Modes māksliniece Baiba Ladiga pametusi Šanhaju

 

«Es braucu prom uz gadu, bet atbraucu atpakaļ pēc sešiem. Šī pilsēta iesūc sevī, cilvēkiem pašiem pat īsti neapzinoties, tur gadi aiziet nemanot,» secina starptautiski pazīstamā modes māksliniece Baiba Ladiga.

 Viņas otrās mājas ir Šanhaja, šī pilsēta viņai ir ļoti mīļa, tur palikuši draugi, bet māksliniece ir atgriezusies Latvijā. Šodien sākas pretaporter modes festivāls – 20. Rīgas modes nedēļa, un kā viena no spilgtākajām debijām tajā tiek gaidīta dizainere Baiba Ladiga.

Rīgas modes nedēļa šajā jubilejas reizē pārcēlusies uz jaunām telpām modes centra Podium (Brīvības gatvē 201) piektajā stāvā, kur piecu dienu garumā notikumu centrā būs labāko pašmāju un ārzemju modes dizaineru 2014./2015.g. rudens/ziemas sezonas kolekciju prezentācijas.

Kardināli jāmaina

«Nebiju domājusi, ka piedalīšos Rīgas modes nedēļā, tā sanāca. Nolēmu uztaisīt modes kolekciju un, tā kā esmu Latvijā, jāparāda, ka esmu atpakaļ,» smaidot saka Baiba Ladiga, kura pirms sešiem gadiem devās uz Šanhaju, lai starptautiskā modes dizaina institūtā Raffles Design Institute pasniegtu modes dizainu. «Patiesībā aizbraukšanas iemesls bija visai triviāls – pēc tam, kad mani notrieca mašīna, bija veselības problēmas, taču bezpalīdzīgā situācija, kādā biju nonākusi, manī radīja dusmas pret Latviju. Negribēju samierināties ar situāciju, kādā biju nonākusi, tāpēc, kad man piedāvāja strādāt Šanhajā, sapratu, ka kaut kas dzīvē ir kardināli jāmaina. Un es aizbraucu.»

Piecus gadus Baiba pasniedza modes dizainu Āzijā visspēcīgākajā dizaina institūtā, kur sapņo iestāties daudzi jaunie mākslinieki un kur strādā Eiropas spēcīgāko mākslas skolu pasniedzēji. «Tur latiņa ir augsta, un jāatzīst, ka sākumā nebiju ar viņiem vienā katliņā. Taču pamazām sevi pierādīju. Tur sāku nodarboties arī ar modes ilustrāciju, kas kādu laiku digitālās fotogrāfijas dēļ bija pastumta malā, bet nu atkal atdzimst. Ja būtu palikusi Latvijā, modes ilustrācijai diez vai būtu pievērsusies,» spriež modes dizainere, piebilstot, ka, strādājot Šanhajā, viņa sapratusi: mūsu Mākslas akadēmijā izglītība ir ļoti augstā līmenī. Ne tikai studenti, arī kolēģi gribēja iegādāties Baibas radītās modes ilustrācijas, pēc trim mēnešiem viņai jau bija izstāde Losandželosā kopā ar pasaules vadošajiem modes ilustratoriem – tas viss stiprināja mākslinieces pašapziņu, un modes ilustrācija izvērtās par nopietnu papildu nodarbi: 2011. gadā Baiba bija Shanghai Fashion Week oficiālā modes nedēļas ilustratore, bet viņas lielākais klients bija Vogue China.

Ātri aizver durvis

«Es esmu konceptuālā dizainere, neesmu ready to wear – netaisu valkājamo modi, jo mani vienmēr vairāk interesē, kas lācītim vēderā. Man ar savu darbu ir svarīgi kaut ko pateikt, jo stāsti jau ir tie, kas cilvēku uzrunā – vai grāmatās, vai mūzikā, arī modē. Ja apģērbam apakšā nav stāsta, man pašai ir garlaicīgi. Tāpēc es runāju tikai tad, kad kaut kas sakrājas, jo uzskatu: ja nekā nav ko teikt, tad labāk ir paklusēt.»

Baibai ik pa laikam ir dažādi konceptuāli projekti, no kuriem populārākais, kurš ieguva vislielāko starptautisko uzmanību, ir Revenge (Atriebība) – zaķis, kas uzvilcis cilvēka ādu. Ar ironiju par aktuālo: ja mēs, cilvēki, valkājam dzīvnieku ādas un gribam visu kontrolēt, pat norises dabā, tad kāpēc dzīvnieks nevarētu ienākt pilsētā un ģērbties cilvēku ādā?! Šis projekts māksliniecei ļoti labi aizgāja: viņa ar to piedalījās starptautiskās izstādēs, divas reizes oriģināls pat tika nozagts, viņas klientu lokā parādījās Lady Gaga, un par atriebīgo zaķi joprojām ir interese.

«Ik pa laikam man bija dažādi konceptuāli projekti, un tad pēkšņi sakrājās idejas arī valkājamai kolekcijai. Tā gan arī ir konceptuāla, bet tai pašā laikā iekļaujas valkāšanas rāmjos,» saka Baiba un atklāj, ka viņas jaunā kolekcija The House, ko viņa rādīs Rīgas modes nedēļā, sakrājās reizē ar dzīvesvietas maiņu. «Bija sakrājušās sajūtas par mājām. Seši gadi vienā vietā ir ļoti ilgs periods. Smags bija solis gan aizbraukt, gan atkal atgriezties, jo es apzinos: ja esi piekritis kaut kur aizbraukt, tu esi piekritis sāpināt cilvēkus, kuri paliek. Protams, aizbraucot tu iegūsti jaunus draugus, bet, atkal atgriežoties, arī viņus tu sāpini, jo pamet. Man tur palika labākā draudzene, no Malaizijas. Tādā ziņā man pašai bija sāpīgi, jo tur ir ļoti grūti atrast īstus draugus – tur viss balstīts uz materiālo, arī attiecības. Un, ja tu atrodi īstu draugu, pie viņa gribas turēties kā pie dimanta. Bet es esmu iemācījusies ātri aizvērt durvis – gan uz materiālām lietām, gan uz emocionālām. Es samierinos, jo saprotu, ka tādā veidā pasaule paveras plašāka un veidojas pavisam cita māju sajūta.»

Mākslinieces jaunās kolekcijas pamatā ir ideja par interjera elementiem. «Mēs ļoti daudz laika pavadām telpās, bet mēs paši ar savu apģērbu no interjera esam attālināti – dzīvojam tādā kā savā pasaulē, bet interjers dzīvo savu dzīvi. Tad nu es izdomāju, ka varētu tuvināt cilvēku viņa dzīves videi un interjera elementiem. Cilvēks, kas pārklājas ar interjeru – tā to varētu raksturot,» nosaka māksliniece, kuras darbu skate Rīgas modes nedēļā būs vērojama sestdien, 5. aprīlī, pulksten 18.

Piesārņojuma dēļ

Kāpēc Baiba savas karjeras iespēju pašā plaukumā ir pametusi darbu Ķīnas modes metropolē un atgriezusies Latvijā? «Gaisa piesārņojuma dēļ,» tik negaidīta un skaudra ir modes dizaineres atbilde. «Ķīnā telefonos pat ir tāda aplikācija, kas rāda, ir vai nav šodien jāliek respirators. Tur gaisa piesārņojuma līmenis 26 reizes pārsniedz veselībai pieļaujamo normu. Mašīnu izplūdes gāzes, fabriku un rūpnīcu atkritumi, simtiem tūkstoši cūku, kas nomirušas upē... Tas viss veido tādu smogu, ka tam neredz cauri... Kad piesārņojuma līmenis ir virs normas, neiesaka iet ārā, pat iekštelpās jānēsā maska, bērnus nelaiž uz skolu. Pēdējos mēnešos mani draugi sāka slimot, man pašai bija pneimonija, tad arī nopietni aizdomājos par veselību,» stāsta Baiba, piebilstot, ka saikne ar Šanhaju nav pārrauta, viņu jebkurā mirklī tur gaida atpakaļ. «Man ir interesanti projekti gan Šanhajā, gan Latvijā, un es tos varu veikt, arī esot mežā. Tāds arī ir mans mērķis – turpināt iesākto, tikai neesot tai miljonu pilsētā.»

Modes dizainere secina: nodzīvojusi sešus gadus citā vidē, viņa ļoti bagātinājusies – ar citiem ieradumiem, ar citu dzīves stilu, ar citu intensitāti, un tādējādi kļuvusi par citu cilvēku. «Kad atbraucu uz Latviju, biju pārsteigta, cik te viss ir mierīgi, likās, ka nekas nenotiek. Cilvēks, kurš pieradis pie konkrēta dzīves ritma, te var iekrist depresijā – jo pietrūkst tā ritma. Taču es uzreiz sevi ieliku rāmjos – motivēju strādāt, nodarbinu, neļauju gulēt, līdz ar to pati radu man vajadzīgo steigu.»

Apgriezt šķīvīti

Baiba neslēpj: patiesībā viņai arī apnika Šanhajā. «Seši gadi vienā vietā... Tā ir 25 miljonu pilsēta, liekas: pilnīgi kreizī, bet vide un interešu loks, kurā apgrozījos, bija visai šaurs. Jā, man palika garlaicīgi, man vajadzēja ielikt sevi jaunā virpulī. Man sāka pietrūkt arī eiropeiskās sajūtas, sāka zust identitāte. Tur, protams, ir daudz eiropiešu, bet pārsvarā tur ir aziāti, un pie tā tik ļoti pierod, ka vienā brīdī visi eiropieši sāk izskatīties vienādi: visas meitenes kā bārbijas, visi vīrieši kā keni... Jo ilgāk tur dzīvoju, jo arvien pārveidojās mana uztvere. Arī tāpēc bija sajūta: jāliek jauna bilde iekšā!» modes dizainere pasmaida un atzīstas, ka viņai pietrūka ne tikai svaiga gaisa, bet arī Latvijas dabas un mūsu jūras.

«Man patīk, ka var tā apgriezt šķīvīti uz otru pusi un sākt jaunu posmu dzīvē,» Baiba saka. Vēl visas viņas mantas no Šanhajas nav atnākušas, kas nozīmē, ka, atgriežoties Latvijā, viņa visu sāka būvēt no nulles. «Tas ir interesanti,» viņa apgalvo, sakot, ka tā ir sava veida spēle. «Daudzi cilvēki dzīvi ņem pārāk nopietni, bet es to neņemu nopietni. Es spēlējos. Daru to, kas man patīk, un priecājos, ja mans darbs dara prieku arī citiem.»