«Man patīk latviešu filmas, un «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» ir viena no manām TOP filmām. Vismaz vienreiz gadā es to noteikti noskatos. Lai arī zinu jau katru nākamo kadru, ikreiz to skatos kā no jauna. Un man neapnīk, jo – tik ļoti foršs, dzīves īsts un aizkustinošs ir šis stāsts,» saka Dailes teātra aktrise Ērika Eglija-Grāvele. Līgo vakarā viņa būs Cēsu novada Raiskumā, kur no pulksten 18 Raiskuma parkā notiks vērienīgas svinības «Līgo Raiskumā» un izskanēs filmai «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» veltīts koncertuzvedums.
Koncertuzvedumā dažādu paaudžu aktieri ar dziesmām atgriezīsies filmas «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» mājās Raiskumā, kur pirms vairāk nekā 40 gadiem uzņemta leģendārā filma.
Šajā vakarā būs iespēja gan noskatīties režisora Jāņa Streiča leģendāro un visu paaudžu skatītāju iemīļoto filmu un godināt režisoru 85. dzimšanas dienā, gan tikties ar Latvijas teātru dziedošajiem aktieriem, gan populārām grupām. Pasākuma goda viesi būs izcilie latviešu aktieri, kuri piedalījās filmā.
Aktrise Olga Dreģe, gaidot svētkus, saka: «Zāļu vakarā mātes un meitas ir vienādas. Visas var kailas izģērbties un ripināties pa dziedinošu rasu. Tā ir svētība, tā ir veselība, tā ir paļāvība mūsu spēkam, mūsu sievišķīgajam stiprumam.»
Ieeja pasākuma norises vietā - no pulksten 18, kad ikvienam būs iespēja darboties vainagu pīšanas darbnīcā, baudīt gardus ēdienus, Jāņu sieru, atspirdzinošus dzērienus un skaisto skatu uz Raiskuma ezeru.
No pulksten 18.30 būs iespējams uz lielā ekrāna noskatīties filmu «Limuzīns Jāņu nakts krāsā».
Pulksten 20 sāksies koncerts - veltījums filmai «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», kurā izskanēs gan dziesmas no filmas, gan skaņdarbi no Raimonda Paula plašā repertuāra. Koncertā piedalīsies Latvijas teātru dziedošie aktieri: Ērika Eglija-Grāvele, Elīna Vāne, Ieva Puķe, Lelde Dreimane, Lauris Dzelzītis, Imants Strads un Edgars Pujāts. Par muzikālo pavadījumu rūpēsies grupa «Vintāža».
Pēc koncerta tiks iedegs lielais Līgo nakts ugunskurs un sāksies nakts zaļumballe, kuru atklās grupa «Credo», bet pēc pusnakts turpinās muzicēt un Jāņu rītu kopā sagaidīt aicinās «Jauno Jāņu orķestris», savukārt starplaikos līgotājus izklaidēs DJ Roberts Gobziņš.
Jāņu nedēļā koncerts - veltījums filmai «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», kurā piedalīsies aktieri un pavadošā grupa, izskanēs arī citur Latvijā: 22. jūnijā pulksten 19 - Rojas estrādē, 23. jūnijā pulksten 16 - Bauskas estrādē un 24. jūnijā pulksten 19 - Preiļu estrādē.
«Neatkarīgā» uz sarunu pirms svētkiem aicinājusi Dailes teātra aktrisi un skanīgās balss īpašnieci Ēriku Egliju-Grāveli.
Vai tev tā jau ir ierasta tradīcija - Līgo vakarā būt uz skatuves?
Es sevišķi nemīlu strādāt Līgo svētkos, bet ik pa laikam, ja ir kāds interesants piedāvājums, es neatsaku. Bet savulaik esmu arī atteikusi. Šajos Līgo svētkos es strādāšu, pēc divu gadu tukšā perioda ir liels prieks būt uz skatuves. Šajā koncertuzvedumā man ir ļoti interesants duets - dziedāšu kopā ar Lauri Dzelzīti. Mēs strādājam vienā teātrī, bet nekad dzīvē kopā neesam dziedājuši. Man nav ne jausmas, kas tur varētu sanākt, bet domāju, ka tas varētu būt jautri. Tās būs lustīgas Līgo laikam atbilstošas dziesmas, bet ne tikai no leģendārās Jāņa Streiča kinofilmas.
Cik reizes tu šo filmu esi redzējusi?
«Limuzīns Jāņu nakts krāsā» ir viena no manām TOP filmām, un vismaz reizi gadā es to noteikti noskatos. Skatos jau no bērnības, un - man neapnīk! Lai arī zinu jau katru nākamo kadru, ikreiz to skatos kā no jauna. Jo tik ļoti foršs, dzīves īsts un aizkustinošs ir šis stāsts.
Teātrī sezona jau ir beigusies?
Vēl pirms Līgo vakara koncertuzveduma man ir koncerti Dailes teātrī - sezonas, kas sagāja sviestā, noslēguma koncertā «Dailes sviests» (kas šodien, 11. jūnijā, izskanēs pēdējo reizi). Ar tiem arī teātra sezona beidzas un sākas ārpus teātra darbiņi. Viens no tiem ir koncertuzvedums «Limuzīnam Jāņu nakts krāsā - 40», ir plānotas uzstāšanās arī ar mūsu «veco» apvienību trio «Saldais», kurā esam četras dziedošās aktrises - Dita Lūriņa-Egliena, Lelde Dreimane, es un Zane Dombrovska. Parasti uzstājāmies trijatā, jo ne vienmēr visas varēja tikt, tāpēc «rotējām» savā starpā. Bet šovasar uzstāsimies visas četras.
Es uzstājos arī divatā ar vīru (Dailes teātra aktieri Gintu Grāveli). Jā, mums ir arī «sievas un vīra» koncertprogramma, kas sastāv no pazīstamāko latviešu komponistu dziesmām.
Kāda tev kopumā bija aizvadītā teātra sezona?
Tā bija ļoti darbīga. Tiklīdz varēja pilnasinīgi sākt strādāt, tā arī no zvana līdz zvanam diezgan ražīgi esam strādājuši. Patiesībā kovida laiks pagāja tādā kā mutulī, pat sajucis, kurš gabals kurā sezonā tika uztaisīts, jo visu laiku bijām tajā iekšā, visu laiku strādājām.
Mana jaunākā loma ir Aktrise mūsu šīs sezonas grāvējā - poļu dramaturģes Ankas Herbutas lugā «Rotkho», kas tapusi, iedvesmojoties no Marka Rotko darbiem, un ko iestudējis Lukašs Tvarkovskis. Tā jau aizgājusi pasaules mērogā - par mums interesējas un aicina uz dažādiem festivāliem. Un tas ir forši! Tās ir atkal jaunas iepazīšanās un jauna pieredze. Šis jauniestudējums mūsu visus, kas piedalāmies izrādē, ir ļoti saliedējis. Režisoram ir izdevies izveidot tādu kā komūniņu, ģimenīti, kurā visi esam kopā. Tas rada ļoti mājīgu sajūtu. Mums visiem ir «maikas», T krekli un hūdiji, uz kuriem uzprintēti ar izrādi saistīti logo, un dienā, kad mums jāspēlē «Rotkho», mēs visi tos velkam - dienas pirmajā pusē mēģinām un tad vakarā ģērbjam kostīmus. Nevienā citā izrādē tā nav. Tā ir tāda īpaša mīlestība pret šo izrādi.
Vēl aizvadītajā teātra sezonā man bija loma Oskara Lutsa sirsnīgajā un aizkustinošajā stāstā «Pavasaris», ko iestudēja režisors Prīts Pedajass, Auroras loma Regīnas Ezeras romāna «Zemdegas» inscenējumā, ko veidoja režisors Dmitrijs Petrenko, Annijas loma «Izrādē, kas saiet sviestā», ko iestudēja «Mischief Theatre» režisore Eimija Mārčanta, un - monoizrāde «Dziesmas tukšai vietai», kas ir muzikāli stāsti par sievietēm, kuras izrādās liktenīgas viena otrai.
Vasarā plānoti arī kādi kino projekti?
Jā, man turpināsies darbs studijā «Tasse Film», kur top vēsturiska melodrāma par Latvijas Trešo atmodu un jaunu sievieti politikā šajā laikā. Galvenās varones, ko es atveidoju, prototips ir jaunā Latvijas poļu izcelsmes žurnāliste un politiķe Ita Kozakeviča, viena no Latvijas Atmodas laika spožākajām zvaigznēm, 1990. gada «Sieviete Latvija». (Topošā kinolente ir režisores Ilzes Kungas-Melgailes debija spēlfilmas žanrā, un tās pirmizrāde iecerēta 2023. gada martā.) Jā, tā ir politika, un es no tās esmu ļoti tālu. Tāpēc pilnībā uzticos režisorei. Viņa to visu ir ļoti, ļoti daudz pētījusi un izzinājusi. Viņa sūta arī man dažādus materiālus - dokumentus, bildes, lasāmvielu, un man ir prieks uzzināt ko vairāk par šo sievieti, par kuru, jāatzīst, neko daudz nebiju dzirdējusi. Ļoti interesanta personība. Man ir ārkārtīgi aizraujoši rakāties un pētīt, kāda viņa bijusi, ko un kāpēc darījusi, un pagodinoši, ka tādu personību man atvēlēts nospēlēt.
Teici, ka sevišķi nemīli strādāt Līgo svētkos. Ko tev patīk darīt gada visīsākajā naktī?
Man ļoti patīk visi svētki, kas saistās ar ģimeni - ne tikai Līgo, arī Ziemassvētki un Lieldienas. Man vienkārši patīk būt ģimenē. Man patīk arī ciemiņus uzņemt, bet lielākoties mēs šos svētkus svinam ģimenes lokā un parasti - pie Ginta vecākiem. Līgo vakarā tā ir gaļas šmorēšana un šiverēšana pa virtuvi, tā ir Līgo ugunskuru un Jāņu pūdeles taisīšana, tās ir sirsnīgas sarunas un dziesmu dziedāšana pie ugunskura. Ļoti klasiski. Tā, kā latvieši to dara. Un svētki ir īpaši izdevušies, ja ir no darbiem brīvi arī vasaras saulgrieži. Tad es eju pļavā lasīt jāņuzāles un ievākt zāļu tējas. Mums abiem ar Gintu ir diezgan liela noslodze darbā, tāpēc esam laimīgi, ja svētkos varam būt kopā ģimenē. Šogad abi esam piekrituši strādāt Līgo vakarā, bet gan jau vasaras atvaļinājumā būs mums arī kopīga atpūta. Noteikti būs!
Ar kādām sajūtām gaidi vasaras atvaļinājumu?
Tas, kas notiek pasaulē, nekur nepazūd - tas visu laiku ir fonā, «elpo pakausī». Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā simt dienu, un cilvēki jau ir pieraduši, ka tā ir. Bet pats kara sākums bija vienkārši katastrofāls - es nespēju noticēt savām acīm un ausīm, ka tas tiešām notiek. Protams, tas ir šausmīgi, ka tā notiek, bet - dzīve iet uz priekšu, man ir jāiet uz darbu, mums visiem jādara savas lietas. Ir jādzīvo tālāk. Bet kara fons nekur nepazūd, un emocijas ik pa laikam uzmet kūleni. Katrā ziņā sajūta nav komfortabla. Bet ko mēs varam darīt, kā mēs varam to apturēt? Mēs varam tikai emocionāli atbalstīt ukraiņus.
1. jūnijā mūsu teātrī ar izrādi «Sliktie ceļi» - par kara plosīto Ukrainu un cilvēku likteņiem - viesojās Kijivas Drāmas un komēdijas teātra trupa, kurai kara apstākļos izdevies apvienoties, lai uzsāktu viesizrādes Eiropas teātros. (Tālāk izrāde devās uz Viļņu, Klaipēdu, Minheni, un plānotas viesizrādes arī Prāgā, kā arī, iespējams, citviet Eiropā.) Dienu iepriekš mēs spēlējām «Rothko», un ukraiņu kolēģi bija skatītāju zālē. Kad izrādes beigās atklājās Ukrainas karogs ar to slaveno uzrakstu, mēs ar viņiem saskatījāmies, un manas emocijas atkal apmeta kūleni… Tas bija ļoti aizkustinoši. Domāju, viņiem bija svarīgi redzēt un sajust, ka mēs ar savu darbu viņus emocionāli atbalstām. Manuprāt, šodien teātris ir īpaši vajadzīgs - lai grūtā brīdī sniegtu atbalstu un vienlaikus izklaidētu, vismaz uz mirkli ļaujot aizmirst kara šausmas un liekot padomāt arī par ko citu. Tas arī varētu būt mūsu, skatuves mākslinieku, pienesums šajā laikā - atbalstīt un izklaidēt. Pateikt, ka esam kopā. Tāpēc savu darbu daru no sirds, eju pie skatītājiem ar atvērtu sirdi.
