Kā gaidāmais nākamā gada valsts budžets ietekmēs mūsu makus un labsajūtu, kā segsim tēriņus un kur ņemsim naudu, kurp nonāksim ar “zaļo kursu” – par šiem un citiem mūsu turības jautājumiem “nra.lv” saruna ar Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētāju, Zaļo un zemnieku savienības valdes locekli, klimata un enerģētikas ministra ārštata padomnieku Jāni Dinēviču.
Ko valstij sola 2025. gada valsts budžets, ja neskaita zināmo, ka tajā prioritāte ir iekšējā un ārējā drošība?
Pirmais aspekts ir tāds, ka budžeta veidošanas gaitā ir notikušas izmaiņas nodokļos, kā rezultātā vienai lielai sabiedrības daļai, ap 90 procentiem, ir jābūt ieguvējiem. Bet, lai šiem cilvēkiem atvieglotu dzīvi, bija nepieciešami kompensācijas mehānismi. Šie mehānismi atkal ir tie, kas var šo dzīvi apgrūtināt - piemēram, celsies degvielas cena. Ir skaidrs, ka vienai sabiedrības daļai būs pietiekami jūtams, bet zināmai daļai, kaut vai tai, kura aktīvi izmanto autotransportu, ieguvums var arī nebūt tik liels.
Šis budžets šķiet pietiekami sabalansēts, lai arī ir prognozes par tā vājo pildīšanos, bet ir vēl viena cita nelaime - “Rail Baltica”. Ja šis projekts tiks uzlikts uz Latvijas valsts pleciem, var rasties lielas problēmas, uzkraut šā projekta finansēšanu valsts budžetam varētu būt pietiekami riskanti, tas var būt pat saistāms ar zināmiem sociāliem nemieriem.
Jo ne skolotājiem tiktu solītais, ne policistiem. Tas varētu būt ļoti nepatīkams, sarežģīts process, līdz ar to jācer, ka šis budžets tiks pieņemts tādā izskatā, kādā tas pašlaik ir, un bez lieliem akcentiem par labu “Rail Baltica”.
Ir plānots valstij atkal aizņemties, veidojot budžeta deficītu 2,99% apmērā no IKP. Tas ir apstājoties pie robežas, kuras pārkāpšana draudētu ar nepatikšanām no Eiropas Komisijas puses par fiskālu nedisciplinētību...
Es domāju, ka nepatikšanu nebūtu arī, ja deficīta robeža tiktu nedaudz pārkāpta. Atceramies, kādas nepatikšanas savulaik bija Grieķijai...
Tomēr nepatikšanas tās bija!
Bet problēmas tika atrisinātas.
Ja nu budžeta deficīts pārsniegtu 3% par kādiem 0,5% no IKP, to droši vien varētu atrisināt sarunu procedūrā ar Eiropas Savienību.
Kamēr bija liela inflācija, budžets šogad pildījās labi, taču, kad Eiropas Centrālās bankas antiinflācijas pasākumu rezultātā inflācija samazinājās, atklājās, ka budžets pildās pagalam slikti. Vai tad visa likme ir bijusi uz cerību, ka inflācija būs augsta mūžīgi?
Budžeta nepildīšanās mazākas inflācijas dēļ ir tikai viens no cēloņiem. Ekonomika “buksē”, un tas notiek ne tikai Latvijā, bet visās citās ES valstīs, ar kurām mums ir tirdzniecības sakari un uz kurām iet Latvijas eksports. Ja šīs valstis uzlabos savus ekonomiskos rādītājus, tad arī Latvijas rādītāji uzlabosies.
Trešajā ceturksnī inflācija ir bijusi 2%, bet ekonomikas izaugsme ir bijusi negatīva - mīnus 2,4%. Vai tas nesāk izskatīties draudīgi?
Es domāju, ka, ja komercbankas atgriezīsies pie normālas kreditēšanas, tad bažas lielā mērā tiks kliedētas. Valdība gatavojas pieņemt virkni likumu grozījumu, kuros ir arī pasākumi ar mērķi stimulēt kreditēšanu.
Ja ekonomikas ministrs Viktors Valainis panāks pārtikas cenu samazināšanos, arī tas pozitīvi ietekmēs ekonomiku.
Pašlaik ir grūti pateikt, kāds ir “zelta risinājums” un kāda pieeja dotu simtprocentīgu efektu - to pašlaik neviens nevar pateikt. Iespējams, nākamgad sākumā būs vēl jāveic šādas tādas korekcijas - atkarībā no tā, kā pildīsies budžets.
Kredītiestāžu koris vienā balsī dzied, ka tām uzliktās solidaritātes iemaksas kreditēšanu neveicinās. Tad veicinās vai neveicinās?
Loģiski, ka ir neapmierinātie, kam jādalās ar savu peļņu.
Vai nebūs tā, ka to naudu, ko bankas samaksās kā virspeļņas nodokli jeb kā solidaritātes iemaksas, tās atgūs uz gala patērētāju rēķina?
Tad valdība domās par nākamajiem soļiem.
Bet tas principā būtu nepareizi ieiet kādā konfrontācijas spirālē. Šeit ir runa par solidaritāti. Un par to, lai ir samērīgs ieguvums bankām un samērīgs ieguvums valstij un sabiedrībai, un lai būtu iespējams veiksmīgāk attīstīties ekonomikai.
Ekonomikas ministrs Viktors Valainis iecerējis pasākumus un attiecīgus likumu grozījumus pārtikas cenu samazināšanai. Piemēram, atsevišķām preču grupām noteikt piecenojuma griestus. Ieviest kontroles mehānismus, cenu salīdzināšanas mehānismus, digitālos rīkus, kas palīdzētu kontrolēt cenu apjomu, arī atlaižu politiku. Kā arī krasi lielākus sodus par negodprātīgas prakses pārkāpumiem, piemēram, cenu sarunāšanu.
Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijā uzskata, ka cenu regulēšana nav pareizais virziens, kurā iet. Kāds ir pareizais virziens?
Te notiek tieši tas pats, kas gadījumā ar solidaritātes iemaksām, pret kurām kurn bankas. Tirgotājiem tiek pateikts: “Draugi mīļie, solidaritātei ar sabiedrību padalieties ar savu peļņu, kuru jūs ar savām cenām esat ieguvuši nepamatoti lielu!” Skaidrs, ka neviens negrib labprātīgi dalīties ar savu peļņu un grib pierādīt, ka tas nav pareizi, ka tā nedrīkst darīt. Taču sabiedrības interesēs tie priekšlikumi, kurus izteica Valaiņa kungs, ir pilnīgi pamatoti.
Jūs dodat padomus klimata un enerģētikas ministram Kasparam Melnim. Ko Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) pašlaik dara?
Enerģētika ir nozare, bet kuras attīstības nav iespējama visas tautsaimniecības attīstība. Pašlaik ir saspringta situācija, kurā nākas nodarboties ar daudzām operatīvām lietām, lai nodrošinātu enerģētikas neatkarību no Krievijas. Bet notiek arī darbs ar stratēģisku redzējumu nākotnē līdz pat 2050. gadam. Ir sagatavots materiāls ar vairākām versijām, vairākiem variantiem. Pašlaik nav pateikts, kurš no variantiem būtu vēlamākais Latvijai. To ir svarīgi tuvākajā laikā atrisināt, lai varētu enerģētikas stratēģiju prezentēt Valsts prezidentam.
Latvija ir aizrāvusies ar atjaunojamiem energoresursiem. Jā, protams, ir jāpriecājas par katru ģenerējošās jaudas kilovatu, taču ar šiem atjaunojamiem resursiem nevar atrisināt visas elektroenerģijas problēmas - par to, manuprāt, netiek pietiekami domāts.
KEM strādā, un veiksmīgi. Ja vēl ņem vērā, ka savulaik pastāvēja uzskats, ka šāda ministrija ir lieka...
Pašlaik tai ir pievienots arī vides bloks. Es domāju, ka vēl pēc īsa brītiņa ministrija būs ar jaunu, augstāku kvalitāti un ļoti būtisku nozīmi.
Vai parādīsies modulārie kodolreaktori Igaunijā un Latvijā?
Par to varēs spriest pēc tam, kad tie būs sākuši darboties Kanādā vai ASV. Tad arī būs iespējams nofiksēt, kādas būs izmaksas, un pateikt galīgo slēdzienu.
Vai ar modulāro kodolreaktoru projektiem nebūs tā, ka Igaunija aizsteidzas priekšā, bet Latvija lēni velkas nopakaļ?
Igaunijai ir daudz lielākas problēmas - tas ir slāneklis, kas viņiem būs jābeidz kurināt, un tad ar ģenerēšanu būs ļoti nopietna ķibele. Mums ir Daugavas kaskāde, kas ir visnotaļ “zaļa”.
Bet tik un tā mums trūkst ģenerējošo jaudu, un ir pilnīgi skaidrs, ka, ja valsts eksportē, tad tā ir viena elektrības cena, bet, ja ir spiesta importēt, tad cena ir pavisam cita - daudz augstāka. Latvijai ir jāpanāk pašpietiekamība - lai elektroenerģija ir pietiekami lēta. Un tad būs iespējams izmantot visas vilinošās nākotnes perspektīvas, piemēram, ūdeņraža ražošanu. Nebūs iespējams radīt ūdeņraža ekonomiku, ja elektroenerģija būs dārga, bet tas būs iespējams, ja elektroenerģija būs “zaļa” un lēta. Tas ir savlaicīgi jāplāno, un pie tā tiek strādāts.
Nupat Zviedrijā nolēma, ka piekrastes vēja stacijas nebūvēs, jo tas ir traucējoši valsts aizsardzības spējām. Arī mūsu Aizsardzības ministrija ir ar pretenzijām pret dažiem vēja parku projektiem. Arī sabiedrība nav viennozīmīgi par vēja parkiem. Šīs problēmas tiek mēģināts risināt tā, ka pašvaldības mēģina ieinteresēt iedzīvotājus materiāli. Jācer, ka daļa vēja parku projektu tomēr tiks realizēta un Latvijas enerģētikas nozarei tie būs nopietns papildinājums.
“Zaļais kurss” pasaulē un Eiropā laika gaitā piedzīvo izmaiņas. Vai zaļajā politikā šis tas nav pārāk pārspīlēts?
Protams, no vienas puses, “zaļajā kursā” ir ekonomikai traucējoši aspekti, taču klimata pārmaiņas notiek.
Ar tām ir jācīnās saprātīgi. Tie piegājieni, kad aktīvisti lej zupu uz gleznām virsū, ir galīgi nevietā. Tāpat nav pieļaujama tāda politika, kas “zaļā kursa” vārdā var iznīcināt veselas tautsaimniecības nozares.
“Zaļais kurss” ir arī atsevišķām grupām labs bizness.
Korekcijas “zaļajā kursā” notika ģeopolitisku notikumu dēļ - kad sākās Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā un Eiropas valstīm radās nepieciešamība nodrošināt sev enerģētisku neatkarību. Taču tas nenozīmē, ka “zaļais kurss” būtu kļuvis neaktuāls - tas ir piekoriģēts atbilstoši ģeopolitiskajai realitātei.
