Vai ir sācies jauns pasaules pārdalīšanas periods; cik zinām par laikmetu, kurā dzīvojam; tautu staigāšana un kristietības noturība; vai ir jēga uztraukties par latvietības izzušanu; vai patiesi zelta laikmets Latvijai – saruna ar kādreizējo mākslas kritiķi, un žurnālistu, tagad vienkārši procesu vērotāju Pēteri Bankovski.
Es nezinu. Man liekas, ka neviens cilvēks, savā laikā dzīvodams, īstenībā nespēj noformulēt, kas tas ir par laiku, kurā viņš dzīvo. Tas ir viņa laiks, katra konkrētā cilvēka laiks. Vienalga, kurā laikmetā dzīvojot, vai tā bija simtiem gadu ilgusī Romas impērijas “brukšana” vai, piemēram, piecdesmit gadus ilgusī Latvijas pēdējā okupācija, vairums cilvēku īpaši nelauzīja galvu, vai tas laikmets uz kaut kurieni ved vai neved.
Lielākā daļa cilvēku pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, dzīvojot padomju Latvijā, nenojauta, nesapņoja, viņiem pat neienāca prātā, vairums, izņemot dažus indivīdus, par to vispār nedomāja, - ka kaut kas var radikāli mainīties. Arī tagad ir līdzīgi - ko mēs par šo laikmetu zinām? Jā, protams: Ukrainā ir Krievijas izraisīts, baismīgs karš, un Tuvajos Austrumos ir karš, bet ar ko tas viss beigsies, kas to lai zina. Jā, es katru vakaru klausos pulkveža Oļega Ždanova operatīvos apskatus, sekoju analītiķa Vitālija Portņikova komentāriem, skatos TV kanālu “Current Time” un mūsu pašu “Panorāmu”, bet vai tas viss sniedz pārliecību, ka būs tā vai šitā desmit, divdesmit, piecdesmit gadu perspektīvā?
Laikam jau jāpieiet ar tādu mērauklu, ka vakarā, gulēt ejot, jāpiedomā, ka būs ļoti noveicies, ja no rīta vēl pamodīsies.
Visiem un vienmēr tas ir aktuāli. Citiem uzmet vadāmo aviācijas bumbu, cits ar sirdstrieku naktī nomirst.
Tieši tā. Taču cilvēkus pašsaprotami uztrauc iespējamie kara draudi. Es nezinu, vai mūsu socioloģijai ir kaut kādi ticami dati. Vai, piemēram, ir noskaidrots, cik cilvēku reāla apdraudējuma gadījumā taisās aizmukt no Latvijas uz Jaunzēlandi vai kaut kur citur, kur viņiem šķiet, ka nekas slikts nenotiks. Vai ir tāda pētījumi? Droši vien nav, jo daudzi jau tik un tā neatzīsies. Īstas statistikas nav arī par to, cik cilvēku pavisam citu apsvērumu dēļ ir atstājuši Latviju labākas dzīves tīkojumos vai gribēdami dzīvot tā, kā “tie tur ārzemēs”. Motīvi jau ir dažādi. Cilvēki migrē. Tā tas ir bijis vienmēr.
Kas tad ienāks iekšā?
Patiesību sakot, nezinu, te klimats ir diezgan riebīgs.
Lai "melnē". 2026. gada Venēcijas biennāles kuratore būs no Dienvidāfrikas republikas. Nu un? Cilvēkpasaule nemitīgi mainās. Par to nav jāuztraucas.
Es domāju, ka pilnīgi dabīgs.
Protams, ka nē. Sestajā, septītajā gadsimtā pēc Kristus dzimšanas notika lielā tautu staigāšana. Ja gadījumā notiks tā, ka piepildīsies ļaunākie scenāriji par klimata maiņām, un es domāju, ka tie arī piepildīsies, un nav svarīgi, vai tās būs cilvēku radītas klimata izmaiņas, vai arī to varēs skaidrot ar cikliskumu dabā - tam nav nozīmes; ja šie scenāriji piepildīsies un visa Ziemeļāfrika pārvērtīsies par tuksnesi, tad neglābjami cilvēki virzīsies uz ziemeļiem. Neko nevar darīt, tas notiks. Viss mainās.
Diez vai. Tas ir pārspīlēti. Jā, kaut kādos pilsētu rajonos, iespējams, labāk to nedarīt. Piemēram, tādās priekšpilsētās, kur vairāk ir apmetušies ziemeļafrikāņi no bijušajām kolonijām. Var būt, ka tur labāk vispār nebāzt degunu, bet ir citas vietas, kur var svinēt. Atminēsimies, kā sekulārajā Francijā atklāja restaurēto Parīzes Dievmātes katedrāli.
Prezidents Emanuels Makrons ar dzīvesbiedri Brižitu un Parīzes mērs Anna Idalgo stāvēja lietū un aukstumā, kamēr arhibīskaps Lorāns Ulrihs trīsreiz pa trim sitieniem ar bīskapa spieķi sita pa katedrāles vārtiem, lai tie atvērtos. Man tas atgādināja kaut ko no 11. gadsimta - slaveno gājienu uz Kanosu, kad Svētās Romas imperators Heinrihs IV dabūja vairākas dienas tupēt uz ceļiem pils priekšā, līdz pāvestam Gregoram VII labpatikās viņu ielaist. Tā šajā katedrāles atklāšanā bija tāda interesanta nianse.
Viss jau “sēž” dziļi iekšā katrā no mums. Prezidents Makrons var būt šāds vai tāds, mūslaiku cilvēks var būt, cik tik iespējams, tāls no dziļiem simboliem, dziļiem kolektīvās atmiņas viļņojumiem, bet šī atmiņa reāli pastāv un mūs baro. Eiropas kolektīvā kultūras atmiņa, pieņemu, nekur arī nezudīs. Tas ir tāpat arī lokāli: lai arī kā necenstos visi, kam vien ienāk prātā, progresa vai kā cita vārdā noniecināt tos vai citus kolektīvās atmiņas elementus šeit, Latvijas teritorijā, nekas nesanāks, neizdosies.
Piemēram, joprojām ir aktīvi dievturi, šī Ernesta Brastiņa tikpat kā mākslīgi radītā reliģija, kas balstās uz galīgi neizpētāmiem un neapjaušamiem priekšstatiem par to, kāda varēja būt reliģiskā doma šeit pirms 12. gadsimta. Man tā liekas pilnīgi mākslīgs veidojums, kas it kā apstiprina akadēmiskās aprindās bieži cilāto teoriju, ka visas identitātes ir tikai sociālie konstrukti. Varbūt tā arī ir. Redzam, ka konstruējas dievturība. Tā liekas savāda, bet tā visu laiku kaut kur ir. Tāpat kā mēģinājumi "restartēt" lībiešus. Lai kā arī necentās starpkaru Latvijā, tostarp arī Ulmaņa autoritārās valdīšanas laikā, nolikt pie vietas atlikušos lībiešus, respektīvi, represēt viņus maigā veidā, viņi atkal un atkal atgriežas, un aktualizējas strīds, vai Kurzemē piekrastē mīt īstie lībieši vai tomēr tikai Vidzemē. Viss notiek, lai gan lībiešu un vendu pēcteču ir tikai saujiņa.
Tas tikai nozīmē to, ka arī šobrīd vērojamās tautu staigāšanas un pārvietošanās rezultātā paliks varbūt niecīgs skaits kopienu, kas identificēsies šādā vai tādā veidā kā latvieši, bet kolektīvā vēsturiskā un kultūras apziņa te būs, nekur nepazudīs. Es domāju, ka par to nav ko lauzīt galvu, kā būs, tā būs.
Visdrīzāk, jā. Lai gan kaut kur es manīju, ka rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis bija izteicies, ka pēc simt gadiem latviešu valodu vairs nelietos.
Nezinu, neatceros kontekstu. Viņam tā likās.
Grāmatas pat nāk klajā lībiešu valodā. Ja runājam par latviešu valodu, var jau īgnā korī teikt, ka jaunajai paaudzei strauji pasliktinās valodas zināšanas, tā piesārņo valodu ar anglicismiem, varbūt tā vispār nevīžo latviski ne domāt, ne runāt, ne lasīt, ne rakstīt. Taču, no otras puses, tik daudz grāmatu kā tagad latviešu valodā nekad nav iznācis.
Es nezinu, vai viņi tiešām izmirst. Kam tad domātas tās milzu kaudzes jaunu romānu Jāņa Rozes vai “Zvaigznes” grāmatnīcās? Izdevēji taču neizdotu, ja viņi neko nevarētu nopelnīt.
(Pauze. Smaida) Es domāju, ka viņu vienmēr kaut cik ir. Allaž silda atziņa, ka viduslaiku Eiropā bija varbūt daži tūkstoši lasītāju. Vairāk diez vai bija, vairums valdnieku un karaļu arī neprata lasīt. Viņiem mēdza būt kāds “galma” bīskaps vai cits lasītpratējs, kurš varēja kaut ko pastāstīt no lasītā. Iespējams, ka lasītāju, patiesu lasītpratēju skaits proporcionāli pret iedzīvotāju skaitu visos laikos ir līdzīgs.
Viņi tur izlasa ārkārtīgi daudz. Viņi lasa nepārtraukti.
Nē, droši vien ne. Un grāmatas elektroniskā formā, šķiet, daudzi tomēr nelasa pastāvīgi.
Nezinu, bet šķiet, ka nav.
Es pieņemu, ka tas, ka tu ar pirkstiem šķir papīra grāmatas lappuses, redzi un satausti visu to materialitāti, visu lappusi kopumā, zini, ka tā apdrukāta no abām pusēm, jaunas grāmatas gadījumā vēl ieelpo svaigu tipogrāfijas krāsas smaržu… Tu lasi ātrāk vai lēnāk, slīpi vai taisni, vai pa rindiņām, vai pa diagonāli… Tā ir taustāma, “reāla” lappuse, kur “reālo” burtzīmju pārvēršana “nereālā” domas, tēlu priekšstatījumā tomēr, iespējams, norit citādi nekā lasot slīdošo tekstu viedierīcē.
Var jau bīdīt šurp un turp pa ekrānu, bet man liekas, ka kaut kas tur nav labi. Es pieņemu, ka fiziska lappušu pāršķiršana kaut ko dod. Gan jau kāds to ir pētījis. Droši vien, ka tā. Kaut kas tur tāds ir.
Bet grāmatu sakarā ir būtiski, ka šis laiks Latvijā saistāms ar ārkārtīgi nozīmīgiem un fundamentāliem zinātniskiem izdevumiem latviešu valodā, kurus, iespējams, nelasa ļoti daudz cilvēku, bet kuru nozīme ir milzīga.
Piemēram, Latvijas Nacionālais arhīvs izdod grāmatu sēriju "Vēstures avoti". Šogad iznāca trīspadsmitais sējums - 18. gadsimta beigu, deviņpadsmitā gadsimta sākuma ārsta Oto fon Hūna pieraksti un materiāli par Kurzemes pilsētu stāvokli 19. gadsimta sākumā. Hūna materiāli vēsturniekiem bija pazīstami jau sen, tie nereti citēti, tagad Valdas Kvaskovas tulkojumā tie izdoti apjomīgā sējumā.
Ko Hūns izdarīja? Viņš tūkstoš astoņi simti divdesmitajos gados pārrakstīja speciālo komisiju izpētes materiālus par stāvokli Latvijas, konkrēti Kurzemes, pilsētās. Kas bija noticis ar Kurzemi? Kurzeme pašās astoņpadsmitā gadsimta beigās, padodoties Krievijas spiedienam, pašu muižnieku intrigām un alkatībai, kā pēdējā no tagadējās Latvijas zemēm tika pievienota Krievijas impērijai. (Vidzeme jau bija pievienota astoņpadsmitā gadsimta sākumā, pēc Lielā ziemeļu kara.) Speciālā komisija pētīja pilsētu stāvokli, kāds tas bija tagad pie jaunās varas. Bēdīgs tas stāvoklis bija. Hūna materiālu zinātniskā edicija ir fundamentāls pienesums latviešu vēstures zinātnei un grāmatniecībai.
Tajā pašā Latvijas vēstures avotu sērijā pagājušogad beidza iznākt četrās biezās grāmatās profesora Ērika Jēkabsona sastādītais materiālu krājums par Latvijas Neatkarības karu, dokumenti, kas atrodas Latvijas Nacionālajā arhīvā.
Pieminēšanas vērts ir fakts, ka šogad ar trīspadsmito sējumu pabeidza izdot latviešu tautasdziesmu akadēmisko izdevumu. To sāka izdot pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.
Lēni un pārliecinoši, un ar superlielu nozīmi nāk klajā Latvijas mākslas vēstures daudzsējumu izdevums. Šogad iznāca pirmais sējums, kas aptver laiku no pirmo iedzīvotāju ienākšanas šajā teritorijā līdz viduslaiku beigām. Iepriekšējie sējumi iznāca pirms vairākiem gadiem, tie nāk klajā atkarībā no materiāla izstrādes, no tā, cik mākslas vēsturnieki ir paguvuši izpētīt un cik pētījumus izdevies sistematizēt.
Šobrīd turpinās darbs pie otrā sējuma, kas būs par baroka laikmetu un nosacīti klasicismu. Sāks strādāt pie Latvijas mākslas vēstures sējumiem, kas stāstīs par to, kā māksla attīstījās kopš 1940. gada un kara laika pārmaiņām, ko mēs esam piedzīvojuši, līdz pat mūsdienām. Tā ir vesela rinda biezu grāmatu. Kad vēl Latvijas vāji apmaksātā un ļoti mazskaitlīgā akadēmiskā vide būtu spējusi kaut ko tādu sagatavot?
Tas notiek tieši tagad. Bet tā sauktajā publiskajā telpā dzird vaimanas par šausmīgo stāvokli, sabiedrības trulināšanos, pakļaušanos sociālo mediju spiedienam un visu ko tamlīdzīgu: visapkārt posts un bēdas, valdības cita par citu sliktākas, nekas nenotiek, zinātne nepārtraukti tiek dzīta pagrīdē… Pēdējais īstenībā daļēji ir arī patiesība, tomēr tajā pašā laikā lietas notiek. Tāda kā dzenbudistu perspektīva: nekā nav, bet tajā pašā laikā viss ir. Apmēram tā. Man liekas, ka tā arī vajag skatīties uz lietām un notiekošo.
Paradoksāli, bet viena no uzkrītoši pamanāmām Latvijas kultūras dzīves uzplaukuma epizodēm noritēja Otrā pasaules kara gados, vācu okupācijas laikā. Mākslas izstādes notika cita pēc citas, grāmatas iznāca vienā laidā, tās burtiski izķēra. Plosījās karš gan austrumos, gan rietumos, bet dzīve ritēja. Vai tas nav dīvaini? Nekā nav, un tajā pašā laikā viss ir?
Varētu būt. Institucionalizēta verdzība nepastāv, vismaz oficiāli. Ja mēs dzirdam, ka kāds nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, tas ir margināli. Nāk pie teikšanas paaudze, kas ir četrdesmitgadnieki, viņas un viņi sāk dominēt lēmējvarā un izpildvarā. Tie ir cilvēki, kas vairs nav padomju cilvēki, bet izauguši šajā izglītības un pasaules skatījuma haosa laikmetā, viņi ir tajā šurumburumā veidojušies, viņiem nav tādas, iespējams, idealizētas izglītības, karjeras, pasaules skatījuma secības, kādu piedēvējam ilgstošas, vismaz daļēji netraucētas sabiedrības attīstības modeļiem.
Turīgs var arī būt stulbs, bet pārrāvumi šā vai tā ir bijuši krasi. Protams, tas pats jau ir arī igauņiem un lietuviešiem.
Varbūt.
Deviņdesmitajos gados, valstij atgūstot neatkarību, tauta, lai ko mēs ar to saprastu, skatījās uz Rietumiem, uz kuriem jau tāpat bija ar skaudību slepenībā skatījušies okupācijas pusgadsimtā (arī komjaunatnes aktīvisti un partijnieki bija skatījušies) un domājuši: ak, ja mēs varētu dzīvot un būt tāpat kā viņi, reti vien padomājot, ko tas maksā, dzīvot kā viņi, un kā tas ir, būt kā viņiem.
No vienas puses, var teikt, ka mēs dzīvojam tā kā tie nosacītie "viņi". Mums ir tādi paši narkomāni un klaidoņi ap Rīgas Centrāltirgu, kā ir Berlīnē ap Zoo staciju, piemēram; netrūkst starp veiksmīgajiem iedomīgu un prastu jaunbagātnieku, kādi vienmēr ir bijuši visās rietumvalstīs. Tas viss mums te ir. Mums ir tādi paši kontrabandisti un afēristi, kādi Latvijā bija “Pirmās republikas” laikā. Viss mums ir kā pie cilvēkiem. Par ko mums sūdzēties?
(Smejas) Dzirdēts sakām: jā, uzņēmīgākie labākas dzīves, labākas karjeras vilināti, aizbraukuši no Latvijas. Bet aizbraukuši ir arī no Rumānijas, aizbraukuši ir no Moldāvijas, aizbraukuši no Lietuvas milzīgos daudzumos, un lietuvieši no Lietuvas ir emigrējuši daudz vairāk nekā latvieši no Latvijas.
Un Polija tagad ir vadošā Eiropas Savienības valsts dinamikas ziņā. Mūsu drošības garants zināmā mērā, ja tā attīstīsies tā, kā ir iecerēts.
Nu, labi, mūsu mazās Baltijas valstis arī to dara, protams. Iespēju robežās. Nav jau tā, ka neko nedara. Viss notiek šā vai tā. Katram savs. Bet, bet, bet...
