«Ir diezgan neaptverami un pat iznīcinoši apzināties, ka tās vērtības, vibrācijas, par kurām mākslā mēdzam runāt, acīmredzot nav spējušas sasniegt tik daudzus adresātus. Kamēr mēs Torņakalna baznīcā koncertā «Amao omi» lūdzam par mieru, citviet pasaulē piesauc tumsu, nāvi un ciešanas,» saka komponists un diriģents, «Lielās mūzikas balvas 2021» laureāts kategorijā «Gada komponists» Jēkabs Jančevskis. 25. Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā, kas no 13. augusta līdz 8. septembrim notiks Rīgā un Liepājā, pirmatskaņojumu piedzīvos divi viņa jaundarbi.
Šī festivāla neatņemama sastāvdaļa ir pirmatskaņojumu koncerts, kas notiks ceturtdien, 18. augustā. Pulksten 20 Rīgas Domā diriģenta Māra Sirmā vadībā Valsts akadēmiskais koris «Latvija» izpildīs Latvijā un pasaulē atzīto komponistu Jēkaba Jančevska un Riharda Dubras jaundarbus, kā arī jauno komponistu Raivja Misjuna, Laumas Kazakas un Jēkaba Bernāta skaņdarbus.
Raivja Misjuna jaundarbs «La Noche Oscure» («Tumšā nakts») ar Svētā Jāņa no Krusta noslēpumaino dzeju vēsta par ceļu no tumsības uz sevis apzināšanos, svētceļniekam pietuvojoties tuvāk Dievam un cauri dūmakai saskatot zvaigznes. Jēkaba Bernāta skaņdarba «Creation of the World: Ovid’s Four Winds» («Pasaules radīšana: Četri Ovidija vēji») pamatā ir grieķu mīts par pasaules un cilvēka radīšanu, iedalot četrus vējus katrā debespusē.
Laumas Kazakas jaundarbs «Unde bella?» («Kāpēc kari?») ar Bībeles tekstiem šodienas acīm reflektē par kara tematiku, uzdodot jautājumus, kā rast iekšējo spēku, lai ticību labajam pārvērstu reālā rīcībā.
Savukārt Riharda Dubras «Tēvreize» komponēta par godu Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas «de iure» simtgadei.
Koncertos Valsts akadēmiskais koris «Latvija», kam šogad aprit 80 gadi, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un viesmākslinieki izpildīs arī skaistāko Rietumeiropas kormūzikas klasiku, Ģērģa Ligeti «Rekviēmu» un ukraiņu garīgo mūziku Māra Sirmā un viesdiriģentu - Džeremija Bekhausa (Apvienotā Karaliste), Kristas Auderes, Andra Pogas un Oleksandra Vaceka (Ukraina) - vadībā.
Sestdien, 13. augustā, Rīgas Domā pulksten 19 festivālu atklās Valsts akadēmiskais koris «Latvija» un ērģelnieks Aivars Kalējs, pie diriģenta pults stāsies viens no ievērojamākajiem angļu kordiriģentiem Džeremijs Bekhauss. Koncertā būs iespēja dzirdēt britu mūzikas klasiķu - angļu liriķa Edvarda Elgāra, sakrālās mūzikas skaņraža un kora labskaņas meistara Herberta Hauelza, nacionālo simfoniķu Ralfa Vona Viljama un Viljama Voltona, kā arī mūslaiku kormūzikas korifeja Džeimsa Makmilana, Džonatana Dova un citu komponistu opusus.
27. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā pulksten 19 Nīderlandē dzīvojošās latviešu diriģentes, 2021. gada Ērika Eriksona starptautiskā kordiriģentu konkursa laureātes Kristas Auderes vadībā izskanēs kora polifonijas lielmeistaru Johana Sebastiāna Baha, Johannesa Brāmsa un Fēliksa Mendelszona sakrālās motetes, mijoties ar Agra Engelmaņa un Olivjē Mesiāna skaņdarbiem solo instrumentiem. Kopā ar Valsts akadēmisko kori «Latvija» koncertprogrammas atskaņojumā piedalīsies Gertruda Jerjomenko (ērģeļpozitīvs), Kārlis Catlaks (klarnete), Ēriks Kiršfelds (čells) un Guntis Kolerts (kontrabass).
31. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā pulksten 19 kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, soprānu Jerī Sū (Dienvidkoreja) un mecosoprānu Virpi Raisanenu (Somija), Valsts akadēmisko kori «Latvija» un diriģentu Andri Pogu gaidāma izcila 20. gadsimta mūzikas programma ar Latvijā līdz šim neatskaņoto modernisma ģēnija Ģērģa Ligeti «Rekviēmu», kā arī reliģiozā mistiķa Olivjē Mesiāna simfonisko meditāciju «Les Offrandes oubliées» un Aleksandra Cemlinska 23. psalmu.
25. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts notiks 8. septembrī pulksten 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā, kur ukraiņu garīgo mūziku izpildīs Valsts akadēmiskais koris «Latvija» ukraiņu diriģenta Oleksandra Vaceka vadībā.
«Neatkarīgā» uz sarunu pirms 25. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla aicinājusi «Gada komponistu 2021» Jēkabu Jančevski.
Šogad Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā pirmatskaņojumu piedzīvos divi tavi jaundarbi. Pastāsti, lūdzu, par katru no tiem.
Jā, koncertā skanēs divi Latvijā neskanējuši darbi: Cīrihē pirmatskaņotais skaņdarbs korim un instrumentālajam ansamblim «Sleep» un pavisam nesen uzrakstītais skaņdarbs vīru korim un klavierēm «Tā ir mana dvēsele» ar spāņu dzejnieka Huana Ramona Himenesa vārdiem.
Darbam «Sleep» par pamatu izmantotas afroamerikāņu dzejnieces, skolotājas Mērijas Vestonas Fordemas dzejas rindas ar pirmajiem vārdiem «Sleep, love, sleep». Par dzejnieces mūžu zināms ārkārtīgi maz. Dzīvojusi Amerikas Pilsoņu kara laikā, dzejniecei bijuši seši bērni, visi miruši. Dzejolis mani uzrunāja ar savu tīrību, šķīstumu. Gluži kā šūpuļdziesma bērnam pirms miega. Nedaudz papētot dzejnieces biogrāfiju un lasot viņas dzejas kolekciju ar nosaukumu «Magnolia Leaves», nojautu, ka tā varētu būt pavisam cita veida šūpuļdziesma. Nāve dzejnieces tēmu lokā figurē gandrīz tikpat bieži kā laikabiedres Emīlijas Dikinsones daiļradē. Vēsturiski šis laiks bijis ļoti smags, un tik maz par šiem cilvēkiem ir zināms. Šķiet, šis noslēpumainības aspekts skaņdarba «Sleep» radīšanas procesā mani arī apbūra.
Skaņdarbu ar Huana Ramona Himenesa vārdiem uzrakstīju ļoti spontāni. Pēdējā gada laikā esmu uzrakstījis ārkārtīgi daudz mūzikas ārpus tā saucamajiem līgumdarbiem, respektīvi, no brīvas gribas. Pamatā tās bijušas dziesmas korim vai solo. Tātad visur pamatā ir rūpīgi izvēlēts, saturiski un emocionāli spēcīgs teksts. Himenesa dzeju lasu jau sen, un šis dzejolis vienkārši nedrīkstēja palikt neuzrakstīts. Un šķietami pretēji šī teksta emocionāli trauslajai pusei izvēlējos vīru kori. Arī ikdienišķās sarunās saskatu milzīgu skaistumu brīžos, kad tā sauktais stiprais dzimums nevairās runāt par savu emocionālo pasauli, skumjām, priekiem un sajūtām kopumā. Nesen izlasīju Džeimsa Holisa grāmatu «Saturna ēnā. Vīriešu ievainojumi un to dziedināšana», kas, iespējams, bijusi svarīgākā grāmata manā līdzšinējā dzīvē. Iesaku to izlasīt un par to padomāt ikkatram. Un nebaidāmies runāt par savām emocijām, jo dzīve, manuprāt, ir par īsu nejēdzīgām bailēm.
Lasīju, ka tavs skaņdarbs korim un instrumentālajam ansamblim «Sleep» pirmatskaņojumu piedzīvoja 2019. gadā Cīrihes Tonhallē koncertcikla «Terra Choralis» ietvaros. Pats biji tur klāt? Kādas ir komponista emocijas, to piedzīvojot?
Jā, toreiz pats biju klāt. Tas bija skaudri īss, bet ārkārtīgi skaists brauciens. Komponistam jau nereti laiks pirms paša pirmatskaņojuma ir kā tāds lidojums. Streso, cīnās un gatavojas mūziķi, mēs izbaudām procesu un rezultātu - mūzikas piedzimšanu mēģinājumos un koncertā. Komponistam savukārt psiholoģiski jātiek galā ar neskaitāmajiem mēnešiem vienatnē pie partitūras. Tas arī nav viegli.
Šis laiks pirms darba «Sleep» vēl bija ārkārtīgi īpašs, jo iepazinos ar mākslas zinātnieku, brīnišķīgu cilvēku Uldi Mākuli, kurš ir koncertu cikla «Terra Choralis» idejas ģenerators, vairāku jaundarbu pasūtītājs un iniciators. Es vienmēr ar apbrīnu skatos uz šādiem cilvēkiem! Pateicoties viņu «trakumam», mākslas pasaule un līdz ar to mūsu kolektīvā dzīvības asinsrite turpina plūst pat visneiedomājamāko pasaules kataklizmu laikos.
Atgādini, lūdzu, kuri tavi jaundarbi pirmatskaņojumu piedzīvojuši tieši Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā?
Ja nemaldos, Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā man līdz šim bijis viens jaundarbs - oratorija «No letu zemes». Lielas formas darbs par Lietuvas valdnieku Mindaugu. Nesen skaitījām, ka nepilnu piecu gadu laikā šis darbs atskaņots deviņas reizes, arī Lietuvā. Lielas formas jaundarbiem šāds skaitlis ir diezgan liels. Šī darba tapšanas kontekstā jāteic milzīgs paldies Mārim Sirmajam, kurš noteikti ir viens no tiem «trakajiem» ideju ģeneratoriem, kuru ideju kapacitāti allaž novēroju ar apbrīnu. Māris vienmēr bijis milzīgs atbalsts gan mūzikā, gan kā tuvs draugs.
Kur pats parasti esi pirmatskaņojuma laikā? Skatītāju/klausītāju rindās?
Cenšos nekad neizlaist nevienu pirmatskaņojumu. Tie tomēr ir svētki! Allaž tik sasodīti īsi, bet tomēr svētki. Pēc tik ilga perioda vienatnē, strādājot pie mūzikas, sev ir jāuzdāvina svētki. Tas palīdz atjaunoties, un tas šajā profesijā, un ne tikai šajā, ir ārkārtīgi svarīgi.
Ko pats no kolēģu veikuma šajā festivālā gribētu redzēt/dzirdēt/piedzīvot?
Ļoti gribu apmeklēt ungāru komponista Ģērģa Ligeti «Rekviēmu». Šis komponists vienmēr bijusi ļoti nozīmīga figūra manā dzīvē.
Pastāsti, lūdzu, kā paiet tava vasara. Vai top jauni darbi, vai ļaujies vasaras vilinājumiem? Kāda tev ir vislabākā atpūta vasarā?
Laikam nebūšu oriģināls - vasarā strādāju. Bet, cik zināms, reti kurš komponists vasarā nestrādā. Šī vasara ir ļoti savāda. Nevienu vasaru neesmu bijis tik daudz pats ar sevi. Tas brīžam ir iznīcinoši, brīžam - dziedinoši. Bet ir skaisti. Ārkārtīgi daudz lasu, ļoti daudz staigāju, cenšos noteiktu skaitu dienā atspiesties un tad atkal komponēju. Mani diezgan bieži var sastapt «M/Darbnīcā». Eju tur brīnišķīgās atmosfēras, kvalitatīvo koncertu, muzikālo domubiedru un draugu dēļ.
Vai un kā notiekošais pasaulē ietekmē komponista radošumu?
Ietekmē. Kā jau centos noformulēt 8. marta vakarā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves («Lielās mūzikas balvas 2021» pasniegšanas ceremonijā, saņemot balvu kategorijā «Gada komponists») - ir diezgan neaptverami un pat iznīcinoši apzināties, ka tās vērtības, vibrācijas, par kurām mākslā mēdzam runāt, acīmredzot nav spējušas sasniegt tik daudzus adresātus. Kamēr mēs Rīgas Lutera evaņģēliski luteriskajā baznīcā Torņakalnā koncertā «Amao Omi» («Bezjēdzīgais karš») lūdzam par mieru, citviet pasaulē piesauc tumsu, nāvi un ciešanas.
Kara apstākļos, starp citu, mēs dzīvojam jau vairāk nekā pusgadu. Pandēmija arī bija/ir karš starp cilvēkiem, tikai citāds. Grūtāk definēt «labos» un «ļaunos», ja tādas kategorijas šajā pasaulē maz eksistē. Brīžam mums nav pat nekādas sajēgas, ka ar savu vārdu varam iznīcināt.
Pandēmija mani pārsteidza ne mazāk kā šobrīd notiekošā karadarbība. Pat ne tik ļoti pati pandēmija, cik tas, kā mainījās cilvēki. Mani satrieca, cik tumšas lietas spējīgi izteikt tādi ļaudis, kurus mēdzu cienīt. Domas par sabiedrību, kurā dzīvojām, mainījās ļoti. Ļoti.
Kad un kas būs nākamais, ko varam sagaidīt no tevis?
Šobrīd strādāju pie filmas par pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem «Zeme, kas dzied» (režisora Māra Martinsona vēsturiskās spēlfilmas pirmizrāde plānota 2023. gadā, kad tiks atzīmēta šīs unikālās tradīcijas 150. jubileja), rudenī turpināšu darbu pie izrādes Dailes teātrī. Man vienmēr ļoti ir gribējies pievērsties teātra un kino žanram. Ironiskā kārtā cilvēki, izsakoties par manu mūziku, visbiežāk tai piedēvē kinematogrāfiskumu. Viņi saka: «Tu droši vien ārkārtīgi daudz raksti mūziku spēlfilmām.» Uz ko parasti atbildu: «Jā, precīzi trāpīts - tieši nevienai!» Bet šogad sanāca viss kopā - ir gan teātris, gan kino. Esmu priecīgs. Paralēli rakstu arī simfoniju. Nākamajā vasarā esmu pagodināts par iespēju būt daļai no XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem! Mana mūzika skanēs gan koncertā «Tīrums. Dziesmas ceļš», gan simtpiecdesmitgades noslēguma koncertā «Kopā augšup». Par pārējo būtu pāragri komentēt. Bet mūzika mani nes uz priekšu un dod dzīvot spēku, par to esmu pateicīgs. Nākamajā sezonā gaidu arī pirmatskaņojumu ASV, nupat uzzināju, ka manu mūziku izpildīs Berlīnes Radio koris. Ja komponista mūziku atskaņo - tā ir lielākā dāvana un gandarījums. Arī cerība - turpināt dziedēt pasauli, kurai šobrīd iet diezgan grūti.
