Kā teātra režisors un dramaturgs viņš kļuva slavens jau 2000. gados, kad publiski nosodīja Krievijas agresiju Ukrainā, pēc kā viņa izrādes Krievijā faktiski tika aizliegtas un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Tomēr kopš 2014. gada Viripajevs dzīvo drošībā savas sievas, poļu aktrises Karolīnas Gruškas dzimtenē un ir pieprasīts Eiropā. Ivans un Karolīna sarunājas ar “kontekst.lv” korespondentu par karu, savstarpējo palīdzību un dvēseļu dziedināšanu.
Kā jūs dzīvojat šodien, vairāk nekā pusotru gadu pēc kara sākuma? Vai notiekošais ir spēcīgi ietekmējis jūsu dzīvi un darbu?
Karolīna Gruška: Es patiešām jūtu - karš mūs visus ir ļoti spēcīgi ietekmējis... It kā tas visu laiku būtu mūsu dzīves centrā. Kādu laiku
Varšavā darbojāmies fondā, kas organizēja izrādes, kultūras pasākumus un tikšanās. Sākoties karam, nolēmām mainīt fonda darbības virzienu un kopā ar dažādiem brīnišķīgiem cilvēkiem, kas bija Varšavā, domājām, ko labu mēs varētu darīt, lai kaut kādā veidā palīdzētu šajā situācijā.
Ivans Viripajevs: Es absolūti mainīju visu savu dzīvi. Ziniet, dzīvē mēdz būt svarīgi pavērsieni. Jaunībā es biju, kā saka, gopņiks jeb laupītājs, bet tad satiku teātri, un notika pavērsiens. Tad es satiku savu sievu Karolīnu, kas te sēž, un no tā brīža mūsu dzīve ir ļoti mainījusies. Un, manuprāt, varētu teikt, ka tas pats spēcīgākais notikums bija karš. Lai gan jūs būsiet pamanījuši, ka man ir trīs bērni, un es, protams, uzskatu, ka bērna piedzimšana ir notikums, tomēr es norādīju tieši uz karu, bez atrunām. Tik tiešām, ir daudz notikumu, bet karš bija visspēcīgākais - ne tikai tāpēc, ka esmu krievs un arī Karolīna tagad ar to ir saistīta, jo viņas vīrs ir krievs.
Tas ir saistīts arī ar dziļāku izpratni par to, kas īsti ir mūsdienu pasaule. Tā nav tāda, kādu mēs to iedomājamies vai kādu mēs vēlētos, lai tā būtu. Mēs dzīvojām ilūzijā, aizrāvušies ar integrālām praksēm, jogu, nepievēršot uzmanību politikai, nepievēršot tai nekādu uzmanību, jo mums bija ērti. Kad es strādāju par režisoru teātrī "Praktika" Maskavā, tie bija mūsu dzīves labākie gadi. Tā bija mana "ideālā diena": no rīta tu celies, tev ir joga, tu esi teātra direktors, tad tu dzer tēju, tad tev ir brīnišķīgs mēģinājums, ap tevi ir brīnišķīgi cilvēki, valsts, kas mainās, iespēja darīt, ko gribi, attīstīties, integrālās prakses, ajavaska, baznīca - viss, ko vien vēlies. Bet izrādījās, ka apkārt ir cita pasaule. Un karš kļuva par mācību vai pārbaudījumu, ko mums deva Visums.
Un kā jūs kā mākslinieki redzat savu lomu sociālpolitisku jautājumu izpratnē - ar teātra starpniecību?
Karolīna Gruška: Es esmu no tiem cilvēkiem, kas saskata ļoti lielas cerības patiesa dialoga veidošanā. Dažkārt man ir šaubas par to, vai tas ir iespējams, bet es gribu ticēt, ka tas tā ir. Manuprāt, šobrīd vissvarīgākais ir palīdzēt. Vispirms pašiem sev un pēc tam palīdzēt citiem atrast instrumentus, kas uzlabotu dialogu. Tieši to es uzskatu par vienu no galvenajām teātra lomām, jo pat tad, kad šis dialogs ir nepieciešams, mēs ieslīgstam savās bailēs, emocijās, kompleksos. Instrumenti ir, bet it kā nav pietiekami daudz laika, nav pietiekami daudz šīs iekšējās telpas, lai koncentrētos un patiešām strādātu. Es uzskatu, ka tieši šeit teātra mākslas iespējas ir milzīgas.
2022. gada martā jūs paziņojāt par autoratlīdzības, ko bijāt saņēmis par savām lugām, pārskaitīšanu Ukrainas palīdzības fondam. Kā uz to reaģēja jūsu kolēģi?
Ivans Viripajevs: Jau no paša sākuma es sapratu, ka manas lugas tiks aizliegtas. Tobrīd Krievijā manas lugas iestudēja apmēram 50 teātri, tostarp ļoti slaveni teātri ar ļoti slaveniem māksliniekiem. Tie ir Krievijas vadošie teātri - Maskavas Mākslas akadēmiskais teātris, Lielais drāmas teātris, Tautu valsts teātris. Un tie ir visievērojamākie mākslinieki, visas mūsu skatuves zvaigznes. Un man bija neizturami skatīties, ka viņi turpina spēlēt. Es nekādā ziņā nenosodu šos aktierus, bet es personīgi nevarēju to skatīties. Tās bija dzīres mēra laikā. Bet es arī nevarēju to pārtraukt, jo līgums ir sastādīts tā, ka man nav tiesību pārtraukt izrādes norisi. Es pārdevu tiesības teātrim. Es kā autors saņemu procentus no biļešu pārdošanas. Bet man nebūtu iespējams turēt šo naudu savās rokās. Tā būtu mani sadedzinājusi. Es negribēju pieskarties šai naudai. Bet kā to izdarīt?
Un tad es teicu, ka, ja jūs man tos pārskaitītu, es šo naudu atdotu tiem, kam tā šobrīd ir ļoti vajadzīga. Bet tas nenotika, jo burtiski vienā dienā 45 lielākie Krievijas teātri atteicās spēlēt manas lugas. Tas notika vienā dienā ar tādu ātrumu, kādu es nebiju gaidījis. Kad teātriem ir jāmobilizējas, viņi to nevar izdarīt gadiem ilgi. Bet, kad viņiem vajag kaut ko aizliegt vai darīt kaut ko ne tik labu, viņi to dara vienā dienā. Es pats gribēju, lai tas notiktu. Bet tagad, protams, situācija ir citāda. Un mani kolēģi, manuprāt, lielākoties mani nesaprata.
Jūs pieņēmāt lēmumu atteikties no Krievijas pilsonības un 2022. gada maijā kļuvāt par Polijas pilsoni.
Ivans Viripajevs: Atteikšanās no Krievijas pilsonības ir ļoti sarežģīta procedūra. Bija jāsavāc virkne dokumentu - bet es nevarēju iebraukt Krievijā, bija jāuzraksta pilnvara advokātam, kurš bija pakļauts riskam. Viss bija gandrīz slepeni. Svarīgs dokuments šajā procedūrā bija izziņa par sodāmības neesamību. Un tieši tajā brīdī mani aizmuguriski arestēja un izsludināja meklēšanā Krievijā. Es vairs nevarēju turpināt šo procedūru parastajā kārtībā. Visa mana legālā dzīve Krievijā vienā sekundē apstājās. Jā, es turpinu strādāt, man ir Krievijas pase, bet tajā pašā laikā es esmu meklēšanā. Un tad Polijas prezidents pēc mana lūguma piešķīra man pilsonību, divus gadus agrāk, nekā bija nepieciešams. Viņi neko pretī no manis neprasīja. Ar prezidentu es pat nesatikos, tikai uzrakstīju vēstuli, vēl pirms kara - un tad es ilgi gaidīju. Pozitīvā atbilde izglāba manu dzīvību.
Mēs jau ilgu laiku dzīvojam Polijā. Mēs ar Karolīnu esam kopā kopš 2008. gada un kopš 2014. gada pastāvīgi dzīvojam Eiropā. Tāpēc dokumenta saņemšana man bija tikai juridisks glābiņš, pretējā gadījumā mani varēja izdot. Taču faktiski nekādas izmaiņas nenotika: tā kā es dzīvoju un strādāju Varšavā, es turpinu to darīt arī turpmāk.
Karolīna, es zinu, ka mūsdienās attiecības starp radošiem cilvēkiem no Krievijas un Ukrainas, pat emigrācijā, ir diezgan sarežģītas. Vai jums ar Ivanu ir kādi projekti, kas apvieno pret karu noskaņotos bijušos Krievijas iedzīvotājus emigrācijā un Ukrainas bēgļus?
Karolīna Gruška: Jums taisnība, tas ir ļoti jutīgs temats. Un tas nav viegli. Bet es uzskatu, ka cilvēkiem vajadzētu apvienoties nevis pēc tautības, nevis pēc pasēm, bet gan pēc iekšējās pārliecības. Mums fondā ir tāda kopīga telpa, kur satiekas jaunieši, mākslinieki, gleznotāji no Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas, un viņiem izdodas būt ļoti labiem draugiem un kopā radīt brīnišķīgus projektus. Bet mums ir svarīgi, ka, no vienas puses, mēs esam kopā, bet, no otras puses, mēs runājam par to, lai respektētu mūsu atšķirības.
Ivans Viripajevs: Mūsu fonda dibināšanas mērķis nekad nav bijis samierināt kādus cilvēkus - ne ukraiņus, ne krievus. Mēs neesam draudzības nams. Cilvēki apvienojas ap kādu vēl svarīgāku notikumu. Paskatieties: Izraēla pirms kara bija sašķelta uz pusēm - un tad pēkšņi sākās karš, un visi apvienojās, jo šis notikums bija spēcīgāks par viņu sašķeltību. Karš starp Ukrainu un Krieviju ir ļoti spēcīgs notikums, cilvēki sašķēlās. Ukrainas nostāja mums ar Karolīnu ir pilnīgi skaidra. Bet vai ir vēl kaut kas spēcīgāks par to? Kas var būt spēcīgāks par karu, nāvi, šausmām? Droši vien dzīve, bet ne tikai ikdienas dzīve, ērtā dzīve, izklaides dzīve, dzīve "nepamanot karu", bet dzīve tās augstākajā, īstajā nozīmē, tāda visdziļākā dzīve, kas ir augstāka par karu, politiku, tautību. Un, ja jūs tur nonākat, jūs jau citādi uztverat cilvēkus. Dīvainā kārtā jūs pievēršat vēl lielāku uzmanību un vēl vairāk cienāt viņu nacionālo kultūru un valodu. Tas ir apbrīnojams process. Es to redzu un brīnos, cik gudri tas ir iekārtots.
Parunāsim par jūsu pret karu vērsto kultūras projektu “Teal House”. Kas jūs iedvesmoja tā radīšanai?
Ivans Viripajevs: Tas radās no nepieciešamības, jo ap mums parādījās baltkrievu bēgļi, tad ukraiņu bēgļi, tad mums pievienojās daži bijušie Krievijas iedzīvotāji. Tie ir mākslinieki, kas bija palikuši bez darba un bez savas dzimtenes. Tāpēc sākumā mēs viņiem tikai palīdzējām, bet pēc tam nolēmām attīstīties un virzīties uz priekšu. Projekta ideja mums bija jau sen, bet tā arī nevarējām to realizēt: nebija laika, bija daudz darba. Un tad tā vienkārši atnāca pie mums.
Mēs nolēmām, ka mums nevajadzētu tikai nogaidīt, kamēr beigsies karš, bet darīt kaut ko interesantu un svarīgu un vienlaikus palīdzēt cilvēkiem, kas cieš no kara. Tā radās ideja par Integrālās garīgās un radošās attīstības fondu. Tā pamatā ir cilvēka attīstības metodoloģija, un mēs koncentrējamies uz divām svarīgām lietām, galvenokārt sociālām: mēs palīdzam bēgļiem, kas ir speciālisti savā jomā, lai viņi nezaudētu savu profesiju, lai teātra vadītājs vai aktieris varētu turpināt strādāt savā profesijā un nebūtu spiests doties strādāt par viesmīli. Pagaidām mēs palīdzam nelielā apjomā, jo mums ir neliels fonds, bet tomēr ukraiņu un baltkrievu aktieri uzstājas uz skatuves. Otra lieta ir atbraukušo cilvēku integrācija Eiropas kontekstā. Tas ir ļoti sarežģīts process, es pats esmu tam izgājis cauri. Lai gan Eiropā dzīvoju un strādāju jau apmēram 14 gadus, es jums teikšu, ka man tas prasīja astoņus gadus - nepārspīlējot! Man vajadzēja astoņus gadus - bez pārspīlējuma! - lai saprastu, kā darbojas Eiropas konteksts. Vispirms visiem mītiem par Eiropu, gan labajiem, gan sliktajiem, ir jāizgaist, tāpat kā ilūzijām, ko jūs veidojat. Bet to var izdarīt, tikai tieši komunicējot ar Eiropas sociālajām institūcijām un cilvēkiem. Mūsu fonds, mūsu darbības, tas ir par to.
Un ir vēl viena grupa, kas mums ir ļoti, ļoti svarīga - bērni un pusaudži. Mums jau ir ukraiņu bērnu grupa, ar kuriem mēs strādājam, bet mēs plānojam izstrādāt mūsdienīgas pēcskolas izglītības programmu: darbs gan ar ķermeni, gan garu.
Vai komunicējat ar kolēģiem, kuri arī ir aizbraukuši uz ārzemēm?
Ivans Viripajevs: Jā, un daudz vairāk nekā tad, kad dzīvojām Krievijā un varējām brīvi ceļot. Mēs visi bijām aizņemti savās čaulās, bet tagad mūs visus vieno kopīga nelaime. Es tagad esmu Moldovā, mūsu fonds “Teal House” šīs valsts Kultūras ministrijas uzdevumā rīko festivālu Kišiņevā. Šeit es satiku aktrisi Mariju Maškovu. Nekad neesmu viņu personīgi pazinis, bet viņa Moldovā iestudē lugu. Mēs tiekamies, runājamies, atbalstām cits citu - īpaši mūziķus. Es iepazinos ar Vaņu Noizi (Noize MC - Krievijas mūziķis Ivans Aleksejevs — Red. piezīme) un Veru Polozkovu (dzejniece). Visi, kas bija aizbraukuši un kurus vienoja kopīga attieksme pret karu un visu, kas notika, sāka cits citu atbalstīt.
Vai ir iespējams pieņemt, ka šis kultūras emigrācijas vilnis no Krievijas radīs jaunu mākslas slāni, kāda līdz šim nav bijis, pārdomājot savas valsts un Ukrainas traģēdiju?
Ivans Viripajevs: Es skatos uz saviem kolēģiem. Daudziem no viņiem tas ir notikums ar spēcīgu enerģijas impulsu. Tas ir ļoti spēcīgs stress, traģēdija, pārdzīvojums, bailes, līdzjūtība, sāpes - viss kopā. Un, ja šis sprādzienbīstamais maisījums eksplodē Verā Polozkovā, viņas ķermenis vienkārši dod radošu impulsu. Ir vēl viens ļoti interesants process. Protams, mūsu tautieši uzstāsies un rakstīs viens otram. Bet būs arī tādi, kas izlems: vai man nevajadzētu kļūt patiesi starptautiskam, vai šī nav iespēja kļūt eiropietim? Es vēroju šādus cilvēkus un redzu, ka dažiem no viņiem tas izdodas. Es pats šo ceļu mēroju pirms kara, tas nebija tik traģisks kā viņu ceļš. Bet tas ir grūts ceļš. Tagad to, ko es varēju izdarīt desmit gados, cilvēki paveic gada laikā. Piemēram, Krievijas režisors un horeogrāfs Maksims Didenko iestudē izrādes Londonas Vestendā.
Novembrī jūs ierodaties Rīgā ar izrādi “Skaisto taureņu pasaule”. 22. novembrī jūs to rādīsiet Latvijas skatītājiem kinoteātrī “Splendid Palace”. Pastāstiet mums par šo izrādi.
Ivans Viripajevs: Es šo stāstu tagad ilgi neatkārtošu, bet mums bija ļoti tuvs draugs. Mēs kopā darījām daudz dažādu lietu. Viņš bija aktieris, amerikānis, viņš spēlēja mūsu izrādēs, viņš bija gandrīz mūsu ģimenes loceklis, mēs bijām ļoti tuvi, draudzējāmies, bijām radoši. Viņš nomira. Un pateicībā par viņa dzīvi, ar vēlmi uzrunāt viņa dēlu, sievu un mūsu traumu, man piedzima daži dzejoļi. Tie tieši nerunā par nāvi, bet tie tomēr ir par to. Mēs tos izpildām.
Šie dzejoļi tika rakstīti trīs gadus, tie vienkārši nāca un nāca, un tad radās vesela programma, un tajā ir iesaistīta pat mūsu meita, jo arī viņai tas bija ļoti svarīgi. Tad tas pārvērtās par patstāvīgu, diezgan vieglu, ļoti skaistu vakaru. Kad mēs iestudējam lugu, cilvēki parasti ir ļoti priecīgi, viņiem ir tāds gaišs un skumjš noskaņojums. Un tagad mēs nākam ar šo programmu no “Teal House” fonda. Ar šo programmu mēs pievēršam uzmanību mūsu fonda darbībai un vācam naudu tā aktivitātēm. Pēc Rīgas mums ir ceļojums pa ASV: Ņujorku, Bostonu, Losandželosu un Sanfrancisko.
Kādu atbildi jūs gaidāt no skatītājiem? Kādas emocijas vēlaties viņiem palīdzēt izjust?
Karolīna Gruška: Neesmu pārliecināta, ka gaidu kaut ko īpašu. Drīzāk es vienkārši vēlos dalīties ar dzejoļiem, kurus es personīgi ļoti mīlu un ļoti ticu to spēkam. Tie palīdz iejusties grūtākajā brīdī, ko katrs no mums kādā dzīves posmā piedzīvo. Pilnīgas, absolūtas vientulības brīdī. Un šajā brīdī tie sniedz vieglu atbalstu. Viņi nenoliedz tā sarežģītību un kosmisko dziļumu. Pat tad, kad es tos lasu sev, tie man ārkārtīgi palīdz. Es ticu, ka tie var nodot šo maigo, dziedinošo enerģiju skatītājam.
