26.mar 2021
Man šķiet, ka Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādēs cilvēki mēģina aizbēgt no tās dzīves, kurā ir ikdiena, rūpes un arī sāpes. Uz mirkli patverties košā un fantastiskā pasaulē, tādā kā paradīzes dārzā, kur nekas nenomāc krāsu sulīgumu un saules gaismas spilgtumu. Kur vienmēr, šķiet, ir priecīgi. Šī glezniecības pasaule ir arī Kristīnes pašas patvērums brīžos, kad jādziedē salauzta sirds vai jātiek pāri grūtām situācijām. Tomēr gleznošana ir arī stāsts par Kristīnes dzelžaino raksturu: itin nekas nav spējis viņu izšūpot tiktāl, lai viņa ik dienu vairākas stundas nestāvētu pie sava molberta un negleznotu. Nevienam un nekam tādas varas pār Kristīni nav.