Noslēgumam tuvojas Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” žūrijas darba pirmais posms – iesniegto darbu vērtēšana. Nu jau var nedaudz pavērt “slepenos failus”, kas īsti ir vērtējams un ko ieteikt noklausīties no plašā 2022. gada ierakstu klāsta. Piemēram, gada debitantu kategorijā.
Gada debitantu nominācija vienmēr bijusi pati apspriestākā kategorija, jo ir ļoti grūti vai pat neiespējami precīzi definēt, kas ir debitants un kādiem kritērijiem jāatbilst, lai ieraksts pretendētu uz “Zelta mikrofonu”. Apskatnieka subjektīvajā ieskatā priekšroka būtu dodama jaunajiem solomāksliniekiem, kuri tieši šajā gadā veikuši lielāko izrāvienu un izdevuši cerīgus albumus vai vismaz EP. Tāpēc lai nu piedod daudzu kvēli apjūsmotā “Perestroika”, divu profesionāļu veidotais indī/elektronikas duets “Bel Tempo” vai kaut progresīvie metālisti “Mattergy”, taču apskatnieka piedāvātajā 2022. gada debitantu Top 5 būs tikai individuālie izpildītāji - katrs no sava žanra un atšķirīgs, taču visi nenoliedzami interesanti.
2022. gads iesākās ar viesuli hiphopa jomā - viens no pirmajiem jaunā gada ierakstiem bija albums “Fianchetto”, ko priekšā lika Wiesulis, īstajā vārdā Bruno Jānis Skrastiņš. “Wiesuļa albums tiešām sacēla vētru - tajā dienā ārā plosījās vētra!” - tāds, lūk, komentārs bija no hiphopa pārzinātājiem. Repa cienītājiem šo ripuli bija grūti palaist garām arī tāpēc, ka tam atzinīgus vārdus sociālajos tīklos veltīja virkne šī žanra prominenču, sākot no anša līdz pat BUSH un Skutelim. “Ja turpmākās desmitgades laikā Wiesulis latviešu repā neatstās paliekošu zīmi, es apēdīšu savu cepuri,” - tika lasīta arī šāda atsauksme. Lai nu paliek repa fanu ēdienkartes un galvassegu ēšanas recepšu iztirzāšana, bet Wiesuļa kopdarbs ar bītmeikeru sangvn (īstajā vārdā Jurģis Gundars) nudien ir vērā ņemams. “Šis projekts ir kā pieteikums, kā CV, kā pirmais gājiens. Par to liecina arī albuma nosaukums “Fianchetto”,” ar atsaucēm uz fianketto jeb šaha laidņa gājienu savu darbu pieteica Wiesulis.
Wiesulis tika pamanīts arī visa gada garumā - vai tā būtu uzstāšanās “Pieci.lv” jubilejas pasākumā Āgenskalna tirgū (ar smieklīgo stāstu par to, kā jaunieti, uz to sabiedriskajā transportā bez biļetes dodoties, “nostrāpējusi” kontrole) vai arī kāpšana uz skatuves festivālā “Positivus”, Wiesuļa skandētā “uz simt piecdesmit pa Brīvīben’” (dziesma “Hārvijs Dents”) iesēdās prātā uz ilgu laiku.
Apskatnieka nekronētais “Gada pārsteigums” - eksperimentālās elektroniskās mūzikas pārstāve, dziesmu autore un producente Vultura jeb Annija Tīna Kukuka. Ar Vultura bija sanācis tikties citu muzikālo projektu sakarā, un jau tad pārsteidza meitenes drosmīgā pieeja mūzikas radīšanā, taču pie viņas jau aprīlī izdotā debijas albuma noklausīšanās ilgi nebija sanācis pieķerties - atbiedēja viņas pašas sev uzliktais “elektroniķes” zīmogs. Un “Not Your Typical Fairytale” labā nozīmē “nolika uz pauzes” - tas absolūti nav elektroniskās mūzikas albums tā klasiskajā izpratnē, tā ir kvalitatīva, enerģiska, svaiga un pilnasinīga klubu mūzika ar popa un “dance” elementiem. Līdz šim Annija savas dziesmas lielākoties izpildīja angļu valodā (debijas albumā ir tikai viena dziesma latviski - “Zvaniņi”), taču, gada nogalei tuvojoties, tika izdots arī otrais singls dzimtajā valodā - “Noliec ziedus”.
Savas kompozīcijas viņa rada kopā ar producentu Mark1Records (Marks Poikāns). “Uzskatu, ka elektroniskā mūzika Latvijā ir nedaudz pabīdīta malā, tādēļ vēlējos atgādināt, ka industrijā nepieciešams arī miksēt žanrus kopā un eksperimentēt,” pauž Vultura. “Lielākoties mēģinu aktualizēt tēmas par mentālo veselību, mīlestību, par robežu novilkšanu ar sevi un pārējiem, iekšējā ego sadzīšanu,” debijas albuma saturisko pusi komentē mūziķe. Apskatnieks savu favorītdziesmu atrada šī desmit kompozīciju apkopojuma pašā noslēgumā - “Grow Out Of Us”, taču albumā ir virkne dziesmu, kuras droši ieteikt noklausīties, piemēram, “Fairytale” un lirisko “Phone Call”, mazliet smeldzīgo “Call 111-444”, arī “Knocking On The Door”, “Egoist & Narcissist”, “Bad Thoughts”, “Pigments” - tā var pārsaukt praktiski visu albumu. Šī meitene tālu tiks.
Viena no pēdējo gadu pārsteidzošākajām un neordinārākajām personībām latvju mūzikā - Keitija Bārbale. “Neparasta būtne. Neuzlūkot šo indivīdu ar loģiku. Lai ko jūs domātu, ka viņa darīs, K.B. darīs pretējo. Tipiski netipiska. 100 praktisku cilvēku balanss,” - šāds ir apraksts par viņu pašas “Facebook” profilā. Raugoties no šo dienu skatupunkta (un pieejamās informācijas par Keitiju), pat neticas, ka 2019. gadā tolaik 17 gadus vecā “andergroundiste” piedalījās šovā “X faktors”, tiesa, netika pat līdz tā saucamajam krēslu izaicinājumam. Toties Keitija ir studentu grupu un izpildītāju konkursa “Hadrons 2021” uzvarētāja - viņa pārstāvēja LU Bioloģijas fakultāti.
Keitijai Bārbalei piemīt tas netveramais lielums, ko sauc par harismu - it īpaši tas attiecas uz koncertiem. It kā viņa neko īpašu nedara, necenšas piedāvāt klausītāju iesaistes vai šova elementus un pat necenšas īpašāk izskatīties, taču, kad viņa runā un/vai dzied, cilvēki… vienkārši klausās. Turklāt katrs laikam sadzird šajos vēstījumos kaut ko citu, jo novērots, ka Keitija nopietnā balsī stāsta nopietnas lietas, bet sanākušajiem tas šķiet smieklīgi, bet ir arī otrādi - Keitija par kaut ko sasmejas pati, savukārt pārējiem dzirdētais šķiet teju vai traģisks.
Galvenais Keitijas trumpis ir viņas fascinējošā balss un arī izpildīšanas maniere. Brīžiem šķiet, ka, dziedot kādas ļoti trauslas un smeldzīgas rindas, viņa tūlīt “izbeigsies”, savukārt citā brīdī liekas, ka Keitija kā viesuļvētra nonesīs visu, kas vien gadīsies viņas balss ceļā. Apskatnieka subjektīvais viņas albuma dziesmu Top 5: “Rozes palātā”, “Izlej mani no pudeles”, “Ceļmallapas”, “10 radiatori” un “Ak, mans Dievs!”. Atsevišķi izceļama mazliet citā plauktā liekamā draiskā un lipīgā “Čau, kakao!”, ja vien Keitijas gadījumā vispār drīkst lietot terminu “draiska dziesma”… Protams, teksti ir pāri visam.
Jauna pašmāju mūziķe no pavisam citiem krastiem, ar citu akadēmisko rūdījumu un citā nišā liekama - Elīza Ašmane, kura savu īsto (un skaisto) vārdu pieslēpusi aiz mīklaina skatuviskā pseidonīma EZIA. Tas esot radies Amerikā, kur Elīzu iesākumā izrunājuši kā Elaizu, līdz viņa atminējusies par pašas agrā, agrā bērnībā lietoto Eziu.
Savulaik Elīza pabeigusi džeza nodaļu Rīgas Doma kora skolā, kur iesākumā pastiprināti mācījusies akadēmiskās klavieres un akadēmisko dziedāšanu, bet vairāk tomēr saistījusi tieši džeza stilistika. Latvijā džeza skolotāja bija Inga Bērziņa, “vienkārši fantastisks cilvēks, kas man palīdzēja un bija blakus pirmajos soļos, pagriezienā uz džeza mūziku un pārtransformēšanās procesā no akadēmiskās mūzikas uz džezu”, bet pēc tam ceļš aizvedis uz mūzikas koledžu Ņujorkā. To “izvēlējos vairāk tieši pilsētas, nevis pašas koledžas dēļ, jo iestājos dažādās skolās - gan Anglijā, gan Amerikā - Bostonā un Ņujorkā, un
tieši Ņujorkas atmosfēra un enerģija, kas virmoja ielās, telpās un skolā, mani uzrunāja visvairāk,” saka Elīza. Dziedātāja pēdējos četrus gadus pavadījusi, strādājot un studējot Ņujorkā, kur absolvējusi “The New School For Jazz And Contemporary Music”.
Albums tapis sadarbībā ar komponistu un producentu Reini Ašmani. “Mūzika radusies, savienojoties manai latviešu mentalitātei ar dzīvi Bruklinā Ņujorkā, kas ļāva iepazīt amerikāņu mūziku - “r&b”, neosoulu un džezu - no tās pirmavota. Kopējā vēstījuma ideja ir vairot cilvēkos mīlestību un cieņu pašiem pret sevi, kas lielā mērā ietekmē mūsu attieksmi pret apkārtējo pasauli,” stāsta EZIA. Ļoti simpātisks albums, ko mūzikas speciālisti pat sauc par vienu no pēdējo gadu labākajiem neosoula darbiem latviešu mūzikā, kam nākas piekrist. “”Cycles” ir mūsdienīgs, gaumīgs, izjusts un tehniski prasmīgi producēts skaņu ieraksts, kurš būtu pelnījis atrast dzirdīgas ausis arī ārpus Latvijas,” saka mūzikas kritiķis Jānis Žilde, kurš tam devis piecas zvaigznes no piecām.
Apskatnieka topā vieta rasta arī plašākās aprindās pazīstamajai Grētai Grantiņai, šova “X faktors” ceturtās sezonas uzvarētājai. Dziedātājas mini albums jeb EP tapis vairākās “Universal Music Group” dziesmu rakstīšanas nometnēs, kurās piedalījās virkne pazīstamu autoru un producentu, taču tas nenozīmē, ka Grēta uz to tikai noraudzījās no malas un gaidīja rezultātu. “Viena no dziesmām, kuru es sauktu par albuma “nesošo singlu” un kurai ir tapis arī videoklips - tās nosaukums ir “Vai tu vari mani pasargāt”, ir tā, kuru sarakstīju gandrīz pilnībā pati, bet kopā to pēc tam likām nometnē ar Māru Upmani-Holšteini. Savukārt pārējās dziesmiņas šajās radošajās nometnēs dzima pilnīgi no nulles, taču biju iesaistīta tajās pilnīgi visās. Līdz ar to nav nevienas dziesmas, kuru no sākuma līdz pat pašām beigām būtu uzrakstījusi pilnībā viena pati, taču nav arī nevienas tādas, kuras tapšanā nebūtu pati iesaistījusies. Visas radušās no manām vēlmēm un idejām, taču mūzikā daudz pieredzējušākajiem kolēģiem bija precīzāka sapratne, kā šo manu vēlmi piepildīt,” skaidro Grēta.
Lai gan pirms šova un arī pēc tā Grēta Grantiņa sociālajos tīklos tika pozicionēta kā dziedātāja, kura “līdz šim plašākai publikai vispār nebija zināma” (un Intara Busuļa kaimiņiene jeb “meitene no Ģibuļu pagasta”), tā gluži nav: viņa ieguvusi muzikālo izglītību Talsu mūzikas skolā, Ventspils mūzikas vidusskolā un Rīgas Doma kora skolā, darbojusies grupā “Insomnia”, piedalījusies izrādē “Kaupēn, mans mīļais” un Mārtiņa Brauna koncertprogrammā “Veltījums”. “Rīgas Doma kora skola ir milzīgu iespēju skola. Man bija burvīgas skolotājas [Annija Putniņa un Una Stade], kurām esmu pateicīga par dotajām iespējām - ja viņas pašas kaut kur netika [uzstāties], vienmēr ieteica mani, tādējādi radās iespēja uzstāties muzikālajās izrādēs, piemēram, “Kaupēn, mans mīļais”. Šī skola ļāva tikt pie pirmās muzikālās pieredzes un arī vērtīgiem kontaktiem,” ar pateicību savas skolas gaitas atminas Grēta.
Albums ir patīkams pārsteigums - svaigas un elegantas aranžijas, interesants melodiskais risinājums. Stilīgs pops ar mazliet elitāru “r&b” piesitienu, bet pāri visam Grētas drošais un pārliecinošais dziedājums. Tiesa, šādai mūzikai Latvijā nav pārāk plašs klausītāju pulks, līdz ar to arēnu vai stadionu ar to laikam nepiepulcēt. Grēta tam nepiekrīt: “Tas ir subjektīvs spriedums, to nekad iepriekš nevar zināt. Arī Dons savulaik gan jau necerēja, ka varēs izpārdot koncertus arēnā, un diez vai pat “Prāta vētra” pirms daudziem, daudziem gadiem spēja iedomāties, ka sasniegs apmeklētības rekordus Mežaparka Lielajā estrādē. Esmu sapņotāja, taču arī cilvēks, kas domā loģiski, tomēr - kamēr cilvēki mani klausīsies, es par to priecāšos, un, skatoties uz pirmo divu dziesmu gaitām, nevarētu būt vēl priecīgāka par to rezultātiem. Tie pierāda, ka cilvēki gaida arī šāda veida dziesmas - ja jau ar pirmo dziesmu ir sasniegti 100 000 klausījumu [interneta vietnē] “YouTube”!”
