«Filmā nav ne politiska, ne sociāla «mesidža». Mans mērķis bija uztaisīt filmu par mūsu pasauli, kurai nav nekāda sakara ar realitāti. Lai cilvēki, kuri katru dienu «tiešraidē» redz karu un epidēmijas, pusotras stundas būtu atrauti no ikdienas problēmām, bailēm un dusmām, pilnībā aizmirstu sevi un savu dzīvi, kas ir bijusi pirms seansa,» saka kinorežisors Aiks Karapetjans.
Savu ceļu pie kino skatītājiem tikko uzsākusi viņa jaunākā spēlfilma - melnā komēdija «Sema ceļojumi», kas, kā saka paši filmas autori, ir pasaka par cūkām un svešiniekiem.
Filma stāsta par ārzemnieku Semu, kurš dodas uz kādu nomaļu Eiropas vietu meklēt savu tēvu. Tomēr meklējumi ieved viņu pasaulē, kādu viņš nav iepriekš pieredzējis. Negaidītu situācijas pavērsienu dēļ Sems nonāk kādas zemnieku ģimenes gūstā, no kurienes viņu, kā izrādās, var glābt tikai kāds mazs sivēns.
Filmā galveno - Sema - lomu atveido Eiropas kino populārais beļģu aktieris Kevins Jansens, kurš filmējies Eiropā un pasaulē pēdējos gados zināmās filmās - režisores Koralijas Feržē «Atriebība» («Revenge», 2017) un Kristiana Volkmana «Slepenā istaba» («The Room», 2019), kas iepriekš demonstrētas arī kinoteātros Latvijā.
Lomās: Laura Siliņa (Kirke), Aigars Vilims (Gustavs), Juris Bartkevičs (Marks), Guntis Pilsums (Vilhelms) un Normunds Griestiņš (Jančuks).
Filmas scenārija autori ir Aiks Karapetjans un Aleksandrs Rodionovs, operators - Jurģis Kmins, skaņu režisors - Anrijs Krenbergs, galvenais mākslinieks - Jurģis Krāsons, grima māksliniece - Maija Gundare, kostīmu māksliniece - Liene Dobrāja, komponiste - Justine Bourgeus, montāžas režisore - Paula Popmane, producenti - Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe.
«Sema ceļojumi» ir Latvijas un Beļģijas kopprodukcijas filma, ko veidojusi Latvijas filmu studija «Mistrus Media» un Beļģijas kompānija «Polar Bear». Līdz šim filma jau piedzīvojusi pirmizrādi Amerikas lielākajā žanra filmu festivālā «Fantastic Fest», izrādīta arī Ostendes filmu festivālā Beļģijā, Briseles Starptautiskajā fantastikas filmu festivālā (Beļģija), Starptautiskajā filmu festivālā «Kosmorama» Norvēģijā, Taipejas filmu festivālā Taivānā, Stambulas filmu festivālā Turcijā, Klīvlendas Starptautiskajā filmu festivālā ASV un Hāpsalu šausmu un fantāzijas filmu festivālā «HOPFF» Igaunijā.
«Tas, ka filma jau pandēmijas sākumā pasaules pirmizrādi piedzīvoja Amerikas lielākajā žanra filmu festivālā «Fantastic Fest» Teksasā, Ostinā, un vēl aizvien tiek izrādīta dažādos Eiropas žanra un nežanra kinofestivālos, apliecina, ka stāsts ir pietiekami konvertējams, turklāt tā ir pavisam citāda Aika filma, nekā bija ierasts redzēt līdz šim,» saka jaunās spēlfilmas producents Gints Grūbe.
«Aiks faktiski taisa tādu īstu autorkino, nedomājot par to, cik viņam būs aplausu. Es saprotu, ka tur ir tik daudz ironijas iekšā, ka tas ir tas smalkais audums, tas smeķis, kas skatītājam būtu jāuzņem. Un nevis ar «ho-ho-ho» par dažādām situācijām, par negaidītām rīcībām, par ģīmja šķobīšanu, kā parasti smejas komēdijās. Te tas viss ir daudz smalkāk, un tas ir ļoti interesanti,» saka Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs.
Saruna par filmu «Sema ceļojumi» ar režisoru Aiku Karapetjanu.
Kā radās filmas ideja?
Mana ideja bija radīt filmu, kurā es varētu piedzīvot ko tādu, ko nebija izdevies īstenot nevienā no iepriekšējām filmām - gan žanriski, gan no filmēšanas procesa viedokļa. Šeit mums bija dzīvnieki, galvenais aktieris - ārzemnieks, pilnīgi neurbāna vide. Es nekad neko nebiju filmējis ārpus pilsētas. Atceros: kad biju jauns, teicu, ka nekādā gadījumā nefilmēšu filmu laukos. Tomēr pagāja laiks, un es sapratu, ka ir pienācis brīdis to izdarīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visiem stāstīju, ka to nedarīšu.
Cik ilgs bija filmas uzņemšanas laiks no idejas līdz realizācijai?
Ideja man radās jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, un tieši «cūku faktors» lika tam atdzimt uz kino ekrāniem. Toreiz es uzrakstīju nelielu «trītmentu», bet pēc tam kaut kā atmetu vispār malā un aizmirsu. Dažus gadus vēlāk lidmašīnā lasīju grāmatu - stāsts bija par kādu fermeri, kurš gribēja pārdot savu cūku, jo tā viņam koda. Un tajā brīdī es sapratu, kā tieši pietrūkst manā stāstā - cūkas! Stāsts bija vairāk par ģimeni, bet man tomēr gribējās veidot mūsdienīgu vēsturi. Tajā brīdī sapratu, ka stāstā vajag vienu negaidītu pavērsienu, kas ļoti nepiestāvētu tieši tai fabulai, un tāpēc arī sāku tajā integrēt cūkas, kā rezultātā stāsts jau bija daudz vieglāk attīstāms. Vēlāk, kad scenārijam pieslēdzās arī scenārists Aleksandrs Rodionovs, viņš izteica ideju par Odiseju un Kirki, par ko es nebiju iedomājies. Kirke deva speciālu dzērienu vīriešiem, lai viņus pārvērstu par cūkām. Tā arī bija pēdējā atslēga filmas scenārija fināla versijas tapšanai un nonākšanai uz kinoekrāniem. Tātad - nopietni pie šīs filmas sāku strādāt 2018. gadā, un filma bija gatava 2021. gada jūnijā/jūlijā.
Vai pandēmija ieviesa kādas korekcijas darba procesā?
Bija korekcijas, simt procenti! Bet mums paveicās ar to, ka praktiski visas trīsdesmit piecas filmēšanas dienas mēs dzīvojām kopā, Ērgļos. Tā bija drošāk, tāpēc arī lūdzu filmas radošo komandu īpaši nebraukāt šurpu turpu. Kāds jau aizbrauca, bet tad taisīja analīzes - protams, mēs tam visam sekojām līdzi. Man vislielākais uztraukums bija par cienījamā vecuma aktieriem - galvenais, lai viņi nesaslimst. Bet vispār - jā, spriedze bija, jo es sapratu: ja kāds saslims, viss būs jāklapē ciet. Tomēr pagājušā gada vasara bija daudz vieglāka - neslimoja tik daudz kā šovasar.
Kā notika filmas galveno varoņu izvēle?
Man svarīgi bija ne vien tas, lai aktieris uz ekrāna būtu interesants, bet zināmai līdzībai bija jābūt arī ar mitoloģiskajiem tēliem Odiseju un Kirki. Kevinu es zināju jau pirms tam, biju redzējis dažās filmās. Man bija priekšstats, kāds aktieris viņš ir. Turklāt viņš ir vizuāli interesants, uz viņu ir interesanti skatīties, un tā aktierim ir ļoti reta īpašība. Tu vari būt izcils aktieris, bet kinofilmā vari būt ļoti garlaicīgs. Un dažreiz atkal ir otrādi - ir slikti aktieri, kuri uz ekrāna tomēr ir ļoti interesanti. Arī pārējos aktierus meklējām tādus, lai tie būtu autentiski videi. Atceros, kad uz kastingu atnāca Laura Siliņa, es jau pēc piecām sekundēm sapratu, ka viņa būs manā filmā, jo viņai ir ļoti specifiska seja, ļoti neparasta latviešiem. Jā, Odiseju bija nedaudz vieglāk atrast, es vairāk uztraucos, vai mēs atradīsim Kirki.
Par cūkām arī uztraucāties?
Nē. Pirms filmēšanas mēs ar producentu Gintu Grūbi daudz runājām par dzīvniekiem - kā tiksim ar viņiem galā. Toreiz teicu: «Tu redzēsi, būs mazāk problēmu nekā ar cilvēkiem.» Un tā arī bija. Dzīvnieki jau no otrā dubla atceras, kas jādara. Cūkas ir diezgan gudri dzīvnieki, un tas man bija lielākais pārsteigums. Viņas nav dumji un netīri dzīvnieki, tieši otrādi - cilvēki viņus padara par dumjiem un netīriem dzīvniekiem. Man ir ļoti gaišas un patīkamas atmiņas par dzīvniekiem, bet - es vairs nekad nefilmēšu filmas ar viņiem.
Kāds jums pašam bija lielākais filmēšanas izaicinājums?
Tā kā filmā piedalās aktieri ar ļoti dažādu kino pieredzi, mans izaicinājums bija atrast veidu, kā ar viņiem runāt un kā viņus visus dabūt uz viena viļņa. Tas bija grūtākais un interesantākais vienlaikus.
Ir gandarījums par paveikto?
Protams. Ja gandarījuma nebūtu, es šo filmu nevienam nerādītu.
«Sema ceļojumi» ir uzsākusi savu «ceļojumu» pie kino skatītājiem. Pie kā strādājat šobrīd?
Es šobrīd strādāju pie savas jaunākās filmas, ko nofilmējām pagājušā gada novembrī. Tagad notiek tās pēcapstrāde. Tas ir «mazbudžeta pilnmetrāžas filmu ražošanas» projekts, ko finansē Kultūrkapitāla fonds. Ceru, ka oktobrī vai novembrī to pabeigsim un, iespējams, nākamgad arī palaidīsim.
Par ko stāsta jaunā filma?
Filma stāsta par vienu ģimeni, kas cīnās ar kukaiņiem jaunā mājā. Mistiska ģimenes drāma. Bet nosaukuma vēl nav, ir simtiem variantu, mēs vēl meklējam īsto. Savukārt 2023./2024. gada teātra sezonā taisīšu izrādi, bet vēl gan nedrīkstu atklāt, kurā teātrī. Un pagaidām man tas ir viss.
Kā pagāja jūsu vasara?
Tumšos pagrabos pie lieliem ekrāniem - strādāju pie filmas. Neko citu nedarīju. Tas ir mans darbs, tāda ir mana ikdiena.
Kur smeļaties idejas saviem kino projektiem?
Ideju man ir simtiem. Es tās vienkārši pierakstu, tad ik pa laikam pārlasu un skatos, kurai idejai konkrētajā brīdī esmu gatavs veltīt vairākus gadus. Tas ir visgrūtākais - nepazaudēt interesi, motivāciju. Saprast, kas spēs noturēt manu uzmanību uz ilgu laiku, jo - kino prasa ļoti daudz laika.
Kāda bija motivācija, veidojot «Sema ceļojumus»?
Filmā nav ne politiska, ne sociāla «mesidža». Mans mērķis bija uztaisīt filmu par mūsu pasauli, kurai nav nekāda sakara ar realitāti. Jo realitāti nevajag projicēt uz lielā ekrāna. Lai cilvēki, kuri katru dienu «tiešraidē» redz karu un epidēmijas, pusotras stundas…
…«padzīvotu kūtī»?
Jā. Un būtu atrauti no ikdienas problēmām, bailēm un dusmām, pilnībā aizmirstu sevi un savu dzīvi, kas ir bijusi pirms seansa, un tādā veidā mazliet atsvaidzinātu smadzenes. Skatītājam ir jābūt pilnīgi brīvam no kaut kādiem priekšstatiem. Nevajag no filmas neko gaidīt, tikai pilnībā nodoties tam, ko redz uz ekrāna. Tikai tajā brīdī filma nostrādās.
Pirms pāris mēnešiem es noskatījos «Vestsaidas stāstu» un biju tik gandarīts! Sapratu, ka man tagad mūzikli patīk vairāk nekā pirms trim gadiem. Veidojot «Sema ceļojumus», es ļoti mērķtiecīgi domāju par to, lai skatītājs tiktu izrauts no realitātes un pilnībā aizmirstu par sevi. Un es gribētu, lai filmas beigās skatītājs sēž un klusi smaida, bet - ar skumjām sirdī.
Aiks KARAPETJANS
- Kinorežisors un scenāriju autors
- Dzimis 1983. gada 10. jūlijā Armēnijā
- Izglītība: Rīgas 9. un 22. vidusskola; bakalaura grāds mākslas zinātnē (Latvijas Mākslas akadēmija, 2005) un maģistra grāds kinorežijas specialitātē (Latvijas Kultūras akadēmija, 2007); Parīzes kinoskola «ESEC» (2007-2008)
- Plašāku ievērību Latvijā ieguvis 2007. gadā, kad īsfilma «Riebums» tika atzīta par labāko studentu filmu Nacionālajā filmu festivālā «Lielais Kristaps»
- Īsmetrāžas filmas: «Lost» (2006), «30 x 7» (2006), «Riebums» (2007) un «Dubultdzīve» (2007)
- Spēlfilmas: «Cilvēki tur» («People Out There», 2012, nominēta balvai «Lielais Kristaps» divās kategorijās), «M.O.Ž.» («The Man In The Orange Jacket»/M.O.J.», 2014), «Pirmdzimtais» («Firstborn», 2017, nominēta balvai «Lielais Kristaps» 11 kategorijās, tajā skaitā nominācijā «Labākais spēlfilmas režisors»; filma ieguva balvas trīs nominācijās)
- Ar savām filmām piedalījies starptautiskos kino festivālos Karlovi Varos, Hamburgā, Gēteborgā, Turīnā, Monreālā, BFI Londonas filmu festivālā, «Fantastic Fest» Ostinā un «SITGES» filmu festivālā Katalonijā
- Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis Viljama Šekspīra lugu «Venēcijas tirgotājs» (2013)
- Par Latvijas Nacionālajā operā (LNO) veidotajiem režijas darbiem - Džoakīno Rosīni operu «Seviljas bārddzinis» (2011) un Šarla Guno operu «Fausts» (2016) - saņēmis Latvijas mūzikas balvu nominācijā «Gada uzvedums»; iestudējis Italo Montemeci/Rudžero Leonkavallo operu «Burvestība. Pajaci» (2019)
- 2017./2018. gada sezonā debitējis Monpeljē operā Francijā, iestudējot Žorža Bizē operu «Karmena»; 2019. gadā režisora radīto Šarla Guno operu «Fausts» iestudējis Tronheimas simfoniskais orķestris un opera (Norvēģija) sadarbībā ar LNO
Filmas treileris:
