Latvijas Radio koris atgriezies no Eiropas profesionālo kamerkoru tikšanās Tenso dienās, kas notika Amsterdamā. Jāatgādina, ka Latvijas Radio koris bija vienīgais no visiem festivāla dalībniekiem, kam tika dota iespēja sniegt solokoncertu, un tas notika koncertzālē Muziekgebouw aan"t IJ.
"Tenso dienas notiek kopš 2005. gada. Tā ir ievērojamu Eiropas profesionālo kamerkoru ikgadēja satikšanās pilsētā, kur ir mītnes vieta kādam no Tenso dalībkoriem," par profesionālo koru tikšanos Tenso dienās stāsta muzikologs, žurnāla Mūzikas Saule galvenais redaktors Orests Silabriedis, kurš bijis festivāla aculiecinieks Amsterdamā. Jautāts par šā festivāla nozīmību, viņš uzsver: "Tas, ka šajā apritē iesaistījies Radio koris, turklāt kā viens no Tenso idejas ierosinātājiem un attīstītājiem, ir ārkārtīgi būtiski gan Latvijas komponistu daiļrades popularizēšanai, gan arī Latvijas koru kultūras nozīmīguma parādīšanai. Nesen Rīgā bija ieradušies arī Latvijā iecienītā franču mūzikas kanāla MEZZO pārstāvji, lai filmētu Radio kora darbu mēģinājumos un Vakara sarunu koncertu Sv. Jāņa baznīcā. Iespējams, jau nākamā gada sākumā būs gatava MEZZO dokumentālā filma par Radio kori. Un, lūk, šīs filmas režisors atzina, ka pasaulē lielāku popularitāti arvien izpelnās tādi eksotiski kolektīvi kā, piemēram, Krievijas armijas koris vai Mormoņu tabernākula koris, tajā pašā laikā augsti profesionāli kamerkori bieži vien paliek šauras sabiedrības uzmanības lokā."
Orests Silabriedis norāda – lai arī "nevar teikt, ka Tenso dienās Amsterdamas izcilajā Muziekgebouw zālē lauztos neskaitāmi simti klausītāju, tomēr kā profesionalitātes apliecinājums un kvalitātes salīdzināšanas iespēja šāds mūzikas forums ir visnotaļ apsveicams un vajadzīgs. Ir mazliet mulķīgi salīdzināt sportu un mūziku, taču starptautiskās reprezentācijas ziņā Latvijas Radio koris iekarojis visplašākos ūdeņus un veiksme šo kolektīvu neatstāj, ko nevarētu teikt par mūsu sportistu mainīgajiem panākumiem".
Lūgts dalīties Tenso dienās gūtajos iespaidos, Orests Silabriedis vispirms slavē tos, kas pār IJ upes ūdeņiem cēluši Muziekgebouw: "Ir pierasts dzirdēt sajūsmas vaidus par Amsterdamas Concertgebouw, taču arī Muziekgebouw akustikas kvalitāte ir visaugstākās uzslavas vērta. Tā ir mīksta, augšupceļoša, ikkatru niansi pasvītrojoša. Zāle faktiski ir liels būris ar koka līstīšu inkrustācijām, acīmredzot pareizi celts un iekārtots. Dizaina daiļumu iztrūkumu kompensē iespēja ar maigiem starmešiem aiz koka līstīšu režģa ietonēt zāles sienas visdažādākajās krāsās."
Latvijas Radio koris vienīgais no visiem dalībniekiem sniedza divdaļīgu koncertu, kura programmā bija iekļauti divi jaundarbi. Orests Silabriedis stāsta: "Santa Ratniece uzrakstījusi jaunu vīziju Cu Dal, kuras uzbūve (ar izteiktu klusu centru) atgādināja putna spārnu plīvojumu, skaņām pārlīstot no viena spārngala līdz otram. Kristaps Pētersons nācis klajā ar pašizgudrotu rituālu, kas suģestēja gan ar skanisko daudzveidīgumu, gan ar spēju likt ilgstoši priecāties par vienu skanējuma stāvokli, par vienu skaņas telpu, kas uzbūvēta ļoti meistarīgi un ne bez šova elementiem (kontrabasa klātbūtne autora spēlējumā, ūdensglāžu dziedājums, stabuļu pūšana, ritmiska glāžu plēšana rituāla kulminācijas brīdī). Prieks bija par abiem darbiem – vienu tik netveramu un smaržīgu, otru tik mitoloģisku un līdz kauliem ņemošu.
Radio koris visspilgtāk izceļas ar spēju iemiesoties visdažādākajās skanējuma paradigmās. Kora solistu kapacitāte ir neizsmeļama; šķiet, arī dziedātāju atdevīgums ir kopumā mazliet augstāks nekā Tenso dalībkoru vidusmēram. Noslēguma koncertā, kur katrs koris sniedz desmit minūšu ilgu priekšnesumu, Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā dziedāja Pētera Vaska Zīles ziņu. Tas bija ārkārtīgi smalks un vienlaikus spēcīgs sniegums. Gribētos, lai šī ziņa sasniegtu tos, no kā atkarīga kora nākotne. Var runāt par konceptuālām niansēm, taču nav iespējams apšaubīt kora izcilo profesionalitāti, kas atzīta visā Eiropā."
Jautāts, kā Radio kora uzstāšanās vērtējama, salīdzinot ar pārējo dalībnieku sniegumu, muzikologs atbild: "Vēlos uzsvērt, ka šī nav koru sacensība, drīzāk ideju salīdzināšana. Skanējums ir visai atšķirīgs. Igaunijas filharmonijas kamerkoris skan neslikti, taču viņi šoreiz neievēroja spēles noteikumus – formāli ievērojot noteikumu iekļaut programmā 20. gadsimta kanonisku skaņdarbu, viņi dziedāja ne pārāk aizraujošos sava vecmeistara Kirilla Krēka korāļus. Parīzes koris Accentus pārsteidza ar mūsdienu autora Filipa Manurī modernistiskajiem darbiem, taču, kā daždien vokālistu koris, bija visai vāji Pulenka tonālajā ciklā Cilvēka balss. Det Norske Solistkor bija dzidrs un perfekts, ja nu vien tik daudz, ka mazliet pietrūka spiediena un dziļuma. Nīderlandes kamerkorim ir fantastiski skaista skaņa, taču vokālās disciplīnas ziņā viņiem daudz darāmā. Capella Amsterdam ir ļoti kopts ansamblis, taču prieku par viņu sniegumu mazināja diriģenta Daniela Reisa patukšā muzicēšana un nejēdzīgais jaundarbs (samocīts un vecišķs jauna Nīderlandes komponista Dāna Verlāna opuss), ko koris bija izvēlējies.