Stāstam par Vilhelma Buša Maksu un Moricu manā izpildījumā, protams, ir priekšvēsture. Stāsts nav par to, ka šis komikss kopā ar Pifa piedzīvojumiem veidoja manas agrās bērnības lasāmvielas TOP 2. Drīzāk gan par to, ka absolūti negribējās šo pasākumu apmeklēt, jo atmiņas, kā sendienās ar neasu zāģi, neapšaubāmi M & M iedvesmoti, centāmies pārzāģēt koka tiltiņa balstus tā, lai «tā stulbā vecene» nākot no darba ar visu tiltu ielūztu un iesvemptos grāvī, ir pietiekami svēta lieta. Tās nevajag censties uzjundīt no jauna. Nudien neatceros, kāpēc «vecene» bija «stulba», bet, ticiet man, septiņgadīgu vīru kompānijā pēc kārtīgas cigaretes nopīpēšanas parasti tika risinātas ļoti globālas problēmas. Īsti Maksa un Morica garā.
Notika tomēr tā, kā notika. 100 g kultūras mudināts, visnotaļ stīvām kājām devos uz Vilhelma Buša leģendārā darba pirmizrādi Nacionālajā teātrī, ar Mārītes Balodes piebildi - Arno, mums par to būs raidījums, bet tu taču galu galā esi bērnu rakstnieks. Stīvām kājām tāpēc, ka mani ne īpaši sajūsmina tas, ko Latvijā ierasts dēvēt par labu bērniem adresētu kultūras produktu: īpaši jau saldi sentimentālas dziesmiņas, dzejolīši ar nodeldētām atskaņām no sērijas jaka - fraka un asaraini pastāsti par bārenīšiem. Man ir sava teorija par to, ka sadistiskais Vilhelms Bušs nebūt nav sadistiskāks par vidusmēra dziedinošo asaru mācības piekritēju, kurš aizgūtnēm raudina bērnus, attēlojot sērdienīšus, kam gluži kā mušas apmiruši visi iespējamie aizgādņi, bet nekrietnais policists vēl pilnai laimei nošāvis sunīti vai kaķīti. Jo raudināt bērnus - nu, piedodiet, to viņi paši pieprot kopš dzimšanas brīža, kamēr līdz pirmajiem smiekliem jāpaiet vismaz vairākiem mēnešiem - priecāties šajā dzīvē ir jāiemācās.
Izrāde mani pārsteidza absolūti nesagatavotu. Nezinu, kas noticis Nacionālajā teātrī, bet sajūta, ka aktieri ir uz pacēluma viļņa, laužas ārā no šī visnotaļ savādā (it kā) bērniem domātā pasākuma, par kuru Undīne Adamaite jau visai precīzi (bet ne nosodoši) konstatējusi - «dulla izrāde pilnīgi bez «morālā virsuzdevuma»». Pilnai laimei vēl varētu piebilst - absolūts draivs un simtprocentīgs rock`n`roll. Tomēr, ja jau runā par izslavēto mesidžu, arī tāds šai izrādei ir. Proti, laikmetā, kad vecās un nedinamiski gaudenās mākslas bērnu uztverē nespēj konkurēt ar straujo un dinamisko datoru un tā vizuālajiem izklaides atvasinājumiem (datorspēlēm, ar datortehnoloģiju veidotajām fantāzijas filmām), Regnārs Vaivars uz skatuves ir radījis dinamisku un asprātīgi sasālītu datorspēli Mela Bruksa filmu garā. Tiem puikām, kam teātris šķiet muļķīgs un garlaicīgs pasākums, šī ir lielā iespēja nonākt tā varā, jo pieļauju, ja redzēts M&M, gribēsies vēl. Arī kaut ko nopietnāku.
Kas attiecas uz visnotaļ dramaturģiski neiespējamo komiksa pirmavotu - tālajā 1865. gadā Vilhelma Buša aprakstītajām un uzzīmētajām septiņām zēnu palaidnībām (gluži vai septiņi nāves grēki), kas pasniegtas manierē, ko šodien varētu dēvēt par gana melnu un pasmagu humoru, Regnāram Vaivaram uz skatuves izdevies panākt M&M perfektu atbilstību oriģinālam. Šis tiešām ir komikss uz skatuves, kurā apvienota gan bilde, gan dinamiska darbība, gan dramatizējamajam pirmavotam atbilstošs teksta mazumiņš. Netveramo sajūtu, kas rodas sinhronajā komiksa lasīšanas un skatīšanās procesā, izrādē aizstāj ideāli precīzi piemeklētā mūzika. Pietiekami lipīga, savādi skanoša, negaidīti veiksmīgi samiksēta un apzināti uzbāzīga, tā ir viena no panākuma atslēgām. Lai gan muzikālais materiāls izrādē gluži cits, kopnoskaņa nezin kāpēc atgādināja 80. gadu vidū absolūti plānprātīgi muzicējošos kiberpankus Sigue Sigue Sputnik, kaut arī M&M, protams, ne tuvu neskanēja Love Missile F1-11.
Liela veiksme šai izrādē ir absolūtā pārņemošā aktieru dullošanās. Sarežģītie akrobātiskie triki, tostarp dejošana pa vertikāli stāvošām sienām, lidošana pāri skursteņiem, ir ne vien vizuāli efektīga un atraktīva - brīžam tā liek izbrīnā domāt - vai tiešām tas notiek Nacionālajā teātrī!? Īpaši tas sakāms par galveno lomu izpildītājiem - ļaunuma dvīņiem Maksu un Moricu - Artusu Kaimiņu un Arturu Krūzkopu. Lieliska izrādē ir Daigas Gaismiņas vistkopības eksperte Boltes madāma. Šoreiz attaisnojās arī allaž riskantā autora/teicēja iemiesošana - Ivara Pugas [Vilhelms] Bušs nav dekorācija, bet gan būtisks un palaidnības vienojošs tēls. Katrs pa savam traki kukaiņi (īpaši jau nešpetnais eņģeļu pārītis) ir pārējie izrādes dalībnieki, viņiem visiem šajā komiksā ir sava svarīga loma. Būtiski pieminēt arī Latvijai netradicionālo leļļu izmantojumu. Tajā nav ne miņas no bērnišķīgas senilitātes, bet lellēm atvēlētie numuri strādā kā vērtība par sevi. Vispārējā palaidnību gaisotnei kā zilums zem nerātna puišeļa acs piestāv izrādes scenogrāfija. Aina, kur skroderis Āzītis paceļas no dīķa debesīs, pieķēries pie kājām kaut kam, kas līdzinās gulbja un zoss krustojumam, šķiet, liktu no skaudības nobālēt pat Nilsam Holgersonam. Tikpat iespaidīgi muļķīgs ir varbūt vien Leslija Nīlsena parodētais grāfa Drakulas lidojums meitās Mela Bruksa filmā Dracula: Dead and Loving It.
Kas attiecas uz vecāku bažām par Vilhelma Buša visnotaļ melnā un sadistiskā komiksa iespējamajām sliktajām ietekmēm uz mazo skatītāju prātiem, tad, dāmas un kungi - uz priekšu! Ja bērnībā nekad neesat vēlējušies uzspridzināt savu skolu un jums nezin kāpēc patika mācīties, ja uzskatāt, ka izrāde nelādzīgi iespaidos jūsu labi audzinātās atvases, meklējiet viņām citas, augsti kvalitatīvas un ētiski pareizas izklaides. Ja neskaita pavisam mazus skatītājus, kam izrāde diezin vai ir piemērota skaļās mūzikas, blīkšķu un satumsumu dēļ, vismaz pirmizrādē bērniem tā patika tīri labi. To liecināja ne vien sajūsmā mirdzošās acis, bet arī kāds mazais skatītājs, kurš ik pa brīdim man aiz muguras dzelžainā pārliecībā mierināja savus vecākus - neuztraucieties, šajā izrādē sprādziens noteikti būs! Bija pilnīgi skaidrs, ka šis knēvelis beidzot nonācis īstajā vietā. Starp citu, vai zināt, ko par bērnu audzināšanu teicis pats Vilhelms Bušs? Par tēti kļūt nudien nav grūti, būt par tēti, tas ir grūti!
P.S.
Jāpiebilst, ka epopeja ar TV ierakstu raidījuma 100 g kultūras vajadzībām beidzās tipiski Maksa un Morica garā. Visi izrādes ieraksti un skatītāju intervijas kopā ar citām lietām tika nozagti no raidījuma redaktores auto.