Uz Dailes teātra lielās skatuves 9. un 10. oktobrī izrādīja Alvja Hermaņa izrādi Šukšina stāsti, kas iestudēta Maskavas Nāciju teātrī un ko uz Rīgu bija atvedusi Zelta maska – Krievijas profesionālo teātru pastāvīgās festivāla žūrijas asociācija. Protams, liels paldies Zelta maskai, ka beidzot uzvedumu, par kuru tik daudz dzirdēts, lasīts un rakstīts, bija iespējams redzēt arī Rīgā.
Skatītāju interese bija milzīga – pārpildīta bija ne tikai milzīgā zāle, bet arī daudzās papildvietas un sānu žalūzijas. Izrādes gaita publiku noskaņoja ļoti labvēlīgi – stāvot kājās un aplaudējot, cilvēki māksliniekus nelaida prom vismaz desmit minūtes. Uz skatuves tika izsaukts arī režisors – bija patīkami redzēt, ka Alvis Hermanis, pretēji savam parastajam ieradumam, smaida un kā saņem ovācijas kopā ar aktieriem. Patiesības labad var piebilst, kaut arī tas nav būtiski, ka Rīgas publika ceļas kājās gandrīz vai visu izcilāko Krievijas teātru viesizrādēs, pat ja tās ir krietni viduvējas, kā tas, piemēram, bija pavisam nesen ar Pēterburgas Lielā drāmas teātra uzvedumu Krusttētiņa sapnis, kur gan aplausi bija uz pusi īsāki un diezgan formāli. Diemžēl ir kāda problēma, kas Latvijas kritiķiem aptumšoja Šukšina stāstu svētkus un ko vajadzētu turpmāk mēģināt atrisināt. (Lai arī es nezinu, kā.) Festivāla Zelta maska Latvijā administrācija kritiķiem atvēlēja ieejas kartes grandiozās zāles 22. un 23. rindā, no kurienes, pat izmantojot binokli, aktieru sejas nav saskatāmas. Un spriest par izrādes būtību nekādi nav iespējams. Bet tieši tas taču ir kritikas «trīs vienā» - darbs, pienākums un bauda. Personiski man nav neērti atgriezties studentu gadu paradumos un medīt tukšās vietas, kas šoreiz rezultējās ar 2. rindu. Bet to nevar prasīt no visiem – pirmkārt, cilvēki ir dažādi, otrkārt, visiem jau neaizņemtās vietas neiznāktu. Protams, ir komiski, bet ne visai patīkami iedomāties scēnu, kad, teiksim, trīs kritiķi saplēšas dēļ viena tukša krēsla.
Salīdzinot iespaidus par Šukšina stāstiem, kas gūti, izrādi skatoties janvārī Maskavas Mazās Bronnajas teātra telpās, un tagad Rīgā, jākonstatē zināmas atšķirības. Aktieri spēlē ļoti sarežģītā un riskantā tehnikā, ko visprecīzāk varbūt dēvēt par lirisko grotesku. (Līdzīgi spēlē Jaunā Rīgas teātra aktieri Garo dzīvi, Latviešu mīlestību, Soņu, lielāko daļu no Latviešu stāstiem.) Tas nozīmē balansēt it kā uz naža asmens. Ja ideāli saskan aktieru iedvesma un spēles precizitāte, skatītājs vienlaikus smejas un raud. (Gandrīz vārda tiešā nozīmē.) Šādu ideālo gadījumu piedzīvoju Maskavā, kad varēju teikt, ka Šukšina stāsti pieder pie pašām emocionālākajām izrādēm, ko jebkad esmu redzējusi. Rīgā izrāde, manuprāt, bija racionālāka – zāle biežāk smējās, mazāk raudāja, jo spēlē bija konstatējams neliels nošķiebums uz groteskas pusi. Groteska no psiholoģiskā tēlojuma atšķiras arī ar to, ka aktieri nesprauž par savu mērķi atklāt cilvēku visā tā sarežģītībā, bet no personības izceļ tikai dažas raksturīgākās īpašības un pasniedz tās atklātā spēles tehnikā. Mazinoties lirikas apjomam, kas tehniski garantē teatrālās maskas atdzīvošanos, bet saturiski – sirsnību pret groteskai deformācijai pakļauto personu, tēlojums var vērsties nedzīvā maskā vai kariķējumā. Lai arī ļoti reti, bet mazāko lomu izpildītāju darbā šādas parādības Rīgā dažkārt bija konstatējamas.
Vēl viena diezgan būtiska atšķirība saistījās ar muzikālās partitūras un scenogrāfijas citādo funkcionēšanu. Izrādes kompozīciju veido desmit sižetiski nesaistītas ainas, pārtraukumos starp kurām neredzami skatuves strādnieki aiznes nospēlētās ainas fonu veidojošās bildes un atnes citas bildes nākamajai ainai. (Monikas Pormales veidotajos attēlos redzami Vasīlija Šukšina dzimtā Srostku ciemata iedzīvotāji, kurus scenogrāfe fotografējusi, 2008. gadā kopā ar radošo grupu viesojoties tālajā Altaja novadā.) Starplaikos starp atsevišķajiem kadriem skan Pāvela Akimkina stilizētas krievu tautasdziesmas. Maskavā, cik atceros, dziesmas sāka skanēt, kad skats vēl nebija beidzies, un turpinājās, kamēr nākamajā skatā jau tika runāti pirmie vārdi. Tas radīja iespaidu, ka pati izrāde ir kā kādas mūžīgas, no aizlaikiem nākušas dziesmas iemiesojušies fragmenti un piešķīra uzvedumam mītisko dimensiju. Rīgā vokālie numuri laika ziņā sakrita ar dekorāciju maiņu vai pat dažkārt bija īsāki par to. (Acīmredzot savu lomu te nospēlēja Dailes skatuves pārmērīgie plašumi.) Līdz ar to tautas dziesmu loma būtiski transformējās, kļūstot vai vienīgi par formālu, lai arī skaistu laika aizpildīšanas līdzekli dekorāciju maiņas laikā un arī veicinot izrādes racionalizēšanos.
Abi minētie apstākļi uzvedumu bija pārveidojuši, taču nebija to iznīcinājuši. Dīvainā kārtā šāds, racionalizētāks izrādes skanējums bija padarījis to skaudrāku, nežēlīgāku un vienlaikus satriecoši aktuālu, it kā iestudētu, izejot no Latvijas cilvēku 2009. gada rudens tiešām izjūtām. Gada sākumā skatoties Maskavā A. Hermaņa izrādi, man likās: tā vēsta par to, ka cilvēkam, lai tas varētu cilvēciski dzīvot, ir nepieciešams prieks. Nupat Rīgā tās pašas izrādes skata leņķis likās cits. Šķita pat, ka mainījies ainu žanrs – skatuviskai novelei stājoties joka, karnevāliskas spēles, paradoksālas humoreskas vietā. Arī jautājums bija cits. Bez kā nav iespējams dzīvot vispār? Un atbilde, ievīstīta dīvainu, skumju, varmācīgu un priecīgu attiecību mudžeklī - bez cilvēciskas pašcieņas un garīgas neatkarības, kuru ik mirkli apdraud kā vistuvākie cilvēki, tā nesaprotami fatāli spēki. Un izrādes struktūra, loģiski, vairs nemaz nevarēja būt iemiesota dziesma, tā bija kā sitienu virtene, kas izpeld no tumsas un pazūd tajā. Tā skāra dziļi, sāpīgi un vedināja identificēties ar katru vismazāko cilvēcības apdraudējuma mirkli uz skatuves. Bija notikusi it kā mīta nomaiņa ar sociālpsiholoģisko aktualitāti. Protams, tā nebija traģēdija. Izrādes intonāciju ļoti labi varētu raksturot ar krievu Šveika Fjodora Kuzkina mīļoto izteicienu: «Dzīve man liek punktu, bet es tai komatu un vēlreiz komatu.» (Izrādi par Borisa Možajeva stāsta Dzīvais galveno varoni Tagankas teātrī 1968. gadā iestudēja Jurijs Ļubimovs.)
Rīgā redzētos Šukšina stāstus par ārkārtas parādību skatuves mākslā padara vairākas kvalitātes. Apstākļos, kad krīze Latvijā aktualizējusi problēmu par teātra uzdevumiem un kad tikušas nosauktas tādas iesakāmās iespējamības kā izklaide, patriotisku jūtu kurināšana, politisku aktualitāšu (primitīva) izspēle, A. Hermanis ar Šukšina stāstiem dod savu versiju, kas Maskavā konceptuāli turpina viņa pieredzi Jaunajā Rīgas teātrī. Pirmkārt, teātris – tā vienmēr ir spēle, kas dod estētisku baudu un kairina nervus kā sporta sacensībās, mudinot notvert partneri, t.i., teātri, lai atminētu to. Otrkārt, saista režijas humānā un siltā intonācija, par uzmanības vērtu atzīstot katru cilvēku un darbībā pierādot, cik augstprātīgs un aprobežots ir jēdziens «vienkāršais cilvēks», jo dabā nepastāv vienkārši cilvēki, ja runa nav par deģenerātiem. Un arī tad. Maskavas iestudējumā apbrīnu raisa aktieru, precīzāk, viena aktiera darbs. Deviņās no desmit ainām galveno lomu spēlē Jevgeņijs Mironovs, pārējie aktieri pilda savdabīgu kora lomu. J. Mironova deviņas variācijas ir stilā un saturā atšķirīgas – to vidū ir veci un jauni, kautrīgie un nekauņas, pilsētnieki un laucinieki... Kaut arī grims tiek lietots minimāli, pārvēršanās ir totāla, tā skar visu aktiera psihofizisko eksistenci - sejas izteiksmi, runas manieri, gaitu, žestus. Aktieris lieto spilgtu grotesku, bet visi viņa tēli ir dzīvi. Viss notiek pa īstam. Arī labākie Jaunā Rīgas teātra aktieri to prot. Kaut gan šādu izaicinošu rekordu - deviņas metamorfozes vienas izrādes laikā vēl neviens no viņiem, šķiet, nav veicis – nav bijusi iespēja. Spilgta un artistiska ir arī slavenā Krievijas aktrise Čulpana Hamatova, kaut arī Rīgā viņai neizdevās (respektīvi – izdevās visai aptuveni) vairākas skatuviskās metaforas, kur viņa ar pantomīmas līdzekļiem atveido ūdens viļņus un govi.
Izrāde ir gara, tā ilgst vairāk nekā trīsarpus stundas. Visas ainas nav gluži vienādā augstsprieguma intensitātē. Bet personiski es neņemos dot padomus, kuru no ainām vajadzētu mest ārā. Ne tikai tāpēc, ka man nevienu brīdi nebija garlaicīgi. Bet arī tāpēc, ka tas ir dzīvs mākslas darbs. Dzīvais, kuram, lai to nenogalinātu, vienkārši nav iespējams nošķērēt kādu no orgāniem.