«Sākoties karam Ukrainā, mani pārņēma ārprātīga depresija, jo es jūtos līdzatbildīga par to, kas notiek pasaulē. Vēl vairāk – saviem bērniem un mazbērniem, un es šeit nedomāju tikai asinsradiniekus, biju solījusi jaunu, skaistu un brīvu dzīvi. Jo ticēju, ka esam uzvarējuši ļaunumu. Man bija milzīga vainas sajūta viņu priekšā – ko lai es tagad daru?! Kā lai es izturos? Kā lai es glābju?! Un, kad man piedāvāja darbu Saeimā, es sajutos kā iesaukta armijā. Es «sagrupējos», ieguvu otro elpu, jo – saskatīju jēgu. Jā, es iešu un cīnīšos!» saka tautā mīlētā dziedātāja Ieva Akuratere.
Sarunā ar «Neatkarīgo» dziedātāja stāsta par saviem dažādajiem radošajiem projektiem, par vasarā gaidāmajiem koncertiem kopā ar «Pērkonu», kas viņu dara patiesi laimīgu, dalās emocijās par notiekošo Ukrainā, neslēpj savu attieksmi pret okupācijas pieminekli un īpaši akcentē Olgas Rajeckas jubilejas koncertus, kas dod iespēju atgriezties uz skatuves arī unikālajam kvartetam «Dāmu pops».
«Dāmu pops» ir četru latviešu popmūzikas dziedātāju projekts, kas tika izveidots 1989. gadā, apvienojot četras tolaik vispopulārākās Latvijas dziedātājas - Ievu Akurateri, Olgu Rajecku, Edīti Baušķenieci un Maiju Lūsēnu, un viņu pazīstamākā dziesma bija superhits «Varbūt rīt». Pēdējos desmit gadus Maijas Lūsēnas vietā grupā spēlē aktrise un mūziķe Raimonda Vazdika.
Kad un kā dzima ideja par kvartetu «Dāmu pops»?
Es neesmu tā, kura zina precīzus datumus un gadus - es atceros tikai notikumus, sajūtas, emocijas. Tas bija ap 1990. gadu, kad beidzot pavērās «dzelzs priekškars», kas gadiem ilgi neļāva latviešiem braukt vienam pie otra. Tolaik jau aizbraukt uz Eiropu bija milzīgs notikums, nemaz nerunājot par Ameriku! Tāpēc, kad 1989. gadā uz Latviju atbrauca Amerikas latviešu grupa «Akacis», mēs, daudzi mūziķi, pilnīgā laimē kopā muzicējām un, lai varētu maksimāli sasmelties «to laimi», kopā pavadījām arī daudzus burvīgus vakarus. Un vienā tādā vakarā arī radās ideja par «Dāmu popu». Un jautrākais ir tas, ka mēs katra esam pārliecināta, kura ir šī kvarteta galvenā idejas autore - es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā bija mana ideja, Olga uzskata, ka tā ir viņas ideja, Maijiņa apgalvo, ka ideja nākusi no viņas, un arī Edīte, lai arī skaļi to neizpauž, smalkjūtīgi liek mums saprast, ka tā bija viņas ideja. Lai nu kā arī bija, mums kopā gājis varen jauki, jautri un ļoti sievišķīgi. Mēs katra esam ļoti atšķirīgas, bet, kad satiekamies uz skatuves, dziedam un spēlējam ar vienlīdz lielu prieku.
Ar kādām dziesmām sākāt savu radošo darbību?
Mēs savu darbību sākām ar burvīgu hitu «Varbūt rīt», ar ko piedalījāmies «Mikrofona aptaujā» un ieguvām otro vietu. Man bija ģitāra, Olga spēlēja bungas, Maijai bija «basene» un Edītei - taustiņi. Vēlāk režisore Žaklīna Cinovska uztaisīja šai dziesmai arī ļoti jauku videoklipu, ir vērts to paskatīties.
Sākotnēji kvarteta producenti bija vairāki: Juris Riekstiņš, Ingus Baušķenieks, Gatis Gaujenieks. Viņi bija mūsu pirmā hita realizētāji un arī žanriskā ceļa ierādītāji. Un žanrs ir «just for fun», ja drīkstu tā angliski izteikties. Pats nosaukums ir inčīgs, īsti nopietni jau to nevar un arī nevajag uztvert. Tā ir spēle, joks. Vai dieniņ, mēs tādā jautrībā un azartā to darām! Lai arī esam ļoti atšķirīgas, mēs uz skatuves ejam ar vienlīdz lielu prieka un aizrautības dzirksti un vienmēr spējam aizraut arī publiku. Olga stāsta, ka mūziķu vidū savulaik pat esot bijis teiciens, ka, tiklīdz kādā koncertā vai festivālā ierodas «Dāmu pops», jautrība iet pa gaisu.
Cik daudz šo 30 gadu laikā esat koncertējušas?
«Dāmu popam» bijušas trīs koncertu tūres, šī ir ceturtā. Tiesa gan, šī ir saistīta ar Olgas Rajeckas 60. jubileju, kas ar daudziem koncertiem tiek svinēta visā Latvijā. Mēs vienkārši pievienojamies Olgai, un šī ir burvīga iespēja mums atkal būt kopā.
«Dāmu popa» otrā «atdzimšana» bija laikā, kad mums bija jau plus/mīnus četrdesmit gadu. Atceros, man tolaik likās, ka esam jau šausmīgi vecas un - ārprāts, kā var šitā uzvesties uz skatuves…! Tagad skatos tā laika fotogrāfijas un secinu, ka patiesībā mēs izskatījāmies ārkārtīgi labi. Mēs izskatījāmies super! Jaunas sievietes. Tolaik gan pasaulē valdīja jaunības kults, tāpēc tā domājām, tagad viss ir pamainījies - esam kļuvuši pasaulei atvērtāki, un, lai arī daba piesārņojas, cilvēki ir iemācījušies dzīvot veselīgāk, kā rezultātā jaunība paildzinās par apmēram piecpadsmit gadiem. To saka zinātnieki un psihologi, ne tikai es sevis mierināšanai.
Nezinu, vai Olga kādā intervijā jau ir stāstījusi, bet es atceros «Dāmu popa» koncertu Bauskā, uz kuru bija atnākusi viņas māmiņa. Viņa visu koncerta laiku sajūsminājās par mums, bet pēc koncerta pienāca klāt un teica: «Nu, pa gabalu visas izskatāties frišas, bet, pienākot tuvāk, var redzēt, ka nemaz neesat tik frišas…»
Savukārt mirkli pirms «Dāmu popa» trešās «atdzimšanas» kvartetā sanāca iekšēja drāma, ko gan negribu lieki dramatizēt. Maijiņa vairs negribēja izpildīt popmūziku, bet pievērsties žanriski maigākām, niansētākām un dvēseliskākām dziesmām. Viņa uzskatīja, ka mums ir jāuzvedas «pieklājīgāk», ka vairs nedrīkstam šarmēt no skatuves, jo tā neklājas sievietēm pieklājīgos gados… Mēs ļoti daudz par to diskutējām un ļoti lūdzāmies, lai Maijiņa piekrīt turpināt «Dāmu popa» jau iesākto ceļu. Bet viņai bija savi nosacījumi, un viņa nepiekrita. Tāpēc mēs meklējām aizvietotāju un - «atradām» Raimondu Vazdiku. Viņa, kā jau sportiska sieviete un brīnišķīga māksliniece, bija gatava uz visu. Pieļauju, ka Maijiņai varbūt ir savs viedoklis par šo situāciju. Bet šīs situācijas atslēgas vārds ir «Dāmu pops», un mēs turpinām darboties šī viena žanra robežās. Un domāju, ka skatītāji no «Dāmu popa» to arī gaida. Kā saka Olga: nav nozīmes tam, cik tev ir gadu - svarīgi, vai tevī ir jaunības enerģija, vai acis mirdz par to, ko dari. Ja mēs ejam uz skatuves ar aizrautību, skatītāji to jūt, mums notic un nāk līdzi. Un nejautā, cik mums gadu. Jo tā ir tikai spēle, un tā ir jāspēlē ar aizrautību. Un man ir patiess gandarījums no skatītājiem dzirdēt, ka «Dāmu pops» ar savu pozitīvo enerģiju viņu ikdienu padara gaišāku un jautrāku, dod spēku un iedvesmu noticēt arī sev. Es domāju, ka tas ir ļoti pozitīvi, un tāpēc ir vērts to darīt!
Kas vēl notiek tavā radošajā dzīvē šajā pavasarī, vasarā?
Es, paldies dievam, koncertēju ļoti daudz. Man ir daudz pasākumu ar grupu «Pērkons», uzstājamies dažādās vietās, lielākās, mazākās un ļoti lielās, un tā man ir pilnīga laime. Pat ekstāze, jā. Pagājušajā vasarā mums bija daži lieli koncerti, bet nenotika milzīgi festivāli, izņemot «Kulakova nakti» Rojas brīvdabas estrādē. Savukārt šovasar būs ne tikai daudz vairāk koncertu, bet arī vairāki lieli festivāli, un tas mani ļoti, ļoti priecē.
Laikā, kad koncertu darbība bija ierobežota, man bija tā laime spēlēt akustisko mūziku. Man ir vairāki akustiskās mūzikas sastāvi. Viens ir kopā ar Leonu Sējānu un Matīsu Akurateru. Dziedam gan patriotiskas dziesmas, gan akustiskās versijas no «Pērkona» dziesmām - ar kolēģu atļauju. Tā kā cilvēki bija ļoti noilgojušies pēc koncertiem, viņi bija laimīgi «Pērkona» dziesmas dzirdēt arī tādā izpildījumā. Galu galā - mēs jau divi esam no «Pērkona», bet Matīss ir mans asinsradinieks, kurš ar «Pērkonu» ir piedzimis un uzaudzis, kā visi mūsu bērni.
Otrs - es spēlēju kopā ar divām brīnišķīgām māksliniecēm - aktrisi Raimondu Vazdiku, kurai nupat nosvinējām 60 gadu jubileju, prezentējot jaunu albumu «Vēstules rokrakstā smalkā», un Ilzi Grunti, kura ir ģeniāla divpadsmit stīgu ģitāriste. Mēs bieži uzstājamies arī tādā mazā sastāvā.
Un trešais - divatā ar Aivaru Hermani izpildām mūsu kopīgi radītās dziesmas, ar maniem vārdiem un Aivara mūziku. Šajos koncertos iekļaujam arī savu draugu un līdzīgi domājošo dziesmas. Tā ir īpaši izsmalcināta un jūtīgi maiga mūzika, Aivara «pulsējošā ģitāra» ar asociatīviem dzejoļiem ieved krāsainu sapņu un līdzību pasaulē.
Un vēl - es spēlēju arī viena pati un jūtos kā atgriezusies hipiju laikos. Jā, pandēmijas ierobežotajos apstākļos mani aicināja uzstāties arī vienu pašu - cilvēki bija laimīgi, un es varēju dziedāt stundām viena pati. Nekautrēdamās. Iepriekš bija sajūta, ka uz skatuves vajag vismaz vēl vienu ģitāristu, lai piepildītu telpu un mūziku. Bet izrādās, ka var arī tā - iziet uz skatuves tikai ar ģitāru, uzrunāt cilvēkus ar savu nostāju, un viss notiek!
Tu taču esi tautā tik ļoti mīlēta, ka tev nav vajadzīga «pavadošā svīta».
Ikdienā esmu kautrīga un atturīga, bet, ja esmu pārliecināta par savu ideju, tad esmu laimīga, ka varu dalīties ar cilvēkiem mīlestībā. Un tad jau, izejot uz skatuves vienai, viss aiziet ar dievpalīgu.
Kā jūties šajā laikā, kad pasaulē ir tik daudz nemiera un posta?
Kad Ukrainā sākās karš, es biju šokā. Manuprāt, visa humānā pasaule bija pārliecināta, ka mēs kopā ejam humānisma attīstības ceļu, ka pasaule nākotnē kļūs tikai cilvēcīgāka, sabiedrība - līdzjūtīgāka, iekļaujošāka un atbalstošāka, un ka visas tās šausmas, nežēlība un genocīds ir palicis pagātnē. Domāju, Krievijas iebrukums Ukrainā visai cilvēcei bija milzīgs šoks - ka tas milzīgais neokomunisma monstrs visu laiku bija snaudis kā tāds pūķis un tagad ir pacēlis galvu, lai mēģinātu aprīt pasauli, un sāk ar Ukrainu… Mums ir jābūt ārkārtīgi modriem un visiem spēkiem jāturas tam pretī!
Patiesībā, sākoties karam, mani pārņēma ārprātīga depresija, jo es sajutos līdzatbildīga par to, kas notiek pasaulē. Vēl vairāk - saviem bērniem un mazbērniem, un šeit es nedomāju tikai asinsradiniekus, es biju solījusi jaunu, skaistu un brīvu dzīvi. Jo ticēju, ka esam uzvarējuši ļaunumu. Man bija milzīga vainas izjūta viņu priekšā - ko lai es tagad daru?! Kā lai es izturos? Kā lai es glābju?! Un, kad man piedāvāja darbu Saeimā, sajutos kā iesaukta armijā. Es «sagrupējos», ieguvu otro elpu, jo - saskatīju jēgu. Jā, man ir jāiet un jācīnās!
Kas attiecas uz okupācijas pieminekli, manuprāt, tas ir līdzīgi kā Rīgā vēl stāvētu Ļeņina piemineklis un mēs vēl domātu, vai drīkstam to nojaukt… Tolaik tas bija pats par sevi saprotams, ka tajā trakumā tas tika nogāzts. Es saprotu, ka lielai sabiedrības daļai, īpaši krievu tautības, kuriem vecāki karoja pret Hitleru, tas asociējas ar Otro pasaules karu un uzvaru pār Hitleru. Protams, mēs visi esam gandarīti, ka tas viss ir beidzies, ka visas tāda veida šausmas palikušas pagātnē, pagājušajā gadsimtā. Bet - šis piemineklis ir vairāk nekā tikai piemineklis. Un to nogāzt - tas ir mūsu drosmes, spēka, mūsu pašu sevis atbrīvošanas žests. Tas ir skaļš paziņojums pasaulei, jo īpaši Krievijai, ka mēs vairs nekad nebūsim zem viņu varas! Es ticu, ka visa pasaule sadosies rokās, lai Krieviju atstumtu atpakaļ tur, kur ir tās vieta. Un vienlaikus mēs lūgsim Dievu, lai nākamās paaudzes tur tiek dziedinātas. Protams, mēs esam humāna, attīstīta un tiesiska valsts, kur visam ir sava vieta, tostarp apbedījumu vietām un brāļu kapiem. Tur var pieminēt kritušos, bet svešas varas simboli Latvijā ir jānovāc!
