Apgāds Nordik sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centru laidis klajā pazīstamā arheologa Jura Urtāna grāmatu Atrast pilskalnu. Protams, ka Jura Urtāna vārds, autoritāte, viņa darbošanās Latvijas izpētes jomā un līdz šim sarakstītās grāmatas jau sen kļuvušas par savdabīgu vizītkarti, tomēr kāpēc gan šis nevarētu būt tas gadījums, kad tiek uzslavēts labs un interesants izdevums?
Grāmatas nosaukums slēpj sevī vaicājumu. Ko īsti nozīmē tā pietiekami sarežģītā zinātniskā padarīšana – atrast pilskalnu? Vislabāko atbildi uz šo jautājumu Juris Urtāns sniedz šī darba Ievada pārdomās. «Pilskalna atrašana gandrīz nekad nav individuāls darbs, bet gan kolektīvs varējums, kurā iesaistīts stipri vairāk par vienu dalībnieku. Tikai reizi pilskalns uziets vārda tiešā nozīmē pilnīgi nejauši (Kapusila pilskalns). Citā gadījumā, kaut gan pilskalns, par kuru iepriekš nebija nekādu ziņu (Robežnieku pilskalns), tika uziets it kā nejauši, pārbaudot pilskalnam eventuāli noderīgu vietu, tomēr vēlāk noskaidrojās, ka tautā par to bija saglabājušās folkloras drumslas un raksturīgais vietvārds Zamki.
Gandrīz vienmēr ir kāds, kas zina vai vismaz domā, ka zina vietu, kas ir pilskalns vai varētu tas būt. Šīs zināšanas balstītas vai nu uz raksturīgiem pilskalnu nostāstiem un vietvārdiem, kas saglabājušies tautas atmiņā un vispār var būt ļoti vērtīgi (Ratinieku, Jaunvietu, Kiuku pilskalns, daļēji – Bļodas kalns), vai arī uz kāda cilvēka uzskatiem par vietu kā par pilskalnu. Šie uzskati var būt vairāk vai mazāk pamatoti atkarībā no tā, cik šis cilvēks labi zina un pazīst pilskalnus (Niedrušku un Kalvānu pilskalns). Biežāk tomēr šādā veidā iegūtās ziņas neapstiprinās» (6.lpp.)
Visticamāk, pilskalnu meklējumus stimulē kāds iedzimts pētniecisks azarts, nerimstoša zinātkāre, noskaidrot, atrast ko senu un šķietami zaudēt. Kā raksta Juris Urtāns, brīdī, kad pētniekiem izdodas atklāt vēl jaunu un līdz šim nepazītu Latvijas pilskalnu, emocionālais pacēlums ir tik liels, ka aizmirstas tādi šķietami nieki, kā šī svarīgā mirkļa fotodokumentācija. Tomēr vēl svarīgāka par pirmo sajūsmu ir spēja pilskalnu dokumentēt, klasificēt un aizdabūt līdz tam stāvoklim, kad tas tiek iekļauts valsts aizsargājamo objektu sarakstos. Grāmatā atrodamā tabula liecina, ka laikā no 1940. gada līdz 2009. gadam Latvijā jaunatklāti 53 pilskalni. To lielākā daļa meklējami Vidzemē, Latgalē un Augšzemē.
Ne mazāk svarīga par pilskalnu atklāšanu ir pilskalnu klasificēšana. Īpaša nodaļa Jura Urtāna grāmatā veltīta to versificēšanai. Šī lieta ir pietiekami sarežģīta, jo, piemēram, iepretim iesakņotajam uzskatam, ka vācu krustneši cēluši tikai mūra pilis, 13.gadsimtā un arī 14. gadsimtā viņi nereti būvēja arī koka pilis. Kaut ko atrast un teikt – te bijis senlatviešu pilskalns reizēm var izrādīties arī pārsteidzība, jo vairāk tāpēc, ka vizuāli šie pilskalni ir ļoti līdzīgi vietējo būvnieku veikumam. Tikai un vienīgi arheoloģiskie izrakumi var palīdzēt noskaidrot, kas īsti tajā mitinājies. Kā jau ierasts latviešu valodā, problēmas rada arī terminoloģija un terminoloģiskās diskusijas – tādu jēdzienu kā «plakums» vai «lāvums» lietojums, tomēr rūpīgi izlasīt šo grāmatas nodaļu ir vērts visiem interesentiem – kaut vai lai saprastu, par ko tajā ir runa.
Tālākā un lielākā Jura Urtāna grāmatas daļa vēsta par pilskalniem. Autors sniedz pietiekami detalizētu, labi uzrakstītu apskatu par katru konkrēto pilskalnu, citējot virkni avotu, aprakstu, folkloras un citus materiālus. Tādejādi pētījumā tiek aplūkoti Upursalas, Anspoku, Celensku, Vējiņu, Bļodas, Melnā ieža, Pļaviņu, Jaunvietu, Kapusila, Robežnieku, Ratinieku, Niedrušku, Kiuku un Kalvānu pilskalni, grāmatas noslēdzošajā daļā sniedzot gan kopsavilkumu angļu valodā, gan literatūras sarakstu, gan darbā izmantoto attēlu izcelsmi. Kas attiecas uz vizuālo materiālu, tā Atrast pilskalnu ir pietiekami daudz, lai lasīšanu padarītu interesantu. Īpaši svarīgi ir tas, ka šādi visnotaļ praktiski veidots darbs var ieinteresēt ne tikai vēstures speciālistus un senvēstures pētniekus. Lai nu kas, bet Latvijā zinātkāru entuziastu netrūkst. Tiklīdz laika apstākļi to ļauj, viņi ar saviem auto apceļo dzimtenes slēptākos nostūrus, meklē, pēta un grib savām acīm redzēt to, kas aprakstīts vēstures grāmatās un speciālajā literatūrā. Bet sajūta, kāda rodas, personiski atrodot kaut kur literatūrā pieminētu pilskalnu un stāvot tā virsotnē, kurā tikai ar labi trenētu un zinošu aci var nojaust, ka šī kādreiz varbūt ir bijusi biezi apdzīvota vieta, ir visnotaļ dīvaina un emocionāla. Kas to izbaudījis, tas labprāt meklē vēl un vēl.