Ar mīlestību pie ziloņiem

 

«Es nekad dzīvē nedomāju, ka mani ceļi aizvedīs līdz cirkam, un vēl jo mazāk varēju iedomāties, ka pie ziloņiem,» smaidot atzīstas jaunā cirka ziloņu dresētāja Lelde Feldmane.

Kopā ar šveicieti Larsu Solevu viņa kopš pērnās vasaras apvienojusies duetā Duo Soleva un ar saviem vairāku tonnu smagajiem audzēkņiem – 35 gadus veco Sabu no Āfrikas un 30 gadu veco Burmu no Āzijas – piedalās Rīgas cirka pavasara programmā Ceturtā dimensija. Dresēto cirka ziloņu atgriešanās Rīgas cirkā ir viens no galvenajiem jaunās programmas notikumiem.

Šā pavasara programmā piedalās arī unikālā ekvilibristu Markinu grupa, kas dažādos cirka festivālos ieguvusi nozīmīgus apbalvojumus – 2012. gadā par savu priekšnesumu Ekvilibristi uz spolēm «Gandrīz nopietni» viņi izcīnījuši sudraba godalgu festivālā Parīzē, 2013. gadā festivālā Montekarlo – bronzu, savukārt cirka mākslas festivālā Monreālā (Kanāda) ieguvuši prestižo Čarlija Čaplina Zelta kausu.

Daudzveidīgajā divu stundu garajā cirka programmā piedalīsies arī cirka mākslinieki jau piektajā paaudzē – Alfija un Maksims Masļanovi no Sanktpēterburgas, un kopā ar viņiem cirka manēžā uzstāsies astoņi skoloti kaķi.

No Lietuvas ciemos atbraukuši mūsu kaimiņvalsts jaunie cirka mākslinieki – žonglieri Andrus, Povils un Kastītis Kundroti. Trīs brāļi, kuri jau šā gada janvārī, ar oriģinālu žonglieru grupas priekšnesumu piedaloties Rīgas cirka rīkotajā starptautiskajā festivālā Zelta Kārlis 2014, kļuva par šā festivāla atklājumu.

Ar saviem priekšnesumiem Meitene bez kauliem un Gaisa vingrotāja skatītājus pārsteigs jaunā vingrotāja Jeļizaveta Rezničenko no Sanktpēterburgas. Lai arī viņas profesionālā karjera ir pavisam īsa, garajos cirka studijas audzēknes gados viņa jau savākusi ļoti bagātu dažādu starptautisku cirka festivālu galveno godalgu ražu, startējot augstas raudzes starptautiskos konkursos Krievijā, Ukrainā, Latvijā, Lietuvā, Zviedrijā un Vācijā. Savukārt pauzēs starp sarežģītajiem cirka numuriem par skatītāju jautrību gādās klauns no Vācijas – Knock.

Dejošana otrā plānā

«Mana profesija ir horeogrāfe, esmu beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Laikmetīgās dejas horeogrāfijas fakultāti pie Olgas Žitluhinas,» satikta Rīgas cirkā, ar sevi iepazīstina Lelde Feldmane. Jau studiju laikā viņa piedalījās dažādos deju projektos, savas iegūtās zināšanas deva tālāk jauniešiem Valmieras Viestura vidusskolas teātrī Sprīdītis, līdz 2011. gadā, pabeigusi LKA, saņēma piedāvājumu dejot Zviedrijas cirkā Circus Scott. «Tā aizsākās mana karjera cirkā,» Lelde pasmaida un izstāsta, ka Zviedrijas cirkā nostrādājusi jau trīs vasaras – tur sezona ir no aprīļa līdz septembrim. Pārējā laikā viņa bija Latvijā – Valmierā pie saviem skolēniem un Rīgā, kur piedalījās deju projektos.

«Paralēli dejošanai Zviedrijas cirkā, man nācās gan asistēt maģijas priekšnesumos, gan strādāt kopā ar klauniem. Tā pamazām iepazinos arī ar ziloņiem un pie viņiem arī esmu palikusi,» stāsta jaunā cirka māksliniece. Viņa neslēpj: patiesībā vispirms iepazinusies ar cirka ziloņu meiteņu Burmas un Sabu saimnieku šveicieti Larsu, abu starpā uzvirmojušas jūtas, tāpēc arī priekšplānā izvirzījušies ziloņi, bet dejošana palikusi otrajā plānā.

Sava drauga aicināta un iedrošināta, Lelde iesaistījās ziloņu dresēšanā, pagājušās vasaras beigās abi kopā izveidoja priekšnesumu un to pirmoreiz parādīja cirkā Francijā. Pēc tam jauno ziloņu dresētāju iepazina Vācijas cirka skatītāji, un nu latviete Lelde, šveicietis Larss, Burma un Sabu sevi prezentē Latvijas cirka mīļotājiem.

Gudri un emocionāli

«Es nekad dzīvē nedomāju, ka mani ceļi aizvedīs līdz cirkam, un vēl jo mazāk varēju iedomāties, ka pie ziloņiem. Bet nu jau pie tā tik ļoti esmu pieradusi, ka man pašai tas vairs neliekas nekas īpašs. Tikai, kad kāds jautā, kur strādāju, un es saku, ka cirkā ar ziloņiem, man netic, saka, lai beidzu jokoties,» Lelde pasmaida un izstāsta, ka viņas draugs cirkā ar ziloņiem strādā jau 12 gadu. «Viņš dzimis cirka mākslinieku ģimenē, kādu laiku strādājis arī zooloģiskajā dārzā. Viņa vecākiem bija pašiem savs cirks un, vēloties, lai arī viņu dēls savu dzīvi saista ar cirka mākslu, uzdāvināja viņam ziloņus... Sabu ir no Āfrikas, bet Burma – no Āzijas. Patiesībā, ar ziloņiem ir diezgan liela ņemšanās, kā ar maziem bērniem,» Lelde sapratusi. Pats grūtākais, ka ilgāk par pāris stundām viņus nevar atstāt vienus. «Gribētos aizbraukt kādā ceļojumā, bet šobrīd tas nav iespējams. Viņi ne visus pieņem. Jā, kopējs var iedot ūdeni, pabarot, bet nevar paredzēt, kā viņi uzvedīsies, atstāti bez sava saimnieka. Es negribu teikt, ka tad viņi kļūtu bīstamāki, bet agresīvāki gan varētu būt,» domā jaunā cirka ziloņu dresētāja, atzīstot, ka viņa arī viena pie ziloņiem vēl neatļaujas iet, tikai kopā ar Larsu. Nekad nevar paredzēt, kā dzīvnieki uzvedīsies, un ar ziloņiem nevar jokot.

«Bet vispār ziloņi ir ārkārtīgi gudri dzīvnieki. Ļoti mierīgi, prātīgi un arī ļoti emocionāli – viņi ļoti jūt, vai cilvēks pret viņiem ir labvēlīgi noskaņots. Viņi jūt arī, ka no viņiem baidās. Atceros, kā pirmajā mēģinājumā gan es no viņiem baidījos, gan viņi no manis. Bet, sajutuši manu labvēlību, pamazām, pamazām sadraudzējāmies,» Lelde priecīgi stāsta. Ar pacietību un gribasspēku viņa panākusi, lai Sabu un Burma viņu uztvertu kā sev līdzīgu, un jaunās cirka programmas skatītāji varēs pārliecināties, cik ļoti ziloņu meitenes pret savu jauno saimnieci ir uzmanīgas un piesardzīgas.

«Domāju, ka esmu sapratusi galveno: arī ziloņiem ir garastāvoklis, arī viņi var būt noguruši un spuroties pretī, tāpēc cilvēkam vienmēr tam ir jābūt gatavam. Es negribu teikt, ka strādāt ar ziloņiem ir nedroši, bet ir jāapzinās, kas ir tavi partneri – cik viņi ir lieli, cik viņi ir smagi.»

Vasarā Valmierā

Jaunās cirka mākslinieces vecāki Ceturto dimensiju jau noskatījušies. «Mammai, uz mani skatoties, bija aukstas kājas, viņai nebija omulīgi,» Lelde pasmaida, sakot, ka laikam jau katrai mammai uz savu bērnu tādā situācijā būtu grūti skatīties. Tētis gan bijis drosmīgāks. Viņš arī vienmēr esot tas, kurš meitu mudina nelaist garām iespējas, ko dzīve piedāvā. Protams, arī mamma meitas izvēli atbalsta, pat palīdzēja sašūt tērpus šim priekšnesumam, par ko Lelde ir ļoti pateicīga. «Man ir arī vienpadsmit gadu jaunāks brālis. Domāju, ka varbūt arī viņu varētu ievilināt cirkā – sākumā lai nāk palīgā ar darbiem,» viņa pēkšņi iedomājas un tad atklāj, ka pati ar cirku ir tiktāl saindējusies, ka jau ir padomā uztaisīt savu solo programmu, gribētos pamēģināt arī gaisa akrobātiku.

Protams, arī dejot Leldei gribas, tāpēc šobrīd, esot Rīgā, viņa labprāt iesaistās visos ar deju saistītos pasākumos. Dejotāja plāno piedalīties arī Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotajā projektā Dejas diena tavā darbā, kas gaidāms Starptautiskajā Dejas dienā 29. aprīlī. Tāpat viņa gatava novadīt arī kādu dejas meistarklasi.

«Mēs ar Larsu esam brīvmākslinieki, Burmai un Sabu nav pašām savs cirks, tāpēc vai nu mēs paši meklējam iespējas uzstāties, vai mūs atrod. Piemēram, ar šo numuru, ko tagad rādām Rīgā, Ziemassvētkos brauksim uz Franciju – tur mūs nobukoja jau gadu iepriekš. Bet visu vasaru līdz pat augusta beigām mēs būsim Latvijā, cirka izrāžu starplaikos un brīvajās dienās – Valmierā,» stāsta jaunā cirka māksliniece, piebilstot, ka arī ziloņi, protams, būs kopā ar viņiem. «Gribam izvest viņus paganīties zaļā pļavā,» Lelde nosaka, piebilstot, ka ziloņmeitenes šajā laikā varētu piedalīties, piemēram, kādās sporta spēlēs.

Varbūt liktenis

Kur Lelde sevi redz pēc gadiem pieciem? «Es joprojām gribētu būt šovbiznesā. Mums ar Larsu ir sapnis izveidot pašiem savu cirku. Nezinu, kāpēc, bet Latvijā cirka kultūra nav attīstījusies, savukārt Vācijā un Francijā tā ir ļoti populāra. Jā, mazi sapnīši mums ir, bet – tad jau redzēs,» Lelde nosaka un izstāsta, ka, pirms nonākusi cirka arēnā, varbūt tikai vienu vai divas reizes cirkā bijusi. «Esmu daudz par to domājusi, kāpēc te esmu – vai apstākļi tā sakrita, vai tā ir nejaušība, vai zemapziņā pēc tā esmu tiekusies, vai varbūt tomēr liktenis... Nē, es nezinu, kas būs pēc pieciem gadiem. Jo tas, kā esmu nonākusi cirkā pie ziloņiem, nozīmē, ka dzīve ir neprognozējama – ka viss ir iespējams.»

Sarunas noslēgumā Lelde saka lielu paldies saviem draugiem no dejošanas, cirka, skolas un akadēmijas laika, kā arī ģimenei un radiniekiem par atsaucību interesei un atbalstu. «Ne tikai redzu viņus cirka manēžā, bet arī dzirdu viņu skaļās ovācijas, mani atbalstot. Jā, uzstāties mājās viennozīmīgi ir vislabāk un arī atbildība, protams, ir daudz lielāka!»