekiem «Literatūre», tas ir vides raidījums «Zaļgalvis», un tie ir «Karmas latvieši», dokumentāli pētnieciskais seriāls. Ir baigi jāmeklē kāds brīvs brīdis, lai vēl kaut ko blakus izdomātu, kaut ko uzrakstītu. Tam būtu vajadzīgs laiks, kad smadzenes neko nedara, kad ir laiks pablenzt ārā pa logu uz koku galotnēm. Bet idejas man, protams, ir.
Ir ideja arī nākamajai spēlfilmai?
Nuja. Dāvis Sīmanis mācīja, ka nedrīkst pārlieku ilgi «žāvēties» pēc pirmās filmas, skatītājs nedrīkst aizmirst režisora vārdu un uzvārdu, asociāciju ar iepriekšējo filmu. Protams, ja ar to viss bijis kārtībā. Pretējā gadījumā viss jāveido no jauna.
Varat jau atklāt, kādu gribētu nākamo filmu?
Nē, nē, aizņemsies kāds. Varu atklāt tikai to, ka, ja šī ir upes filma, nākamā varētu būt ezera filma. Varbūt ziemā uzrakstīšu. Un tad jāskatās, cik liela konkurence valsts konkursā ir uz spēlfilmu ražošanu. Jo no tā vienmēr viss atkarīgs. Tas ir ļoti forši, ka Kultūrkapitāla fondam ir projektu konkurss mikro budžeta spēlfilmu ražošanai. Tie ir 80 tūkstoši, kas spēlfilmas mērogam ir neliela summa, un filma jāuztaisa 18 mēnešu laikā, un režisora atbildība ir neatvēzēties ar pārāk ambiciozām idejām. Bet kāpēc man patīk šis projektu konkurss? Jo tajā, paldies dievam, top arī kaut kas nekomerciālāks un neparastāks par filmām, kas stāsta par mūsu tautas pagātni un ko pamatā skatāmies latviešu kino.
Kādas filmas pats skatāties?
Es atkal esmu students - šoruden uzsāku maģistrantūras studijas Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā filmu skolā. Mums jau ir iedots saraksts ar filmām, kas jāskatās - divdesmit divas lapas sīkā drukā. Lai turētu roku uz pulsa, labprāt skatos vietējās filmas, bet vispār man patīk skatīties dažādas filmas. Un īpaši man patīk tādas, kurās nav atainots sociālais reālisms, kurās notiek kaut kas tāds, kas dzīvē nevar notikt - ar pārspīlējumiem, ar tēlainību, ar nereālistisku skaņu, ar abstrakcijām. Man patīk arī šausmu filmas, lai gan dažkārt es tās nemaz nevaru paskatīties, jo - man ir bail… Bija gadījums, ka skatījos filmu «The Conjuring» (Ļaunuma izsaukšana», ASV, 2013), un tā bija tik šausminoša, ka es to apturēju, lai izlasītu vikipēdijā sižetu. Tikai tad varēju skatīties tālāk.
«Upurga» arī sola draudīgu spriedzi…
Jā, tajā ir baisi momenti, bet nebūs tā jāsabīstas, ka jāpalecas un aliņš izlīst klēpī. Tā nebūs.
Kas, jūsuprāt, ir «Upurgas» mērķauditorija?
Filmā ir diezgan daudz sieviešu un vīriešu kailuma. Nu, nevis daudz, bet ir. Tāds dabisks un nekautrīgs. Attiecīgi bērniem vajadzētu pajautāt vecākiem atļauju šo filmu skatīties. Lai gan, kad mani bērni to noskatījās, vienam bija 11, otram - 15 gadu. Jaunākajam «Upurga» ir mīļākā filma, arī piecpadsmitgadnieks to novērtēja ļoti atzinīgi. Domāju, katram vecumam tajā ir kaut kas savs. Bet tas, ko es skatītājam gribētu novēlēt - skatīties to uz lielā ekrāna un ar «lielo skaņu». Jo mēs ļoti, ļoti piedomājām pie tā, lai «Upurga» skatītājam plivinātu matus un dunkātu pa diafragmu.
Vai jūsu dzīvē ir arī kas tāds, kam nav «nekāda sakara» ar kino?
Protams. Es esmu trīs bērnu tēvs - Teo ir 16 gadu, Oto - 12, un meitiņai Umai - deviņi mēneši. Un man ir jāatrod laiks arī viņiem. To visu var, jo ir lietas, kas var pagaidīt. Un var arī agrāk celties.
«Upurgas» treileris:
Pazīstamais raidījumu vadītājs, mūziķis un TV seja Gustavs Terzens veido aizkadru seriālu 10 sērijās par filmas «Upurga» veidošanu - «Upurga: Seriāls par filmu», kas atklās gan filmas uzņemšanas, gan Upurgas noslēpumus. «Vienmēr esmu gribējis piedzīvot īstas kinofilmas tapšanas procesu. Ja ne kā trešā plāna aktieris, tad vismaz kā laukuma reportieris. Mans labākais draugs, ar kuru nokopts simtiem lielceļu hotdogu, filmē savu pirmo debijas spēlfilmu «Upurga». Kopā ar operatoru Daini esam gatavi būt klāt, savas darba stundas neskaitot. Un es dodos piedzīvojumā. Vai atgriezīšos tāds pats, nezina neviens. Tādēļ lai paliek šī liecība.»
Pirmās divas sērijas jau pieejamas «VFS Films» «YouTube» kanālā:
1. sērija:
2. sērija:
Uģis OLTE
- Režisors un scenārists
- Dzimis 1981. gada 4. martā Ērgļos
- Izglītība: Ērgļu vidusskola (1988-1999), Ērgļu mākslas skola (1992-1995), Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte, Komunikācijas zinātnes nodaļa (1999-2022)
- Profesionālā pieredze: «Vides filmu studija», veidojis vairākus TV raidījumus, kā arī strādājis pie vairākām filmām un īsfilmām
- Filmas: «Stikine ledus slazdā» (2007), režisors/montāžas režisors spēles īsfilmai «Sarkanais pleķis» (2008), režisors/montāžas režisors/scenārists spēles īsfilmai «KK-2678» (2008), režisors/scenārists filmām «Planēta Dzintars» (2014), «Dubultie svešinieki» (2016), «Atbrīvošanas diena» («Liberation Day», 2017; šī filma ieguva četras «Lielā Kristapa» balvas)
- Precējies. Trīs bērni: Teo (16), Oto (12), Uma (deviņi mēneši)
