Jau 29. novembrī “Ghetto Games Gada balvā” tiks noskaidroti labākie atlēti. Tas ir vienīgais un lielākais ielu sporta notikums Latvijā. Pastāsti, kādas ir nominācijas un cik sīva šogad ir konkurence?
“Ghetto” savā ziņā pārstāv alternatīvos, īsti nenodefinētos sporta veidus, kas sabiedrībā līdz galam nav akceptēti, jo tie nav zem olimpiskā spārna. Tie ir atstatus no oficiālajiem valsts, pašvaldību un sporta institūciju apbalvojumiem.
Šī būs jau 10. gada balva mūsu sportistiem, jo “Ghetto” ir ļoti svarīgi katru mūsu jaunieti un sportistu papildus motivēt un nolikt starmešu gaismās, dodot viņam vai viņai iespēju saņemt publisku atzinību. Pirmkārt, pasakot paldies, otrkārt, izceļot arī panākumus un jomas līdera atbildību. Tas ir īpaši svarīgi šobrīd, kad Latvijā ir palikuši divas reizes mazāk jauniešu nekā bija 2009. gadā (vidēji no 400 000 uz 200 000).
Galvenā nominācija, protams, ir Gada sportists. Tam seko basketbola, futbola, florbola BMX, skeitborda, “Ghetto Dance” disciplīnu gada notikumi. Lielu pārsteigumu vai kādas īpašas konkurences ārpus ikdienas sportiskajām jau īsti nav, jo visas nominācijas tiek izvirzītas, balstoties uz gada sniegumu un rezultātiem. Tomēr būs arī pārsteiguma nominācija, par kuru runāsim pēc otrdienas.
Tāpat, mūsuprāt, ir ļoti svarīgi pateikt paldies un godināt arī mūsu cīņu biedrus - pašvaldības, sadarbības partnerus un atbalstītājus. Šis ir viens no retajiem pasākumiem, uz kuru bērni un jaunieši nāk kopā ar saviem vecākiem un notiek tā svarīgā mijiedarbība un saiknes veidošanās starp to, ko mūsu bērni un jaunieši ikdienā dara un cik forši ir tie rezultāti un veikumi.
Šī ir bijusi 14. “Ghetto” sezona, tas ir iespaidīgi. Vai varam mazliet atgriezties pie pašiem pirmsākumiem? Kā tas sākās, un vai tas bija tavs apzināts plāns - izveidot tik lielu un nozīmīgu jauniešu un sportistu kustību? Un kā ir bijis to visu virzīt?
Es esmu ļoti, ļoti, ļoti priecīgs un pateicīgs augstākajiem spēkiem, ka man ir bijusi iespēja savas dzīves laikā šo darīt. Esmu gandarīts, ka man ir tāda sirds lieta, kuru virzīt, ar kuru es varu celties un iet gulēt, un dzīvot tam visam līdzi.
Protams, tas viss sākās tad, kad es pats vēl biju jauniešiem pieskaitāms, un, atceroties savus jaunības gadus, kas viennozīmīgi bija jautri, bet vienlaicīgi arī smagi, es apzinos, ka jaunietim atrast savu vietu un lietu it nemaz nav viegli nedz tagad, nedz bija tajā laikā. Tas arī bija mans galvenais motivators, jo visas tās jaunieša izjūtas, kas ir pretrunīgas un pietiekami sarežģītas, es esmu piedzīvojis un izdzīvojis caur sevi. Faktiski jau tas bija tāds revolūcijas gājiens, izveidot šo vietu jaunietim, kas ir nesaprasts un neakceptēts.
Protams, ka “Ghetto” forma un arī mana iesaiste šo gadu laikā ir mainījusies, jo sāku es kā tas jaunietis, kas lēca pa priekšu un nesa karogu, bet faktiski es jutos absolūti nesaprasts, gribētu pat teikt - norakstīts. Tāpēc arī bija bravūra iet pa priekšu, pierādīt un panākt nesasniedzamo. Faktiski mani norakstīja tie, kuri to nedrīkstēja darīt - pedagogi, direktori, sporta skolu skolotāji. Arī mans tēvs nevarēja pieņemt daudzus manus lēmumus un rīcības, savukārt es nesapratu viņu. Man ticēja un atbalstīja pavisam maz cilvēku - mamma, treneris Aigars Brigmanis un, ja tā var teikt, dzīves skolotājs Voldemārs Freivalds.
Šobrīd mani pagātnes pārdzīvojumi ir lielā mērā pārstrādāti un vairāk darbojos kā mentors, attīstu “Ghetto” platformu. Tas paredz nosegt lielo vīzijas jautājumu un arī finanšu jautājumus, komunikāciju ar sadarbības partneriem, pašvaldībām, sponsoriem, jo nu jau mēs vairs nestrādājam tikai lokāli, bet arī ārvalstīs, tajā skaitā ar Eirolīgas projektu.
Svarīgākais gan nav mainījies - mēs nemeklējam “normālos”, mēs meklējam “nenormālos”, jo tie ir tie, kuri virza šo pasauli un padara to interesantu. Ar mazu piebildi - simbiozē ar “normālajiem”, tad mēs kopā varam radīt ģeniālas lietas!
Publiski vasarā izskanēja ziņas par tavu veselību. Zinām, ka esi pārcietis smagu un sarežģītu operāciju. Kā tu šobrīd jūties un cik aktīvi vari iesaistīties “Ghetto” ikdienā, jo cik zinu, tu šobrīd arī dzīvo un strādā ārpus Latvijas.
Man nepavisam nebija smaga operācija. Tā noteikti bija sarežģīta un liela iejaukšanās. Protams, ka biju manāmi satraucies, bet operāciju kā smagu neizjutu, jo ārstu un visu medicīnas darbinieku profesionalitāte, rūpes un mīlestība pret savu darbu to darīja nemanāmu. Atlabšanas process bija ātrs, un jau pēc 10 dienām es lēnām un mierīgi atgriezos savā ikdienas ritmā un nogāju pirmos 10 km pa mežu. Ja būtu zinājis, ka tas būs tik “viegli”, es operāciju būtu taisījis jau agrāk. Droši vien nekad nebeigšu teikt paldies Paula Stradiņa slimnīcas komandai, jo tas, kādas rūpes es tur pieredzēju pret sevi un novēroju pret citiem pacientiem, bija tiešām fantastiski!
Protams, šis notikums deva man iespēju pārdomāt un pārvērtēt savu līdzšinējo dzīvi un noteikti kalpo par kaut kādu jaunu nogriezni manā dzīvē, pēc kura es ļoti novērtēju vissvarīgāko - laiku, kas mums dots.
Neskatoties uz to, ka mana dzīve šobrīd ir ļoti cieši saistīta ar Gruziju, jo tur ir mana sieva - gruzīniete, manas mājas joprojām ir Latvija. Jo tālāk es braucu, jo vairāk es apzinos, ka manas mājas ir te.
“Ghetto” ar savu darbu ir pazīstams nu jau visā pasaulē. Varbūt tev ir plāns ko līdzīgu attīstīt ar Gruzijā? Tā šobrīd ir viena no visstraujāk augošajām ekonomikām, kur iedzīvotāju dzīves līmenis, bērnu un jauniešu vajadzības likumsakarīgi veidos šādu pieprasījumu.
Man ne tikai ir plāns, mēs jau šobrīd tiekamies ar vietējiem entuziastiem, pašvaldību. Distanci, kuru mēs gājām 10 gadus, gribu palīdzēt noiet ātrāk, 2-3 gados, jo tā, protams, ir vieta, kas ir saistīta ar manu ģimeni un dzīvesvietu.
Ja skatās no tirgus aspekta, tas nav mūsu prioritāte, jo mēs esam aktīvi atvēzējušies uz Eiropu un arī domājam un skatāmies Āzijas virzienā. “Ghetto” interesē miljonu pilsētas.
Zinu, ka “Ghetto” nu jau apvieno ne tikai jauniešus ielu sportistus, bet arī tādas ielu kultūras kā deju, brīvo runu, un arvien aktīvāk redzam iesaistāmies arī gados jaunākus bērnus. Kā tu redzi to, cik viegli vai sarežģīti esošajā interneta pasaulē ir bērnus un jauniešus vispār uzrunāt, ieinteresēt un izvilkt no ierīcēm?
Pirmkārt, jaunāki bērni pie mums sāka parādīties pēc tam, kad mēs piedzīvojām savu lielāko kļūdu, jo sākotnēji mēs strādājam ar jaunieti no 16 gadiem un uz augšu. Mums bija ilūzija, ka jaunākie bērni paši atnāks, bet tā nenotika un radās “spēlētāju bedre”. No šīs kļūdas esam guvuši mācību un apzināti ar katru gadu ejam ar piedāvājumu pie arvien jaunākiem bērniem, un šobrīd jau esam gatavi domāt arī par to, ko darīt ar piecgadniekiem. Ja saknē nestrādā ar pavisam jauno paaudzi un bērniem, pēc tam viņus uzrunāt ir ļoti sarežģīti un grūti.
Tā mūsdienās ir jebkurā jomā, vai tas ir sports vai bizness, vai jebkura cita interese - ja tu neveido pēctecību paaudzēm, tas veiksmīgi ilgtermiņā nestrādā, jo mērķus un vērtības bez fundamenta izveidot nesanāks. Pamats, manuprāt, tiek ielikts tieši bērnībā.
Tu pats esi tētis trīs bērniem, arī diviem pusaudžiem. Tev noteikti savas darbības dēļ ir vieglāk izprast, kas ar viņiem notiek, viņu vajadzības un motivāciju. Bet kas ir tas, ko tu redzi kā vecāks, kuri ir tie lielākie izaicinājumi un grūtības mūsu bērniem, jo nu jāatzīst, ka viņi ir pirmā paaudze, kas aug tik krasi atšķirīgā sabiedrībā, kur viss ir tendēts uz pāris sekundēm “Instagram” vai “TikTok”. Kas notiek ar mūsdienu jaunieša vērtībām?
Ar vērtībām viss ir vienkārši - tavi darbi, rīcība un piemērs parāda tavas un ģimenes vērtības. Runāt var un māk visi, bet bērni to uzsūc pavisam savādāk - caur to, kā tu dzīvo un kāda ir tava attieksme pret savu sievu, vecākiem, sabiedrību, kā tu uzvedies.
Jebkuram jaunietim viennozīmīgi visas emocionālās lietas ir vissvarīgākās, attiecīgi, tur, kur viņš saņems to akceptu, tajā virzienā viņš arī ies. Otrs, ir svarīgi neko nepalaist garām, būt klātesošam. Trešais - iedot mehānismus un instrumentus risinājumiem - kā tad mēs kopā risinām tos sarežģītos un grūtos jautājumus, kas nevienam nav forši. Jādomā ilgtermiņā - instrumentiem un mehānismiem ir jābūt tādiem, kādus jūs gribētu, lai jūsu bērni lieto pieaugošo dzīvē - tas vienmēr ir sarežģītāk.
Es ar saviem bērniem esmu diezgan stingrs un prasīgs, tomēr mūsu attiecības ir drīzāk draugu līmeņa attiecības.
Kā, tavuprāt, vislabāk atrast līdzsvaru un kas ir tas, kas mums, pieaugušajiem, ir jāpiedāvā jaunajai paaudzei, kas mums ir jādara citādi? Varbūt pat politiskā/ valdības līmenī, jo tas, kas notiek izglītības un sociālajā sistēmā uz papīra, nekā nav savienots ar to, kas notiek realitātē mājās un uz ielas. “Ghetto” ir lieliska alternatīva un vide, kur būt. Kas vēl mums jādara un jāmaina, lai mums nebūtu zudusī ekrānu paaudze?
Manuprāt, attiecību atslēga ir komunikācijā starp pieaugušo un jaunieti un atkarīga no kopējā komunikācijas līmeņa sabiedrībā. Piemēram, cik tuvas un ciešas ir jūsu attiecības vai tomēr tās ir praktiski formālas. Vai tās ir īstas? Piemēram, tu esi spējīgs arī atvainoties savam bērnam, ja tev nav bijusi taisnība, pat ja tas sašūpo tavu autoritāti bērna acīs? Vai bērns jūtas droši un tik tuvs, lai atklāti runātu par intīmām, viņam svarīgām tēmām? Vai bērns ir spējīgs un var pateikt tev “nē”, zinot, ka tas “nē” tiks akceptēts?
Tāpat es uzskatu, ka bērna vai jaunieša attiecības ar viņa vecākiem šodien var ietekmēt gandrīz katrs šajā sabiedrībā. Ļoti daudz mūsdienās ir atkarīgs no darba devējiem, jo jebkurā gadījumā pieaugušā pašsajūta, iespējas, ikdienas režīms ir ļoti atkarīgs no procesiem un mikroklimata, kurā viņš pavada savu lielāko dienas daļu - tātad darbā. Tāpat arī valsts pārvaldei šajā jautājumā būtu jābūt sakabē ar uzņēmējiem un darba devējiem, pašvaldību institūcijām, NVO, kuriem savukārt būtu jābūt sakabē ar savu kolektīvu un savas atbildības jomas sabiedrības daļu. Tieši tas veido pieaugušo un vecāku ikdienu un fonu, jo vecāks jau nepārstāj būt cilvēks ar savu pasauli un sajūtām tikai tāpēc, ka viņš ir kļuvis par vecāku.
Runājot par ekrāniem, ietekme ir milzīga un tas, kā bērni un jaunieši sevi salīdzina ar ekrānos redzēto, ir liela problēma. Viņiem visbiežāk nav loģiskas un skaidras saiknes un izpratnes par to, kas tiešām aiz tā visa stāv.
Cik lielu un vai vispār tu redzi vecāku iesaisti “Ghetto” bērnu un jauniešu ikdienā un dzīvē? Mans novērojums nav bērniem komplimentārs - pieaugušie ir stipri aizņemti, pārslogoti darbā un naudas pelnīšanā, tāda vāveres riteņa dzīve.
Es domāju, ka vissvarīgāk par visu ir bērnu un jauniešu emocionālā drošība. Ir tāds teiciens - vistrakāk ir tad, kad tā pati roka tevi baro un tā pati roka tev dara pāri.
Ja vecāki iedod bērnam emocionāli drošu vidi, neatkarīgi no sava ikdienas ritma un dzīves intensitātes - tas ir ļoti daudz.
Atgriežoties pie “Ghetto” gada balvas. Es domāju, ka liela daļa Latvijas turpina sekot mūsu 3x3 puišu panākumiem Eiropas un pasaules kausos. Pastāsti, kā mūsu komandām šobrīd sokas.
U 17 ir pirmā apzināti izaudzinātā paaudze, redzēsim, vai viņu rezultāti būs tik augsti kā mūsu olimpiskajai komandai, bet mana sajūta ir tāda, ka šis ir stāsts par liela un nopietna darba rezultātiem un ieguldījumu - viņi ir malači. Savukārt olimpiskā komanda, tā bija tāda milzīga labvēlīgu apstākļu sakritība, kas vienkārši notika. Mums vairāk bija pleca pieturēšanas funkcija, aptuveni divus gadus viņi ir diezgan patstāvīgi. Puišiem šobrīd veicas labi, dalība kausos rezultējas ar medaļām.
Ja agrāk “Ghetto” tiešām asociējās ar basketbola bumbu, tad šobrīd apbrīnojamā ātrumā jūs esat attīstījuši arī bērnu un jauniešu futbolu gan ārtelpās, gan iekštelpās. Pastāsti, lūdzu, kas ir jūsu panākumu atslēga gan futbolā, gan kopumā, jo klasiskajā izpratnē daudzas sporta disciplīnas standarta ierēdnieciskajā izpratnē kļūst arvien vājākas.
Tāpat kā ar jebkuru uzņēmumu, lietu vai attiecībām, centrā ir cilvēks. Ir jāsaprot, kādas ir tās cilvēku intereses, ko viņi grib, kā viņi dzīvo, kā viņi uztver informāciju - pārsvarā jau caur sociālajiem tīkliem, turklāt mūsdienās ir milzīgas izvēles iespējas.
Lai dabūtu bērna un jaunieša uzmanību, ir jānosedz viss viņu vajadzību laukums atbilstoši mūsdienu prasībām - kvalitatīva un iesaistoša komunikācija, tajā skaitā soctīklos, motivācijas iedošana, jo vecāki ir ļoti aizņemti, viņi nevar to bērnu bakstīt un stumt, viņiem īsti nav laika. Tāpēc mēs cenšamies radīt tādus apstākļus, kuros bērns vai jaunietis iemīl savu sporta veidu! Caur motivāciju un mērķiem piedalīties ārzemju sacensībās un pārstāvēt savu valsti, caur prieku, radoši, kopā ar draugiem, foršā, draudzīgā, atbalstošā un saprotošā vidē.
Es esmu pārliecināts, ka “Ghetto” ir tā kustība, kuru mūsdienu jaunieši gan zina, gan jūt. Iespējams, vienīgā, kas ir tik pazīstama kā sporta disciplīnu pārstāvošā organizācija.
Mazliet parunāsim par jebkuru panākumu otru pusi, kas vienmēr ir milzīgs darbs un nepieciešamās finanses. Kādā juridiskajā statusā “Ghetto” darbojas, un kāds ir jūsu finansēšanas modelis? Vai jūs vispār saņemat jebkādu valsts/pašvaldības atbalstu, un kādas ir jūsu reālās vajadzības?
“Ghetto” darbojas dažādos juridiskajos režīmos, lai nosegtu visas mūsu vajadzības un realizētu visus projektus, ko gribam. Ikdienā komandā ir vidēji 15-20 cilvēki, kas strādā, bet uz pasākumiem, protams, vienmēr tiek piesaistīti papildu brīvprātīgie.
Mums ir septiņi finansēšanas avoti, un tie ir pašvaldības: 1) Rīga un 2) reģioni (Ventspils, Daugavpils, Valmiera) atsevišķi, 3) valsts programmas, 4) komercsponsori, 5) mazas dalības maksas, 6) Eiropas projekti, 7) mecenāti.
Ļoti neizprotami un nepatīkami, ka bez objektīva pamata “Ghetto” atvēlētais finansējums Rīgā ir samazināts trīs reizes. Realitātē, skatoties uz izmaksu sadārdzinājumu, tās ir pat sešas reizes.
“Ghetto” atšķirībā no lielākā vairuma NVO pie katriem 100 000 eiro publiskās naudas vienmēr ir pielicis vēl vismaz 300 000-400 000 eiro sponsoru un atbalstītāju naudas - un tas ir tikai Rīgas pasākumos vien. Klāt nāk vēl reģioni. Šobrīd publiskā nauda Rīgā visvairāk ir nepieciešama tieši starptautiskajiem projektiem, piemēram, lai ielu futbola Eirolīgas finālsacensības notiktu Rīgā, nevis citur Eiropā. Pagaidām neesam saņēmuši redzējumu, cik mūsu pilsētai un vispār valsts līmenī tas ir svarīgs un nozīmīgs notikums.
Interesanti - “Ghetto Games” ir lielākā jauniešu organizācija ar 92% atpazīstamību Latvijā, bet neviena valsts vai pašvaldību institūcija, arī Izglītības ministrija nekad nav aicinājusi “Ghetto” uz sarunu par to, ko mēs darām, kā mēs to izdarām un kā arī citas organizācijas to varētu mācīties kā labo praksi.
Reizēm gribas uzdot jautājumu - vai kādu no atbildīgajām institūcijām tā no sirds interesē, kas notiek ar Latvijas jaunieti? Mēs neredzam ilgtermiņa plānu, piedāvājumu strādāt kopā. Mēs jau to finansējumu nenotrallinām - visa “Ghetto” piesaistītā nauda paliek Latvijā, jo mēs algojam vietējos cilvēkus un pērkam vietējos pakalpojumus. Protams, esam pateicīgi par katru sadarbību un atbalstu, taču reizēm gribas lielāku skaidrību un plānu, jo jaunieši ir Latvijas nākotne. Mums jārada iemesli, kāpēc viņi gribētu palikt Latvijā.
Pastāsti, lūdzu, arī par jūsu fantastisko iniciatīvu - skolu tūri. Cik aktīvi šogad iesaistās skolas, vai aktīvākas ir Rīgas vai reģionu skolas? No kā nāk iniciatīva - no bērniem/jauniešiem, kas pārstāv ielu kultūru, vai tomēr ir noticis kāds pagrieziena punkts arī izglītības sistēmā un tās ir skolas?
Šogad, ja pareizi atceros, piedalījās vairāk nekā 30 Rīgas un reģionu skolu. Iniciatīva viennozīmīgi nāk no pašām skolām. Bija laiks, kad es ļoti aktīvi braukāju pats, jo man bija svarīgi saprast, kas ir tas, kas nāk ārā no tiem jauniešiem tiešajā komunikācijā.
Pēc aktīva posma sāka šķist, ka es jau tā kā esmu mazlietiņ par vecu - lai brauc komanda. Vēlāk atkal sapratu, ka tomēr tie ir vērtīgākie brīži, kad bērnu vai jaunieti uzrunāt, saprast, ar ko viņš dzīvo, kas viņam ir svarīgs un nozīmīgs. Pretējā gadījumā sanāk krist pašapmierinājumā, kas aptur attīstību.
Man ir liela vēlme pastrādāt arī ar universitāšu studentiem, ko plānojam uzsākt tuvākajā laikā.
Pēc 14. sezonas “Ghetto” arī pašiem ir sava alternatīvā mācību vide, kuru šogad absolvēja 30 jaunieši - “Ghetto Academy”. Pastāsti vairāk par to, ko jaunieši tur dara un kā tad viņiem sokas darbos?
Es domāju, ka patiesībā jau mums ir paaudze, kas var radīt. Jautājums, ko mēs ar viņu potenciālu sistēmiskā līmenī, sākot no ģimenes, beidzot ar skolu, darbavietām un sabiedrību kopumā, spējam izdarīt. Man šķiet, ka daudz jau būtu spēt viņiem netraucēt un nesabojāt to, kas ir dabiski iedots. Tas jau būtu daudz.
Šogad akadēmiju absolvēja 30 jaunieši, un tas, ko mēs redzam - sabiedrība kopumā ir kļuvusi drosmīgāka un brīvāka, tas ir fakts. Kopā mēs speram pirmos soļus pasākumu organizēšanā, kas saistīti ar kārtības, punktualitātes, tehnisko jautājumu pusi, kā arī jauniešiem ir iespēja piedalīties sapulcēs un redzēt, kāds ir plānošanas un lēmumu pieņemšanas process.
Decembra sākumā būs konference par ielu sporta attīstību pilsētvidē. Kas šobrīd ir galvenā aktualitāte un mērķi?
Šobrīd ir sabūvēts gana daudz infrastruktūras, kas atrodas ārā, zem klajas debess. Jāsaprot, kas ir darāms un kādi ir vajadzīgie pasākumi, lai šo infrastruktūru saglabātu pēc iespējas augstā un labā līmenī, ņemot vērā laikapstākļus. Šobrīd vērojama tendence, ka par šo infrastruktūru ilgtermiņā netiek domāts, un mēs gribētu redzēt plānu.
Otra lieta - BMX, skeitbords un ielu basketbols visi būs olimpiskie sporta veidi. Lielais jautājums ir par to, kā un vai šī infrastruktūra šos sporta veidus sekmēs un palīdzēs tiem attīstīties un kas tam ir vajadzīgs.
Kāds ir tavs sapnis par “Ghetto Games” nākotni?
“Ghetto” futbola mērķis - Latvijas dalība klasiskajā futbolā Pasaules kausā, bet galvenais, lai “Ghetto Games” ir katrā pilsētā, kurā ir miljons iedzīvotāju.
Lai top!
