22.okt 2009
Stāstam par Vilhelma Buša Maksu un Moricu manā izpildījumā, protams, ir priekšvēsture. Stāsts nav par to, ka šis komikss kopā ar Pifa piedzīvojumiem veidoja manas agrās bērnības lasāmvielas TOP 2. Drīzāk gan par to, ka absolūti negribējās šo pasākumu apmeklēt, jo atmiņas, kā sendienās ar neasu zāģi, neapšaubāmi M & M iedvesmoti, centāmies pārzāģēt koka tiltiņa balstus tā, lai «tā stulbā vecene» nākot no darba ar visu tiltu ielūztu un iesvemptos grāvī, ir pietiekami svēta lieta. Tās nevajag censties uzjundīt no jauna. Nudien neatceros, kāpēc «vecene» bija «stulba», bet, ticiet man, septiņgadīgu vīru kompānijā pēc kārtīgas cigaretes nopīpēšanas parasti tika risinātas ļoti globālas problēmas. Īsti Maksa un Morica garā.