Saruna ar vienu no ex-sievām un “piedod, ka esmu bijis sūdīgs vīrs”, par vīru-burātāju un sēnēm, par putnu vērošanu vai lūrēšanu, par romāniem, kuru tapšanai vajag jūru, un naivumu politikā, par “dzīve notika” un “tagad Tu raksti jau kā rakstniece”.
“Neaizrijies! Neapvemies!” – šie spožie vārdi, kurus premjere Evika Siliņa Saeimas zālē veltīja deputātam Edvardam Smiltēnam, viņai vilksies pakaļ kā dubļains striķa gabals. Bet varēja notikt arī citādi, ja vien iedomātās debesīs dzīvojošā premjere būtu vismaz nojautusi, ka pēc tādas neglītas izgāšanās vajag atvainoties. Tas būtu pašsaprotami. Aptaujāju, ko par to domā valsts augstās amatpersonas un politologs.
