«Šī loma pie manis atnāca ļoti harmoniski. Viņa ir manos jutekļos, viņa ir visās manās sajūtās. Tā ir loma, kurā ir gan jūtas, gan prāts, gan cilvēciskais kodols – viss, kas man patīk un ir būtisks,» saka Liepājas teātra aktrise Signe Dancīte. Viņa spēlē Madi Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūziklā «Purva bridējs ugunī». Izrādi, kas Liepājā ieguvusi lielu skatītāju mīlestību, otrdien un trešdien, 9. un 10. augustā, varēs noskatīties Rīgā, Dailes teātrī.
Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūzikls «Purva bridējs ugunī», kas tapis pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem, bet ir abu autoru oriģināldarbs, ir viens no Liepājas teātra lielākajiem iestudējumiem.
«Rūdolfa Blaumaņa stāsts par Edgaru un Kristīni, manuprāt, ir latviešiem vislabāk zināmais no visiem stāstiem. Iespējams, vienīgais, ko īsumā var izstāstīt jebkurš latvietis. Gribēju šo stāstu pastāstīt cilvēcīgāk,» veidojot šo iestudējumu, teica režisors Regnārs Vaivars.
«Ir meitene, kuru mīl divi puiši. Viens - skaists, stabils un normāls. Otrs - skaists, slāpstošs un nenormāls. Meitene vairāk mīl «slāpstošo un nenormālo», bet precēties sliecas ar «stabilo un normālo». «Slāpstošais un nenormālais» pierunā meiteni uz pārbaudes laiku, meitene «stabilajam un normālajam» atsaka. «Slāpstošais un nenormālais» pārbaudes laiku neiztur, tāpēc meitene piedāvājas atpakaļ pie «stabilā un normālā». Meitenei tūlīt būs kāzas ar «stabilo un normālo», bet kāzu priekšvakarā atnāk «slāpstošais un nenormālais» un atkal aizrunā meiteni ciet. Šis ir amorāls stāsts, un visiem būtu labāk, ja tas nekad nebūtu noticis. Bet arī visnesaprotamākās izvēles mēdz notikt skaisti, šausminoši dabīgi un līdz asarām pašsaprotami. Un arī pašus amorālākos cilvēkus es kā režisors spēju mīlēt ļoti, ļoti. Mīlēt un attaisnot neattaisnojamo,» stāsta Regnārs Vaivars. Viņš uzsver: šis nav stāsts par dzeršanas postu un aklu mīlestību. Tas ir stāsts par neremdināmām slāpēm. Un slāpstošie ir visi, bez izņēmuma.
«Kristīnes loma man ir ļoti īpaša. Laikam tāpēc, ka esmu spēlējusi to jau divreiz,» saka aktrise Agnese Jēkabsone. Pirmā Kristīne bija viņas pirmā loma, ienākot teātrī. Un tagad - mūziklā. «Esmu priecīga, ka man bija iespēja strādāt ar Regnāru Vaivaru, kurš ļāva uz šo klasisko darbu paraudzīties no sētas puses. Spēlēt uz Dailes teātra lielās skatuves - tie man ir svētki,» viņa atzīst un saka, ka kopā ar kolēģiem mēģinās arī Dailei «nonest jumtu».
Edgaru iestudējumā atveido Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis, kuram viesizrādes savā teātrī būs īpašs notikums. Akmentiņu spēlē Sandis Pēcis, Kristīnes māti - Karīna Tatarinova, Madi - Signe Dancīte, Baronu - Edgars Pujāts, Fišvagaru - Kaspars Kārkliņš, Mācītāju - Viktors Ellers. Iestudējumā piedalās vēl 16 aktieri un bērni. Mūzika izrādē skan dzīvā izpildījumā, tās skanējumu nodrošina seši mūziķi - Ērika Hrustaļova (vijole), Sarma Gabrēna vai Krišjānis Gaiķis (čells), Rustams Bagirovs (akordeons), Miks Akots (ģitāra), Raitis Eleris (bass), Māris Zīlmanis (sitaminstrumenti) un Normunds Kalniņš (taustiņinstrumenti) - Liepājas teātra muzikālā vadītāja Normunda Kalniņa vadībā. Vokālās pedagoģes - Ieva Dreimane un Ieva Kerēvica.
Izrāde tika nominēta 2019./2020. sezonas «Spēlmaņu nakts» balvai trīs nominācijās, balvu kā gada kostīmu māksliniece saņēma Madara Botmane.
Mirkli pirs Rīgā gaidāmajām viesizrādēm «Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Mades lomas atveidotāju Signi Dancīti.
«Purva bridējs ugunī» savu pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja 2019. gada septembrī. Kas ir spilgtākais, kas palicis atmiņā no šī mūzikla iestudēšanas procesa?
Es ārkārtīgi priecājos par šo lomu un to ļoti izbaudu. Gan no Regnāra Vaivara, gan Kārļa Lāča puses tā ir ļoti skaisti uzrakstīta, un Madi patiešām ir bauda spēlēt. Bet kas man visspilgtāk palicis atmiņā? Tas īpašais saslēgšanās mehānisms, kas mums visiem kopā šo ārkārtīgi piesātināto, blīvo un jaudīgo darbu ļāva novest līdz galarezultātam maksimāli ātrā tempā. Tas bija ļoti, ļoti intensīvs darbs. Bija ātri jāuzķer Regnāra ideja, bija ātri jānoķer Kārļa Lāča mūzikas sajūta, kas vietām iet roku rokā, bet vietām skan ļoti pretēji emocijām. Tas viss bija jāsajūt un jānoķer vienā mirklī, un tas bija liels izaicinājums. Mums gan tika sniegta arī palīdzība no malas, un mans lielākais palīgs šī mūzikla iestudējuma procesā bija vokālā pedagoģe Ieva Kerēvica. Personīgi man viņa ir zelta vērtē, man ļoti patika ar viņu strādāt, un es centos uzķert katru vismazāko niansi. Bet tas nenozīmē, ka nebija šaubu un baiļu. Arī ar tām vēl bija jāmēģina kaut kā sadzīvot, jo - aktieris ir aktieris.
Kādas ir sajūtas šodien, atgriežoties šajā darbā pēc divu gadu pārtraukuma?
Ir cita pieredze. Pēc šiem diviem gadiem atkal uzkāpjot uz skatuves dēļiem, vismaz man bija sajūta, ka es šo darbu sajūtu ar katru šūnu, ka viss ir saslēdzies vēl ciešāk, pa īstam. Jo darbs jau bija izdarīts, un izdarīts labi, bet pa šiem diviem gadiem ir atkritis liekais, kaut kas ir attīrījies. Prāts un jutekļi jau bija nomierinājušies, un tajā pašā laikā mums visiem bija ārkārtīgi lielas gaidas pēc šī darba - mēs tiešām bijām izslāpuši to atkal piedzīvot. Jo tajā mirklī, kad bijām parādījuši tikai pāris izrādes, sākās pandēmija, un šis darbs tika aizmidzināts. Cilvēks, kurš pamodies pēc kvalitatīva un salda miega, ir dubultā jaudīgs strādāt un gatavs atkal ko piedzīvot - tādas šodien ir manas sajūtas.
Vai šīs sajūtas kaut kā ietekmē arī tas, ka «Purva bridējs ugunī» jaunnedēļ jāspēlē uz Dailes teātra skatuves?
Atzīšos, ka man Dailes teātra lielā skatuve ļoti patīk. Tas nav populārs viedoklis, jo daudziem tā šķiet par lielu. Bet, manuprāt, skatuve, pa kuru pārvietojoties var just vēju, ir brīnišķīga. Un gan mūsu izrāde «Pūt, vējiņi!», gan arī «Purva bridējs ugunī» ir kā radīti lielai skatuvei. Tā ir kustība, tās ir emocijas, tā ir enerģija, un, jo lielāka zāle, jo vairāk jaudas un enerģijas. Domāju, ka tam jābūt kaut kam skaistam. Patiesībā, ja pats fokusējies uz to, lai tā būtu, tā arī notiek.
Pastāsti, lūdzu, par savu Madi. Cik viegli ar viņu sadraudzējies?
Made pie manis atnāca ļoti harmoniski. Viņa ir manos jutekļos, viņa ir visās manās sajūtās. Tā ir loma, kurā ir gan jūtas, gan prāts, gan cilvēciskais kodols - viss, kas man patīk un ir būtisks. Viņai piemīt kaut kāda maģiska garša, ko es nevaru izskaidrot, bet to sajust un piedzīvot ir brīnišķīgi. Ir vairākas skaistas recenzijas par šo manis atveidoto tēlu. Vienā viņa tika salīdzināta pat ar Spīdolu, un tas man šķita tik brīnišķīgi, ka neko piebilst. Jā, viņā ir reizē maigums un spēks, sievišķais un vīrišķais, bet tā nav runa par dzimumu - tas ir kas daudz vairāk.
Izrādes «Purva bridējs ugunī» lomu sarakstā šogad parādījies arī tavas piecgadīgās meitiņas vārds. Pastāsti, lūdzu, kā mazā Elfa Frīda nokļuva šajā mūziklā.
Bērni, kā mēs zinām, aug ļoti ātri, un arī mazās Kristīnītes aug ļoti ātri. Un, tā kā Elfa Frīda šobrīd ir šai lomai atbilstošā vecumā, es saņēmu telefona zvanu ar konkrētu piedāvājumu. Dziļi ievilku elpu un teicu, ka man vismaz stundiņu ir jāpadomā, vai mana mazā meitiņa varētu būt tam gatava. Tā kā esmu cilvēks, kuram ir svarīgi noturēt savu emocionālo neatkarību, centos nedomāt par skaļajām frāzēm, «ka tad jau bērns saslims ar teātri…». Zinot, cik viņa ir aktīva un artistiska, es negribēju kaut kādu aizspriedumu dēļ viņai to liegt, tāpēc vienkārši kā pieaugušam cilvēkam pajautāju, vai viņa vēlētos to darīt. Un viņas atbilde bija - jā!
Viņai nebija stundu jādomā?
Absolūti nē. Un viņa to dara ļoti labi. Forši. Mums visas meitenītes ir brīnišķīgas. Bet, protams, tas ir ļoti emocionāls brīdis izrādes beigās atrasties ar meitu uz vienas skatuves. Domāju, jebkura mamma var iedomāties, kā tas ir, un jebkura aktrise var iedomāties, cik viegli vai sarežģīti tas ir, ja tev pašai ir diezgan nozīmīga loma. Tas nav vienkārši, bet - tas ir ļoti skaisti. Jā, mēs, mammas, varam daudz, tas nu ir skaidrs.
Pagājušās sezonas laikā esi kļuvusi par mammu savai jau otrajai atvasei.
Jā, Kurtam Tomasam ir desmit mēneši. Un es esmu priecīga, ka pagājušajā sezonā tiku lūgta šad un tad nospēlēt savas mīļās, brīnišķīgās lomas, kurās man nav dublantu. Es vēl nebiju atgriezusies teātrī uz pilnu slodzi, vēl lavierēju starp bērnu mantiņām uz grīdas, garām pastaigām un katra vēderam atbilstošākā gatavošanu.
Kad plāno atgriezties teātrī?
Šajā rudenī.
Un kā tu plāno «izlavierēt» starp bērniem un jaunām lomām?
Mēs centīsimies visu maksimāli samenedžēt tā, lai, viens otru plūstoši nomainot, ap mazajiem rotētu viņu mīļie cilvēki. Vismaz mēs uz to tieksimies, centīsimies.
Ir vasara. Vēl mirklis līdz jaunajai sezonai. Kāds ir tavs šā brīža emocionālais noskaņojums?
Šobrīd esmu tajā vecumā, kurā jūtu sevī zināmu lūzumu. Es mēģinu ar sevi iekšēji sarunāties, lai saprastu, kā jūtos, kur šobrīd esmu, kur gribētu būt un - ko tālāk..? Sajūta tāda, kā stāvot ar aizvērtām acīm uz līnijas, viena kāja ir pacelta, lai spertu nākamo soli. Tas īsais nogaidošais brīdis pirms izšķirošā soļa. Tas brīdis, kad esi apstājusies, ieelpo un mēģini sajust pati sevi, saprast savas domas un sajūtas. Jo šie pandēmijas gadi ir bijuši tik diametrāli pretēji sajūtās - no vienkārši absolūtas laimes un eiforijas, baudot brīnišķīgu mājas dzīvi, līdz daudz globālākām sajūtām par pasauli, kas šodien ir tik ārkārtīgi trausla. Un, protams, domājot par to, kas ir mainījies citādā plāksnē. Respektīvi, jaunība. Laiks vienkārši iztek caur pirkstiem. Tā sajūta, ka kāds vienkārši nozog manu laiku, ir ļoti spēcīga. Domāju, ka vinnē tas, kurš zina, kur un kā savu laiku tērēt. Kamēr visa pasaule «jūk prātā», mana psihe nedaudz atpūšas, bet tālāk jau ir tā robeža, aiz kuras, savā emocionālajā pašregulācijā esot zināmā brieduma stāvoklī, ir jāmēģina skatīties tālāk. Protams, ir daudzas lietas un apstākļi, ko es nevaru mainīt, bet - es varu mēģināt mainīt savu attieksmi. Un mēģināt saprast, ko ar to iesākt.
Veikt apzinātākas izvēles?
Absolūti. Kad cilvēks savus lielos jautājumus risina vienatnē, viņš ir ļoti pašpietiekams, un tas ir skaisti, bet - ir jāsaprot, ka, sperot nākamo soli, svarīgi ir nesteigties. Ļaut sev izdzīvot visu emociju gammu, apzinoties, ka a priori tā nevar būt tikai patīkama.
Vai, sarunājoties ar sevi, kādas atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem esi jau atradusi?
Es esmu pašā karstākajā punktā. Ir ļoti daudz jautājumu un tikpat daudz atbilžu, un ir jautājumi bez atbildēm, vienkārši klusums. Tas ir pašrefleksijas process. Iespējams, tas ir mijiedarbībā ar to, ka nekas nav beidzies, ka viss turpinās. Peldētājam ir vieglāk peldēt, ja viņš priekšā redz mērķi, bet man ir sajūta, ka priekšā ir migla. Bet kas cilvēkam ir būtiski? Lai vismaz kaut kur - vai tas ir darbs vai mājas - viņš var justies absolūtā drošībā.
Vai jautājumi, uz kuriem meklē atbildes, skar arī teātri?
Jā, arī teātri, kas tāpat kā laiks ir gaistošs. Tas trauslais mirklis, kad vienai lomai jau, iespējams, esi par vecu, bet citai - par jaunu... Ir gudri un maksimāli jāizmanto laiks, kad esi reizē ziedoša sieviete un sava aroda profesionālis.
Vai jau zini, kāda tev būs jaunā teātra sezona?
Līdzīgi kā visā pasaulē, arī teātrī situācija ir nestabila un trausla. Ir jācenšas fokusēties uz to, kas ir, un būt par to pateicīgiem. Nav veselīgi plānot kaut ko tālu uz priekšu, tā var piedzīvot lielu vilšanos. Bet, ieskicējot sezonas sākumu, pirmais man būs darbs pie režisora Regnāra Vaivara. Viņš ir lielisks, un darbs ar viņu vienmēr ir ļoti interesants. Mums tas sāksies augusta beigās. Skaidrs, ka viņam galvā viss jau notiek, viņš jau sen pie tā mērķtiecīgi strādā, bet, kamēr viss vēl ir gaisā, neko vairāk nemēģināšu pateikt. Es vienkārši pilnībā ļaušos radošajam procesam, kas mani gaida jau pavisam drīz.
Bet vēl līdz tam būs laiks ļauties vasaras notikumiem… Būsi Liepājā?
Jā. Liepāja ir vislabākā vieta, kur baudīt vasaru. Te ir zaļi parki un svaigs gaiss, te ir pludmale un jūra. Bērniem te ir paradīze. Un es nebrīnos, kāpēc daļa rīdzinieku bieži apmeklē Liepāju.
