Stāsts par braucienu uz 2024. gada Ziemassvētku tirdziņiem Tallinā un Tartu lai ir stāsts par pārbraucieniem, nevis tirdziņiem, kuriem cauri var iziet ar simts soļiem.
Brauciens iekļāvās trijās dienās no 23. līdz 25. decembrim ar nakšņošanu Tallinā un Tartu. Ziemeļzemē Igaunijā dienas gaismas vēl mazāk nekā Latvijā, bet sniegs tur bija eksotika. Vispirms Tallinā tikai tajās vietās, kur tas ticis sastumts lielās kaudzēs, lai atbrīvotu ceļu gājējiem vai braucējiem un vēl nebija paguvis izkust temperatūrā visu diennakti virs nulles. Pēc tam redzams pa vilciena Tallina - Tartu logu posmā no Tallinas uz austrumiem līdz Tapai. Tur vilciens pagriežas uz dienvidiem un drīz vien ieved tādos pašos dubļos kā tagad Latvijā. Braucienā no Rīgas uz Igauniju aiz Pērnavas lauki izskatījās kā dīķi, ko piepildījis ūdens no tikko kā izkusuša sniega. No Tallinas uz austrumiem īsa ziemas pasaciņa, bet tiklīdz sniegs vairs neko nepiesedza, tā atklājās drūmi krūmi un brikšņi, kuros igauņi ar traktoriem šur tur sastūmuši dubļu kalnus nenoskārstām vajadzībām; citiem vārdiem sakot, Dieva un cilvēku pamestas vietas. Ap Tartu, toties, tiek būvēti jauni dzelzceļa sliežu atzari. Starp Tartu un Valgu lauki sakopti labāk nekā Latvijā no Valkas līdz Strenčiem. Tallinas un Tartu centri izgaismoti un visvisdādi citādi izdaiļoti, ko labāk nevis izstāstīt, bet parādīt.
Šajā reizē par braucienu vārda tiešā nozīmē - par pārbraucieniem, izmantojot sabiedrisko transportu. Šā brīža cilvēku vairākums maršrutam Rīga-Tallina-Tartu-Rīga izmantotu personiskās automašīnas, bet ko šis vairākums darīs jau pēc dažiem gadiem? Vai 2024./2025. gada mijā varam pateikt, par ko izvērsīsies Eiropas Savienības pasludinātā apņemšanās 2030. gadā sasniegt tādu CO2 emisijas samazinājumu (drīzāk uzskaitīto, nevis reālo samazinājumu), kas sasniedzams ar ļoti stingriem iekšdedzes dzinēju auto izmantošanas ierobežojumiem? Kuriem neizdosies šādā, tādā vai vēl kaut kādā veidā pagrābt naudu no valsts siles elektroauto iegādei, tie varēs nopirkt speciāli sadārdzināto degvielu labi ja braucienam uz darbu no darba un reizi gadā pie ārsta, bet nekādi ne no Rīgas uz Ziemassvētku tirdziņu Tallinā.
Var jau būt, ka tagadējie lozungi pajuks, bet nav teikts, ka tie neaizraus sev līdzi Latvijas ekonomiku, kas pagaidām nodrošina labklājību virs minimālo fizioloģisko vajadzību apmierināšanas. Dažnedažādos variantos varētu notikt personiskā autotransporta aizvietošana ar sabiedrisko autotransportu, kas šobrīd skaitās par vienu no soļiem pa “zaļo kursu". Lūkosimies, kāda ir sabiedriskā transporta tagadējā jauda un ko no tās varēsim gaidīt vēl pēc dažiem gadiem.
Fantastiskajā versijā ar vilcienu palaišanu “Rail Baltica” līnijā droši vien iekļautos autobusu maršruta Kauņa/Viļņa- Rīga-Tallina aizliegšana, bet pagaidām šie autobusi kursē biežāk nekā tramvaji vienā otrā Rīgas līnijā. Autobusi arī svētku laikā pustukši. Posmā Pērnava-Tallina gadījās iekļūt četru šādu autobusu kavalkādē un pa brīžam rallijā. Desmit minūšu robežās no Pērnavas uz Tallinu atgāja divi “FlixBus” autobusi no Viļņas un no Berlīnes uz Tallinu, viens “LuxExpress” autobuss laikam no Rīgas un viens Igaunijas starppilsētu autobuss.
Tallinas autoosta paplašināta, bet tas varbūt jau vecs jaunums, jo pēdējo reizi tur gadījās būt pirms vairāk nekā desmit gadiem. Autobusu un cilvēku aprite liela, bet bez transporta sastrēgumiem vai cilvēku spaidīšanās. Gandrīz vai neticami, ka Tallinā ir gan dzīvības pilnā autoosta, gan dzelzceļa stacija, kas izvarota nesalīdzināmi vairāk nekā Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija.
Dzelzceļa izvēli braucienam uz Tartu noteica vēlēšanās uzzināt, kādi tad ir vilcieni, kuriem analogu vai ļoti līdzīgu vilcienu Latvijas pasūtījums pirms gadiem desmit izjuka acīm redzami tāpēc, ka konkurējošie vilcienu būvētāji bija sadevuši kukuļus dažādām Latvijas amatpersonām un partijām, kuras spēja atkalpot šo naudu tikai ar to, ka neļāva iedot Latvijas pasūtījumu kukuļdēvēju konkurentiem, bet nespēja nodrošināt pasūtījumu saviem kukuļdevējiem. Tādējādi visi piedāvājumi tika vienādi izgāzti un uz Daugavpili, Rēzekni, Valku/Valgu un Liepāju mēs turpinām braukt tehnikas vēstures muzeja eksponātos. Igauņi ieguva jaunus pasažieru dīzeļvilcienus pirms gadiem desmit. Tie joprojām ne pārāk apbružāti un, stāvēdami pie dzelzceļa stacijas peroniem, piešķir šai vietai solīdu izskatu. Turpretī pati stacija kā muļķības un korupcijas apliecinājums sitas cauri glazūrai, ar kādu igauņi pratuši sevi pārklāt.
Gan jau praktiski visiem “Neatkarīgas” lasītājiem Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija pazīstama pietiekami labi, cilvēki varētu iedomātiem, kāda tā būtu pēc pārtaisīšanas kā Tallinā. Tirgotavas būtu ne gar uzgaidāmās telpas sienām, bet visa uzgaidāmā telpa kā veikals (viņiem ir “Selver”, mums būtu “Rimi", “Maxima” utt.) un vēl šādas tādas tirgotavas vai ēdinātavas pielipinātas pie katra stūra. Vilcienu biļešu kase mūsu gadījumā būtu ielikta tajā kebabu un burgeru ēstuvē, kāda stacijas ēkā atrodas Emīlijas Benjamiņas ielas pusē. Nekur nekādu norādījumu uz kasi nav, tās atrašana burgerēstuves dziļumā bija pētnieciskās žurnālistikas uzdevums. Lai tas būtu grūtāk izpildāms, bijušā stacijas ēkā palikusi maldinoša norāde uz Igaunijas dzelzceļa iestādi, kas uzveda telpās virs veikala, bet tur viss izrādījās vienkārši pamests - tātad izputējis.
Pilnīgi citu dzelzceļa ainu parādīja Tartu stacija. Tā koka būve, kas savesta kārtībā tādā līmenī, kādu Latvijā garantē Zaigas Gailes līdzdalība. Tagadējā telpu izkārtojumā pietiek vietas gan kasei, gan uzgaidāmai telpai, gan omulīgai bufetei, gan tualetēm un tunelim uz peronu, pie kura piestāj caurbraucošie vilcieni, un vēl arī zālei ar vietējās mākslinieces gleznām. Nojaušams, kā dažas sienas var pārbīdīt un rīkot stacijā dzīres 19. gadsimta interjerā (vecie baļķi rūpīgi atjaunoti vai aizvietoti ar jauniem, koki un ķieģeļi sasaistīti ar kaļķu javu).
Tartu autoosta ir standartbūve tagadējā funkcionālā minimālisma stilā, bet skaudību radīja tas, cik daudz tur autobusu un cilvēku. Sagadījās apmesties viesnīcā “Dorpat" ar logiem tieši uz autoostu, kurā gan vietējās, gan tālsatiksmes autobusi grozījās arī vēlu vakarā un agri no rīta, kad vairumā Latvijas bijušo rajonu centru autoostas slēgtas. Ja nu tādos reģionālajos centros kā Valmierā vai Liepājā pa kādam autobusam uz kautkurieni varētu atrast, tad noteikti mazāk nekā Tartu. Kā tad tā, ja Igaunijā cilvēku mazāk nekā Latvijā? Atbilde varētu būt tāda, ka laikam taču Igaunijā dara to, ko Latvijā varas iestādes runā, piesedzot tieši pretēju rīcību. Runā par cilvēku pārvilināšanu no personiskā uz sabiedrisko transportu, bet samazina sabiedriskā autotransporta intensitāti līdz līmenim, kādā cilvēki var reizi nedēļā uz autobusu paskatīties, nevis viņiem vajadzīgā laikā izmantot.
Apmešanās Tallinā neļauj nepieminēt šīs pilsētas lomu jūras pasažieru apkalpošanā. Tikties ar šiem pasažieriem iznāca arī agrā 24.decembra rītā, pašā galvenajā Tallinas vecpilsētas skatu laukumiņā. Tur cilvēkiem bija jāizvietojas piecās rindās, lai ne tikai paskatītos, bet kas tagad obligāti, nobildētos uz Tallinas torņu un debesskrāpju fona.
Tieši pirms tam bija redzēts Igaunijas TV rīta ziņu sižets par jūras tūristu apriti jeb Igaunijas zīmoluzņēmuma “Tallink” sekmēm Ziemassvētku tūristu piesaistīšanā. “Tallink” atskaitījās, ka pēc pasažieru skaita gandrīz, gandrīz sasniedzis pirmspandēmijas līmeni, bet nevarēja saprast, vai runa tikai par Tallinas ostu, vai par pārvadāto pasažieru skaitu vispār, ieskaitot arī pirms pandēmijas pastāvējušo “Tallink” līniju Rīga-Stokholma.
Mazāku entuziasmu pauda viesnīcu biznesa pārstāvji, jo prāmju pasažieri līdz viņiem praktiski nenonāk: tos atved, pavadā pa pilsētu un aizved vienas dienas laikā. Tāpēc viesnīcās brīvu vietu daudz. Kādai viesnīcai Tallinas ostā bija izdevies pārdot savu pakalpojumu šo rindu autoram.
Kaut kāda sarosīšanās uz Ziemassvētkiem viesmīlības nozarē Tallinā noteikti bija. No tās spriest par citiem laika posmiem būtu pārgalvīgi, bet nemēdz būt tā, ka krogus vai veikalus atvērtu tikai dažas reizes gadā uz īpašiem notikumiem. Reizi gadā tur Ziemassvētku tirdziņš rātslaukumā, bet stacionārās ēdinātavas un tirgotavas kaut kā izdzīvo un nepazūd tā, kā pazūd Rīgas centrā. Gan jau arī Tallinas centrā pamestas telpas var atrast, ja meklē, bet Vecrīgā jāmeklē nepamestas telpas.
Gadījums ar dzelzceļa staciju atgādina, ka ir plankumi gan uz Saules, gan Tallinā, bet turienes varas iestādes tomēr nav pārņēmis tāds izmisums par savu bezpalīdzību, ka dusmu izgāšanai un uzmanības novēršanai nav ne jāgāž, ne jāplēš uz pusēm pieminekļi. Par to atgādināja baltvācieša Barklaja de Tolli (1761-1818) piemineklis Tartu, kur līdzās piemineklim atvērta viesnīca izmanto viņa vārdu cilvēku uzmanības piesaistīšanai.
