Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka pirms iziešanas no mājas paskaties spogulī un nodomā: “Šodien gan izskatos labi!” Bet pēc tam ieraugi sevi fotogrāfijā un rodas pavisam cita sajūta? Atbildi meklē “Popular Science”.
Seja šķiet citāda, proporcijas - dīvainas, un dažkārt pat gribas pārbaudīt, vai fotogrāfijā tiešām esi tu. Izrādās, šai sajūtai ir pavisam konkrēts zinātnisks izskaidrojums.
Spogulis un fotogrāfija rāda vienu un to pašu seju - bet ne gluži vienādi
Kā skaidro “Popular Science”, daļa atbildes slēpjas pavisam vienkāršā fizikā.
Spogulis rāda mūsu sejas spoguļattēlu, bet fotogrāfija - seju tādā orientācijā, kādu to redz citi cilvēki.
Lielākajai daļai cilvēku seja nav pilnīgi simetriska. Viena acs var atrasties pavisam nedaudz augstāk, viena mutes puse var būt citādas formas vai viena vaiga līnija var nedaudz atšķirties no otras, tieši tāpēc mēs reizēm runājam par savu “labo pusi”.
Taču ir vēl kāds svarīgs faktors - pie spoguļattēla mēs vienkārši esam pieraduši.
Smadzenēm patīk tas, kas ir pazīstams
Čikāgas Universitātes uzvedības zinātņu speciālists Nikolass Eplijs skaidro, ka šeit darbojas tā sauktais vienkāršas iedarbības efekts.
Tā būtība ir pavisam vienkārša: jo biežāk mēs kaut ko redzam, jo pazīstamāks un patīkamāks tas mums šķiet.
Mēs savu seju spogulī redzam atkal un atkal - no rīta, tīrot zobus, mazgājoties, uzklājot kosmētiku, ķemmējot matus. Gadu gaitā smadzenes ir ārkārtīgi labi pieradušas tieši pie šīs sejas versijas.
Savukārt fotogrāfijā mūsu sejas pazīmes atrodas pretējā orientācijā. Tā mums var šķist nedaudz “nepareiza”, lai gan citiem cilvēkiem tā izskatās pilnīgi normāli.
Kognitīvās neirozinātnes speciāliste Valentīna Kacato norāda, ka pat ļoti neliela sejas asimetrija fotogrāfijā var kļūt pamanāmāka tieši tāpēc, ka mēs neesam pieraduši sevi redzēt šādā veidā.
Vainīgs nav tikai spoguļattēls
Ja šķiet, ka fotogrāfijā izskaties sliktāk, nekā spogulī, pie vainas nav tikai attēla “apgriešana” - spogulī mēs sevi redzam kustībā. Mēs nedaudz pagriežam galvu, mainām sejas izteiksmi, pasmaidām, iztaisnojam matus un neapzināti izvēlamies sev tīkamāko leņķi.
Fotogrāfija savukārt var iemūžināt vienu vienīgu sekundes daļu, turklāt rezultātu ietekmē arī apgaismojums, attālums līdz kamerai, kameras objektīvs un fotografēšanas leņķis. Tas viss var būtiski mainīt to, kā izskatās seja, tāpēc fotogrāfija patiesībā nav gluži “objektīva patiesība” par mūsu izskatu - tā ir konkrētā brīža divdimensiju versija.
Pētījumā cilvēki izvēlējās sev “skaistāku” seju
Eplijs ar kolēģiem veica eksperimentu, lai noskaidrotu, cik precīzi cilvēki paši atpazīst savu seju.
Dalībniekiem tika uzņemtas neitrālas fotogrāfijas, bet pēc tam pētnieki ar digitālu manipulāciju izveidoja vairākas sejas versijas - dažas bija tuvāk vidējam sejas izskatam, citas padarītas pievilcīgākas vai mazāk pievilcīgas.
Dalībniekiem pēc tam bija jāizvēlas, kura no versijām ir viņu īstā seja.
Vidēji cilvēki biežāk izvēlējās sejas attēlu, kas viņiem šķita pievilcīgāks par patieso fotogrāfiju.
Tomēr Eplijs uzsver, ka šo rezultātu nevajadzētu uztvert nepareizi - eksperiments notika laboratorijā, kur dalībniekiem bija neitrāla sejas izteiksme, kas būtiski atšķiras no ikdienas situācijām. Piemēram, fotogrāfijās mēs bieži smaidām, un tas pats par sevi var radīt patīkamāku iespaidu.
Mūsu priekšstats par savu seju nav nemainīgs
Arī Kacato pētījumi liecina, ka cilvēka priekšstats par savu seju ir daudz elastīgāks, nekā varētu domāt.
Viņas komanda pētīja, kā cilvēki atpazīst savu seju attēlos, kuros dažādā pakāpē bija iekļautas citu cilvēku sejas iezīmes, un rezultāti liecināja, ka cilvēki īsā aplūkošanas brīdī savu seju var atpazīt arī tad, ja attēlā ir būtiski elementi, kas patiesībā pieder citam cilvēkam.
Tas nenozīmē, ka mūsu smadzenēs glabājas “skaistāka” mūsu pašu seja, bet drīzāk tas parāda, ka mūsu priekšstats par to, kā izskatāmies, nav tik stingrs un nemainīgs, kā mums šķiet.
Ja nākamreiz fotogrāfijā ieraugi seju, kas tev šķiet kaut kāda “ne tāda”, nevajag uzreiz secināt, ka spogulis tevi visu šo laiku ir mānījis - citi cilvēki vienkārši ir pieraduši redzēt tevi tādā orientācijā, kādu tu redzi tikai fotogrāfijās.
Tas, kas tev pašam var šķist svešs vai pat dīvains, apkārtējiem cilvēkiem ir tava pilnīgi pazīstamā seja!
Kā norāda Eplijs, iespējams, jums nepatīk fotogrāfija tāpēc, ka tā neatbilst tam tēlam, ko esat pieradusi redzēt spogulī. Taču cilvēkiem, kuri jūs ikdienā redz, šī “neapgrieztā” versija ir tā, pie kuras viņi ir pieraduši.
Tātad - ja kārtējā fotogrāfija šķiet briesmīga, iespējams, problēma nav jūsu sejā; seja vienkārši nav pieradusi skatīties pati uz sevi no malas.
