Ap trīs, piecu vai septiņu gadu vecumu bērni arvien biežāk paziņo: “Es esmu liels!” vai “Es pats zinu!” Vecākiem tas var šķist pārsteidzoši, kaitinoši vai pat aizkustinoši - bet šī ir svarīga attīstības pazīme. Kā atbalstīt bērna vēlmi būt patstāvīgam, vienlaikus saglabājot drošas un saprotamas robežas? Skaidro eksperti no “verywellfamily.com”.
Pašapziņa nav “pārdrošība” - ļauj bērnam izvēlēties
Pat vienkārša izvēle (“Vai vilksi sarkano vai zilo džemperi?”) bērnam liek justies iesaistītam un cienītam. Tas palīdz novērst uzspīlētus “es pats” izaicinājumus un stiprina uzticēšanos.
Robežas - nevis kontrole, bet drošība
Skaidri nosacījumi (piemēram, “telefonu lietojam tikai līdz gulētiešanai”) bērniem palīdz justies droši, nevis ierobežoti. Tā viņi saprot: “Vecāki rūpējas par mani, nevis mani soda.”
Reakcija uz “esmu liels!” - ņem vērā un iesaisti
Kad bērns pasaka, ka ir liels, tas nozīmē: “Es vēlos tikt uzklausīts.” Piedāvā veidus, kā viņš var “rīkoties kā lielais” - piemēram, palīdzēt nolikt galdu, izvēlēties grāmatu vakara lasīšanai vai pašam sakārtot rotaļlietas.
Konflikti ir normāli - mācies kopā ar bērnu
Ja bērns uzstāj, ka “vairs neesmu mazs”, bet uzvedība rāda pretējo - tā ir daļa no mācīšanās. Palīdzi viņam saprast robežu un atbildības nozīmi - mierīgi, bet konsekventi.
Bērna vēlme pēc patstāvības ir ceļš uz nobriešanu, nevis spīts. Ja vecāki to uztver kā iespēju audzināt domājošu, atbildīgu cilvēku, nevis tikai kā izaicinājumu autoritātei, attiecības kļūst dziļākas, stiprākas un - jā - arī daudz mierīgākas.
