«Neatceros, kad pēdējo reizi svinēju savu dzimšanas dienu. Nedrīkst taču cilvēkiem atņemt tik skaistus svētkus!» smaidot saka tautā mīlētā dziedātāja Marija Naumova. Līgo dienā viņu sirsnīgi suminām dzimšanas dienā!
Vasaras saulgriežu noskaņās allaž šarmantā skatuves dīva sarunā ar «Neatkarīgo» stāsta, kādas tradīcijas Līgo dienā ir viņas ģimenē, ieskicē šīs vasaras radošās ieceres, aicinot pabūt kopā «Franču saulrieta» vakaros, un atklāj, par kādu dāvanu dzimšanas dienā būtu laimīga.
Ir klāt Līgo diena, arī tava dzimšanas diena. Kādas tradīcijas šajā dienā ir tavā ģimenē?
Man ļoti patīk Līgo svētki, taču neatceros, ka šajā dienā būtu svinējusi savu dzimšanas dienu. Nedrīkst taču cilvēkiem atņemt tik skaistus svētkus, tāpēc savus draugus aicinu kopā citā laikā. Piemēram, vārda dienā. Tā vienkārši ir iespēja pabūt kopā, parunāties, no sirds izsmieties. Satiekoties ar draugiem, man ir svarīgi, lai viņiem ir labi, jo, ja citiem ir labi, arī man ir labi.
Patiesībā mūsu ģimenē galvenie svētki ir bērnu dzimšanas dienas. Tā tas līdz šim ir bijis, bet nu jau arī mūsu dēls ir izaudzis (Artūram septembrī būs 12 gadu), un drīz viņu vairāk sāks interesēt ballītes ar draugiem un mēs, vecāki, tur vairs nebūsim vajadzīgi.
Mana dzimšanas diena man pašai nav būtiska, tā vienkārši ir skaista diena. Es, protams, esmu priecīga, jo daudzi man zvana un apsveic, un es saņemu ļoti daudz pozitīvu emociju. Bet vairāk man patīk rīkot svētkus un sagādāt prieku citiem.
Bet, lai piedzīvotu vasaras saulgriežu laiku, mums vairākus gadus bija tradīcija braukt ar kemperi dažu dienu ceļojumā pa Latviju. Līgo dienā mēs braucām pie manas draudzenes Līgas uz Vecpiebalgu un tur šos svētkus svinējām, ievērojot dažādas tradīcijas - dedzinājām lāpas, kurinājām ugunskuru, dziedājām un dejojām. Tur esam devušies līgot arī pa kaimiņu mājām, un tie vienmēr bija ļoti mīļi svētki. Ar kovidu viss pamainījās.
Kā būs šoreiz?
Šoreiz laikam būs klusiņām. Tāds laiks. Ļoti daudz jautājumu bez atbildēm, ļoti daudz nezināmā… Jā, pirmo reizi pa ļoti daudziem gadiem būsim mājās. Iespējams, aiziesim uz pludmali, kur būs iekurti ugunskuri, iekursim ugunskuru arī paši. Ja Raitis nebūs mājās, vienkārši pabūsim kopā ar dažiem draugiem. Vīrs ir darbos, iespējams, vēl kādu laiku būs prom. Bet varbūt viņš sarūpēs man kādu pārsteigumu. Raitis to prot.
Kā ir iesākusies tava vasara? Vai ir plānoti arī kādi muzikāli notikumi?
Es nevaru teikt, ka man būs ļoti, ļoti radoši aktīva vasara, tomēr daži koncerti būs. Man šogad ļoti sagribējās atgriezties pie franču mūzikas - tā dod viegluma sajūtu, un šī emocija man tagad ir būtiskākā. Man liekas, ka mums visiem tagad to ļoti vajag - atslēgties no ikdienas skriešanas, rūpēm, raizēm un sāpēm un vienkārši pabūt kopā un pasapņot. Jā, pasapņot! Šajā laikā bieži esmu dzirdējusi, ka cilvēki ir pārstājuši pat sapņot, jo apstākļi, kādos dzīvojam pēdējos divus gadus, nu jau iet trešais, liek mums pārdzīvot un ciest. Tāpēc es ik pa laikam atgriežos pie franču mūzikas, jo tā ļauj pasapņot… Un šovasar man būs četri koncerti - tā būs vasaras mūzikas koncertprogramma «Franču saulrietā». Es esmu sagatavojusi akustisko programmu, kurā būs dzirdamas manas vismīļākās franču dziesmas. Šī gada vasarā aprit piecpadsmit gadi, kopš mēs ar vīru un meitu iesēdāmies savā mazajā busiņā, lai dotos uz Parīzi. Tur nodzīvojām deviņus skaistus savas dzīves gadus. Francijas un jo īpaši Parīzes gaisā virmo neaprakstāma brīvības un neatkarības sajūta, vieglums, romantika un dzīvesprieks, un tas atspoguļojas arī viņu mūzikā. Un kā gan bez mīlestības apcerējuma tajā!
Kur notiks šie koncerti?
Latvijas muižās un pilīs. Sāksim Bīriņu pilī - 14. jūlijā, kad ir Francijas Republikas diena, savukārt 22. jūlijā Jaunmoku pilī svinēsim kopā manu un visu Mariju vārda dienu. 12. augustā būsim Mazmežotnes muižā, bet 19. augustā - Vecgulbenes muižā. Visu koncertu sākums - pulksten 19.
Tie būs tikai četri koncerti?
Jā, jo ir vēl citi darbiņi darāmi, un es gribu arī pabaudīt vasaru. Nākamgad man būs liela jubileja, tad saorganizēšu kaut ko lielāku. Man ir vairākas idejas, jau runāju ar saviem kolēģiem un draugiem no Francijas un arī citām valstīm, un tas varētu būt kaut kas jauns. Ļoti ceru, ka nekas nemainīsies, ka viss varēs notikt un es varēšu piepildīt savu sapni. Neko vairāk nestāstīšu, lai tas pagaidām paliek noslēpumā.
Vai top arī jaunas dziesmas?
Tikko ierakstījām Raimonda Tigula dziesmu, piesaistot lielisku ungāru multiinstrumentālistu Alizbaru Šuhari. Šo ideju loloju jau vairākus gadus, un nu tas ir noticis. Vēl palikušas dažas nianses, un es ceru, ka jau drīz dziesma nonāks radio. Manuprāt, ļoti skaists Raimonda skaņdarbs. Jā, radošas ieceres ir, galvenais tikai visu paspēt un izdarīt.
Paralēli tam lielajam projektam, kurā iesaistījusies tava ģimene, sniedzot palīdzīgu roku Ukrainas iedzīvotājiem…
Godīgi sakot, es labprāt atgrieztos pat gadu senā pagātnē, kovida laikā, jo tas, kas notiek tagad… Tas ir šausminoši, sāpīgi un nepieņemami. Tas ir neiedomājami, prāts atsakās noticēt un pieņemt notiekošo kā realitāti… Kā tas attīstīsies, kad un kā tas beigsies?! Un kādas sekas tas atstās… Vai tas vispār var beigties tā, lai nekad neatkārtotos?! Mēs neviens to nezinām. Arī tāpēc neprasās neko baigi svinēt. Bet priecāties par dzīvi gan vajag! Domāju, ka mums, radošajiem cilvēkiem, ir jādod no sevis pozitīvas emocijas. Mums visiem ir jādomā pēc iespējas pozitīvāk, jādalās ar labiem vārdiem, jāvairās no negācijām, jo sliktā un negatīvā šobrīd diemžēl ir ļoti daudz. Tas ir tas, kas ir vajadzīgs - atvērt sirdi cits citam. Es svēti ticu, ka gaišas domas un mūsu kopējā pozitīvā enerģija piepilda ēteru ar labestību, un tā palīdzēs notikt labajam, palīdzēs atgūt mieru. Es no visas sirds vēlos, lai pēc iespējas ātrāk virs Ukrainas ir tīras debesis, lai ir miers visā pasaulē, lai ir miers Latvijā. Un galvenais - miers mūsu sirdīs.
Vismaz mūsu mājās Ukrainā notiekošais ir ļoti liela sāpe, un mēs ar to saskaramies ik dienu. Raitis pacēla šo projektu, palīdzot karā cietušajiem, viņš darbojas ar ļoti nopietnām lietām. Ir daudz stāstu, daudz informācijas…
(Jau kara pirmajās dienās Marijas ģimene iesaistījās Ukrainas kara cietušo transportēšanā uz Eiropu; atbalsts ukraiņiem joprojām turpinās, šobrīd ievainotajiem cilvēkiem tiek meklēta un sniegta medicīniskā aprūpe Eiropā.)
Mana rūpe ir par cilvēkiem šeit, un ikdienā pārslēgties uz kaut ko citu ir diezgan sarežģīti. Radošais process man šogad ir vajadzīgs burtiski kā zāles, jo tieši mūzika palīdz no tā visa iziet ārā, saglabāt spēku, lai varētu turpināt darīt to, ko es daru. Lai varētu turpināt dzīvot un dot.
Es tikai baidos, ka arī kovids nekur nav pazudis, nāks rudens, un, iespējams, tas būs atpakaļ. Tāpēc ļoti gribētos, lai mūsu politiķi beidzot «nolaižas lejā» pie tautas - pirms pieņemt būtiskus lēmumus, parunā ar cilvēkiem, kā viņi jūtas. Domāju, ka diplomātijai šodien ir ļoti svarīga loma, jo ir jāatrod zelta vidusceļš - gan katram sevī, gan politiskos lēmumos. Mums pietrūkst vieduma, lai šai grūtajā, sarežģītajā situācijā nešķeltu sabiedrību, bet to saliedētu. Protams, vienā dienā nekas arī nemainīsies, bet varbūt šis ir laiks, kad atsevišķus jautājumus vajadzētu sākt risināt no nulles punkta. Nedzīvot ar pagātnes idejām, sāpēm, pretenzijām, bet domāt par to, kas vajadzīgs mūsu bērniem, jo viņi ir mūsu nākotne. Varbūt šis ir laiks, kad vajadzētu domāt tālredzīgāk.
Marij, ko tev dzimšanas dienā novēlēt?
Es nedomāju, ka man vajadzētu kaut ko vairāk nekā jebkuram citam. Lai ir veselība. Lai pēc iespējas ātrāk beidzas tās šausmas, kas notiek Ukrainā. Lai mēs visi kopā varam no nulles atkal sākt būvēt mieru. Lai mēs visi varam dzīvot godīgākā, saprātīgākā, līdzcietīgākā un cilvēcīgākā sabiedrībā.
Ko man novēlēt? Man vienmēr likās, ka es protu priecāties par to, kas ir šodien, šeit un tagad. Un tomēr man tas vēl ir jāmācās - ik dienu priecāties par dzīvi un novērtēt visu, kas mums ir. Jā, novērtēt - tas ir tik svarīgi.
