Dienvidkorejas psihiatrs Lī Si-hjongs 93 gadu vecumā joprojām strādā medicīnā un neplāno doties pensijā. Viņa dzīvesveids rāda, ka arī sirmā vecumā iespējams saglabāt aktivitāti, skaidru prātu un prieku par ikdienu.
Izdevums “Čosun Ilbo” (chosun.com) apraksta ārsta ikdienas paradumus, kurus var izmantot kā iedvesmu mierīgākai, veselīgākai un apzinātākai dzīvei.
Nesenā televīzijas uzstāšanās laikā Lī dalījās principos, kas viņam palīdz uzturēt labu fizisko un garīgo pašsajūtu. Viņš uzsver, ka galvenais nav dārgas zāles vai sarežģītas ārstēšanas metodes, bet gan konsekventi ikdienas ieradumi un atbildīga attieksme pret savu dzīvi.
Neraugoties uz savu cienījamo vecumu un profesionālo pieredzi, Lī regulāri izmanto sabiedrisko transportu. No autovadītāja apliecības viņš atteicās 75 gadu vecumā, kad pamanīja, ka reakcijas ātrums kļuvis lēnāks. Viņš nevēlējās apdraudēt citus cilvēkus, tāpēc pieņēma apzinātu lēmumu vairs nevadīt automašīnu.
Dienvidkorejā cilvēki, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu, metro var izmantot bez maksas. Tomēr Lī par braucieniem maksā pats. Viņš skaidro: kamēr strādā un gūst ienākumus, viņš nevēlas paļauties uz valsts atbalstu.
Viņš arī apzināti nesēžas prioritārajās sēdvietās, kas paredzētas vecāka gadagājuma pasažieriem. Lī uzskata, ka jaunāks cilvēks, ieraugot viņu stāvam tuvumā, var justies neērti un just pienākumu atdot savu vietu.
Psihiatrs uzskata, ka regulāras un mērenas fiziskās aktivitātes ir viens no viņa veselības stūrakmeņiem.
Katru rītu viņš sāk ar 30-40 minūšu treniņu. Tajā ietilpst stiepšanās vingrinājumi, vingrošana ar ķermeņa svaru, atspiešanās, pietupieni un nodarbības uz soļošanas trenažiera. Rīta rutīnu viņš noslēdz ar īsu meditāciju, lai mierīgi sagatavotos dienai.
Vakaros Lī dodas pastaigā un veic trīs apļus ap dzīvojamo kompleksu. Tas aizņem aptuveni 30 minūtes. Viņa pamatprincips ir vienkāršs: neizlaist fiziskās aktivitātes arī tad, ja diena ir aizņemta.
Arī darba braucienos viņš atrod laiku vingrošanai viesnīcas numurā. Pēc Lī domām, veselīgai novecošanai kustībām jābūt dabiskai ikdienas daļai, nevis atsevišķam pienākumam.
Viens no ievērojamākajiem faktiem par Lī dzīvi ir tas, ka pēdējo 40 gadu laikā viņš neesot saaukstējies. Šo izturību viņš saista ar grūtībām, ko piedzīvojis bērnībā un pusaudža gados.
Kad topošais psihiatrs mācījās vidusskolas pirmajā klasē, sākās Korejas karš.
Viņa jaunība pagāja nabadzībā, badā un pastāvīgās grūtībās. Tomēr Lī uzskata, ka dzīves skarbie apstākļi palīdzēja nostiprināt organismu un raksturu.
Viņš ir pārliecināts, ka jaunībā piedzīvotie pārbaudījumi lika pamatu viņa izturībai, fiziskajam spēkam un mierpilnam optimismam vēlākajā dzīvē.
