Padomijas atteikšanās no Daugavpils HES vēstīja par atteikšanos no Latvijas

PAPĪRS STIPRĀKS PARE METĀLU. Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts "Par Daugavas likteni domājot" avīzes "Literatūra un Māksla" 1986. gada 17. oktobra numurā izrādījās pietiekams iemesls apturēt Daugavpils HES būvdarbus, kas bija jau 1979. gada 10. jūlijā bija sākušies ar attēlā redzamo ekskavatora lāpstas dūrienu © Arhīvs

Aizdomīgi līdzīgi ir bijušās Padomijas vadītāju 1986. gada lēmumi apturēt Sibīrijas upju pagriešanu uz Vidusāziju un Daugavpils hidroelektrostacijas būvniecību Latvijā. Tagad tos var tulkot kā zīmes, ka jau tajā brīdī tika izlemts par Padomijas sadalīšanu, ieskaitot Latvijas (Baltijas) atdalīšanu.

Karā iestigušās Krievijas sabrukšanas iespējamība liek rūpīgāk nekā citus gadus pārlūkot savas teritorijas un manieru lielāko daļu Krievijai atdevušās Padomijas pašlikvidēšanās gaitu. Tās fināls datēts ar 1991. gada decembri. Bet kad Padomijas sabrukuma process sākās? 10. decembrī “Neatkarīgā” izvilka no pagājušā gadsimta 80. gadu notikumu aizkulisēm Maskavas nacionālistus. 17. decembrī tika izskaidroti viņu mērķi. Proti, pamatota nepieciešamība atbrīvot Krieviju no atbildības par Vidusāzijas teritoriju ar to apdzīvojušam tautām, ko Padomijai bija devusi jau cariskās Krievijas sāktā ekspansija uz dienvidiem un noapaļojusi pašas Padomijas spēja paplašināt savas robežas konkurencē ar citiem kolonizatoriem.

FOTOAPLIECINĀJUMS par Daugavpils HES būvdarbu sākumu sniegts žurnāla "Zvaigzne" 1979. gada 1. septembra numurā / Arhīvs

Vara pār ūdeni dod varu pār cilvēkiem. Un arī otrādi

Tas nebija nekas oriģināls, ka kolonizatori 20. gadsimta vidū vairs netika galā ap pašu izraisītās kolonizējamo tautu dzimstības eksploziju sekām. Pagājušā gadsimta 50.-60. gados kādreizējām pasaules lielvarām nācās atteikties no varas pār Indiju, pār Indoķīnu (jau iepriekš no varas pār Ķīnu, par ko būtu īpašs stāsts), pār Āfrikas teritorijām, ko tagad sadalījušas pašu afrikāņu izveidotās valstis. Padomijas gadījumā metropoles un koloniju novietojums tieši līdzās ļāva kolonizatoriem noturēties pakļautajās teritorijās ilgāk, bet ne vairs ļoti ilgi. 1986. gada 14. augustā Padomju Savienību kolektīvi pārvaldošie Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politbiroja locekļi vienojās atteikt Vidusāzijas tautām, tajā skaitā pašu pilnvarotajiem vietvalžiem ilgi solīto padomju Vidusāzijas apgādāšanu ar Sibīrijas upju ūdeni. Šāds lēmums nozīmēja Vidusāzijas atšķelšanu no Padomju Savienības un tādējādi arī pašas Padomju Savienības pārformatizēšanu.

No šodienas skatpunkta redzams, ka arī Latvijas PSR izmaiņas sākās ar lēmumu par attiekšanos no kapitālieguldījumiem ūdenssaimniecībā. Protams, Latvijai nevajadzēja ūdeni un pagājušā gadsimta 80. gados sasniegtais Latvijas PSR dzimstības maksimums bija nieks pret dzimstību Vidusāzijā. Taču arī ar šādām atrunām jāizskata sakarības starp 14. augusta lēmumu Maskavā tā paša gada 17. oktobra publikāciju “Par Daugavas likteni domājot” Latvijā izdotā laikrakstā “Literatūra un Māksla” un šai publikācijai sekojošajiem notikumiem.

“Literatūra un Māksla” komandēja “Cīņu”

Rakstā bija izteikti iebildumi pret jaunas hidroelektrostacijas būvēšanu pie Daugavpils. Nenoniecināsim raksta autorus Daini Īvānu un Artūru Snipu par to, ka viņi tikai lokalizējuši to pašu, kas principā jau bija formulēts un daudzkārt variēts publikācijās pret upju tecējumu grozīšanu. Latvijas PSR vietvalži šīs līdzības uztvēra zibenīgi. Vajadzēja mazliet ilgāku laiku nekā mēnesis, lai 27. novembrī “Cīņa” varētu sniegt ziņu “Latvijas PSR Ministru Padomē”: “Neraugoties uz to, ka veikts liels Daugavpils HES projektā paredzēto izpētes darbu apjoms, un uz vadošo PSRS Valsts plāna komitejas un PSRS Enerģētikas ministrijas valsts ekspertīzes speciālistu izpildīto projekta ekspertīzi, sakarā ar dažu darba kolektīvu un zinātnieku iesniegumiem republikāniskajiem orgāniem, kā arī sakarā ar laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicētajiem materiāliem, kas attiecas uz Daugavpils HES celtniecību, pieņemts lēmums izdarīt šīs hidroelektrostacijas celtniecības projekta papildu ekoloģisko un ekonomisko ekspertīzi.”

Tālāk atlika nokārtot daudzas formalitātes gada garumā. 1987. gada 6. novembrī “Cīņa" paziņoja, ka “PSRS valdība pieņēmusi ar PSRS Valsts plāna komiteju, PSRS Ministru Padomes kurināmā rūpniecības un enerģētikas kompleksa biroju un PSRS Enerģētikas un elektrifikācijas ministriju saskaņoto Baltkrievijas un Latvijas partijas un padomju orgānu priekšlikumu un devusi rīkojumu izbeigt Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību”.

Daugavā var iegūt “baltās ogles”

Ūdens tecējuma pārvēršana elektronu plūsmā (elektrībā) Latvijā apspriesta kopš aizpagājušā gadsimta beigām. Komplektā ar elektrības iegūšanu figurēja arī dzelzceļu elektrifikācija. Pāreju no šādiem gudriem vārdiem pie lieliem darbiem aizkavēja Pirmais pasaules karš. Karš deva iespēju izveidot Latvijas Republiku, kura savu lieljaudas hidroelektrostaciju Ķegumā iedarbināja 1939. gadā; tā brīža latviešu valodā hidroelektrostaciju (HES) parasti dēvēja par spēkstaciju. “Būtu pārāk nesaimnieciski, ļaut tā brīvi aiztecēt jūrā šīm “baltajām oglēm” - lielajam, derīgajam, Daugavas ūdensspēkam,” Ķeguma celtniecības sākumu un vēl jo vairāk šo celtniecību uzsākt spējušo Kārļa Ulmaņa valdību apjūsmoja mēnešraksts “Pasta-Telegrāfa Dzīve” 1936. gada septembra numurā.

Vismaz pēc Otrā pasaules kara tika manīti vēl citi hidroenerģētikas objekti. Tā vismaz var domāt, vadoties no Daugavpils avīzes “Sarkanais Karogs” 1952. gada 25. novembra publikācijas par to, kā Daugavpils HES direktors piedalījies toreiz jau pastāvošā “Latvenergo” darbinieku sanāksmē, kurā uzstājies gan viņš, gan visiem zināmā Ķeguma HES, gan tagad grūti atpazīstamo Rīgas HES un Liepājas HES pārstāvji.

Par tādu Daugavpils HES, kādu reāli sāka celt un neuzcēla, sāka runāt pagājušā gadsimta 50./60. gadu mijā. Rakstisku liecību par šādām runām glabā, piemēram, 1961. gada 27. decembra “Rīgas Balss" sniegtais HES uzskaitījums: “Uzcels ne vien Pļaviņu hidroelektrostaciju, bet tuvākajos gados vairāk nekā divas reizes paplašinās Ķegumu un uzcels arī Doles HES. Paredzēts arī uzsākt Daugavpils un Jēkabpils HES būvi.” Realitāte Pļaviņu HES uzcēla samērā drīz. Pirmais Pļaviņu HES hidroagregāts tika iedarbināts 1965. gada decembrī un ar pilnu jaudu HES sāka strādāt 1968. gadā. Ķeguma HES solītā paplašināšana noslēdzās 1979. gadā. Projekta stadijā ar Doles vārdu zināmā HES vēlāk tika pārsaukta par Rīgas HES un uzcelta laikā no 1966. līdz 1975. gadam.

DARĪJA TO, KO NEVAJAG. Pirmie Daugavpils HES celtnieki 1979. gada 10. jūlijā svinīgajā mītiņā pirms sākuma būvdarbiem, kas pēc astoņiem gadiem izrādījās nevienam nevajadzīgi / Arhīvs

Jēkabpils HES ik pa laikiem tika un līdz šai baltai dienai tiek pieminēta kā iespējamība. Par pirmo ekskavatora lāpstas dūrienu Daugavpils HES būvlaukumā “Cīņa” reportēja 1979. gada 18. jūlijā. Ar lielu intensitāti šie būvdarbi neizcēlās, bet tik un tā varas iestādēm 1987. gadā nācās norakstīt zaudējumos miljoniem tā laika PSRS rubļu.

Vai tiešām Daugavpils HES cēluši nepareizā vietā?

Pamatojums lēmumam izbeigt Daugavpils HES celtniecību formulēts tā, ka “šis lēmums pieņemts, lai novērstu lauksaimniecības platību zudumus un saglabātu šajā rajonā pienācīgu ekoloģisko stāvokli,” kā arī atzīts, ka “tika neapmierinoši izstrādāts jautājums par vietas izraudzīšanos Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecībai un nepareizi novērtēta tās ūdenskrātuves ietekme uz apkārtējo vidi". Celtniecības izdevumu norakstīšana vismaz vārdos mīkstināta ar norādījumu “izmantot tautsaimnieciskiem mērķiem uzceltās un topošās hidroelektrostacijas ēkas un būves”.

Ļoti dažādi iespējams saprast vārdus, ka “tika neapmierinoši izstrādāts jautājums par vietas izraudzīšanos Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecībai". Grūti iedomāties, ka būtu bijis iespējams atrast Daugavpils HES tādu vietu Daugavas tecējumā dažus kilometrus uz leju vai uz augšu, kur HES joprojām pelnītu Daugavpils vārdu, bet neizraisītu nepatikšanas, atsaukšanās uz kurām pamatoja projekta slēgšanu.

Ar HES vietu varētu saprast ne upes aizsprosta vietu, bet applūdinātās teritorijas platību un novietojumu. Alternatīva sāktajam projektam būtu tādi HES, kādus vēlāk uzcēla Baltkrievija. Daugavpils HES tika projektēts ar 300 megavatu (MW) jaudu, bet Baltkrievija 2017. gadā palaida Vitebskas HES ar 40 MW un Polockas HES ar 22 MW jaudu. Jautājums, vai tāda spēle būtu sveču vērta - vai vērts aizsprostot upi un iegūt elektrību tādā daudzumā, t.i., mazumā, ar kādu pietiek labi ja vienas mazpilsētas apgādāšanai ar atrunu, ka jaudīgas rūpniecības tur noteikti nav.

Mazs nav obligāti labs

Tālāko notikumu gaitu Latvijā var traktēt kā neveiksmīgu eksperimentu ar mazajām HES, kādas, “par Daugavas likteni domājot”, ieteica attiecīgā raksta autori droši vien godīgā un labā ticībā, kā arī pieklājības un retorikas dēļ, ka kritikai taču jābūt konstruktīvai. Noliedzot vienu, jāpiedāvā vietā kas cits. Viņi aicināja mets kaunu pie malas un izmantot kapitālistisko valstu enerģētikas pieredzi: "Enerģijas ražotāja konkurencspēja ceļas, izmantojot reversīvos agregātus un ūdensdzesēšanas ģeneratorus, palielinot rotoru izturību, izmantojot diagonālās turbīnas un hidroakumulējošas stacijas. Mērķtiecīgi ir apgūt sīko upju hidroresursus (līdz 10 MW), kas atrodas tuvu patēriņa centriem.” Sekoja atgādinājums, ka Latvijā reiz bijušas 25 mazās hidroelektrostacijas un tūkstotis dzirnavu dīķu. Visu to tik tiešām mēģināja likt lielas hidroelektrostacijas vietā, pagājušā gadsimta 90. gadu beigās ieviešot dubulto elektrības iepirkuma tarifu no mazajiem ražotājiem, lai viņi varētu tikt kaut vai pie D. Īvāna un A. Snipa uzskaitītajām elektrības ražošanas iekārtām un tehnoloģijām. Tālāk šī tarifa izmantošana tika attiecināta uz vēl dažiem elektrības ražošanas ieguves paņēmieniem, pārformatizēta par obligātā iepirkuma komponenti (OIK) un novesta līdz absurdam. Lai nu ko šāda darbošanās deva, bet tikai ne konkurētspēju šādi iegūtai elektrībai un Latvijai kā vietai, kuras iedzīvotājiem jāapmaksā visas šīs muļķības un ļaunprātības.

D. Īvāns ļoti savlaicīgi pamanīja, ka kaut kas nav labi Latvijā par spīti tam, ka Latviju nebojā neesošā Daugavpils HES. Viņš 1992. gadā atkāpās no Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka amata, kurā viņš nebūtu ticis, ja nebūtu raksta “Par Daugavas likteni domājot” līdzautors. Pašlaik jātērē nauda, laiks u.c. resursi, lai tiktu vaļā no mazajiem aizsprostiem, kuri vietējai florai un faunai tikpat kaitīgi kā lielie aizsprosti. Tajā pašā laikā esam uzkāpuši uz tā paša grābekļa vēlreiz un dabūjuši pa pieri ar atklājumu, ka saules paneļu uzstādīšana un pēc tam novākšana no gandrīz katras privātmājas jumta izmaksās dārgāk nekā elektrība, ko šie paneļi paspēs saražot.

Kur nav elektrības, tur nav imigrantu

Pret tagad iecerēto un vismaz plānošanas fāzē it kā jau realizēt sākto Latvijas pārklāšanu ar vēja parkiem iespējams izvirzīt ne mazāk iebildumu, cik pret Daugavpils HES izvirzīja D. Īvāns un A. Snips. Šādi iebildumi jau ir formulēti un padarīti publiski pieejami, tikai tiem nav tādas rezonanses sabiedrībā, kāda bija 1986. gada rakstam.

Toreiz šāds raksts bija iespēja sākt runāt nebūt ne par enerģētiku, bet par Latvijas un latviešu tautas pastāvēšanu situācijā, kad visiem vēlamais materiālās labklājības pieaugums izriet no rūpniecība attīstības, bet rūpniecība attīstība prasa ievest darbaspēku - tātad cittautiešu skaitā, kas tiecās līdzināties pamatiedzīvotāju skaitam. Enerģētika pagadījās kā pieklājīgs rīks imigrantu plūsmas ierobežošanai, liedzot viņiem darba vietas. Runa taču bija par 20. gadsimta rūpniecību, kuras jauda daudzkārt pārsniedza cilvēku muskuļu spēku, kādu cilvēki ņēma sev līdz, pārceļoties no dzimtajām vietām uz darba vietām. Nē, cilvēku muskuļu spēks bija vajadzīgs daudz lielāku spēku vadīšanai transporta līdzekļos, darbgaldos utt. Cilvēki gādāja par pareizām kustībām darba rīkiem un līdzekļiem, kurus viņi paši pakustināt nespēja. Tiem bija vajadzīga ne no cilvēku ķermeņiem dabūjama enerģija. Ja elektrības nav, tad nav rūpniecības. Ja nav rūpniecības, nav vajadzīgi imigranti! Lūk, par ko īstenībā domāja tie, kas pieteicās domāt par Daugavu. Tagad Latvijā šādi manevri kļuvuši lieki.

Kāpēc Latvijai piemērota tikai dārga elektrība

No vienas puses, labi, ka finansiālās un ekoloģiskās šausmas, kādas radīs nolietotie saules paneļi vai vēja rotoru spārni, nav jāapraksta tādā veidā, lai īstenībā kritizētu Latvijas imigrācijas politiku, enerģētikas politiku vai Ministru prezidenti Eviku Siliņu kā galveno atbildīgo. Tagad taču jebkuru valsts politikas virzienu vai amatpersonas rīcību var apspriest tieši un atklāti. No otras puses, nekāda lielā gudrība arī šādā veidā nav iegūta.

2023./2024. gada mijā turpat vien esam, kur pirms 37 gadiem bija D. Īvāns, A. Snips un viņu lasītāji, ka “visai tuvā nākotnē zinātne mums jau pavisam reāli spēs piedāvāt kodoltermiskās sintēzes; reaktorus, kas būs ne vien simt reižu drošāki, bet ari simt reižu mazāk piesārņos vidi.” Par “visai tuvo nākotni” tika pieteikta gadu simtu un tūkstošu mija, kas tagad jau daudz tālāka pagātne, nekā tas pats laika orientieris bija nākotne, raugoties no 1986. gada. Notikumu gaita izrādījās pretēja solītajam. Atomenerģētika tikai tagad knapi sāk atgūties no daudziem “fui!", kurus tā pelnīti vai nepelnīti saņem par atomelektrostaciju avārijām Černobiļā 1986. gada aprīlī un Fukusimā 2011. gada martā.

Černobiļa kļuva par ērtu ieganstu, lai apmaiņā pret uzņemšanu Eiropas Savienībā piespiestu Lietuvu slēgt Ignalinas AES, kas D. Īvāna un A. Snipa publikācijā vairākkārt pieminēta kā iedarbināšanas procesā esoša. Ak, cik žēl, ka Ignalinas AES nenoturējās līdz laikam, kad šāda tipa AES izturība tika apliecināta ar Zaporižjes AES spēju izturēt Krievijas apšaudes un citu kaitniecību, šantažējot pasauli ar kodolkatastrofas draudiem. Ticamāk gan, ka pat tāda “eksperimenta” rezultāti nebūtu atcēluši prasību slēgt Ignalinas AES, jo prasības mērķis bija radīt enerģijas deficītu Baltijā un tādējādi sagraut šejienes rūpniecību. Par Baltijas valstu esamības, t.i., ES palīdzības fondu naudas saņemšanas attaisnojumu kļuvusi darba devējiem Rietumeiropā daudz maz derīgu baltas ādas krāsas darbinieku, kā arī līgavu pavairošana. Tādas, lūk, tagadējās sekas procesiem, kurus iekustināja atteikšanās no Daugavpils HES.

Izpēte

Galvenā smaguma nasta uz sabiedriskās domas veidošanu un tās uzturēšanu demokrātijas virzienā gulstas uz tiem Baltkrievijas žurnālistiem, kuri tiek vajāti un turēti cietumos. Lietuvas un Latvijas žurnālisti savu iespēju robežās sniedz kolēģiem atbalstu. Viens no atbalsta veidiem ir balvu pasniegšanas ceremonijas, kuru laikā tiek stāstīts, kādos apstākļos baltkrieviem nākas strādāt un kādas briesmas viņus sagaida ik uz soļa.

Svarīgākais