Ikviens dzīves laikā ir saskāries ar sāpēm. Turklāt sāpes nav un nekad arī nebūs nekāda “medus maize”. Ko sāpes par sevi stāsta? To mums atklās sertificēta fizioterapeite Madara Sirmace, kas specializējas psihiskajā veselībā.
Neviens nevēlas piedzīvot sāpes. Kad tās ir piedzīvotas, vēlamies ātrāk no tām atbrīvoties. Saprotams, jo sāpes ir nepatīkamas. Un tieši tas sāpes padara ir tik efektīvas un nozīmīga dzīves sastāvdaļa. Sāpes pasargā un brīdina par briesmām.
Tās liek citādāk kustēties, domāt un uzvesties. Izklausās, ka sāpes mums kaut kādā veidā palīdz, bet, ja tu esi saskāries ar hroniskām sāpēm, tagad vari dusmīgs jautāt: “Bet kāpēc man no sāpēm jācieš tik ilgstoši?”
Akūtas sāpes parasti rodas pēkšņi, un tās izraisa kāds specifisks notikums, piemēram, ķirurģiska iejaukšanās, kaulu lūzums, apdegumi vai griezumi un citi līdzīgi palaidējmehānismi. Visbiežāk tās raksturojas kā asas.
Dažādos avotos meklējama atšķirīga informācija par akūtu sāpju ilgumu. Teikts, ka tās ir mazāk nekā 7 dienas, atsevišķos avotos min, ka tām noteikti jāpāriet 6 mēnešu laikā. Tātad sāpēm jāizzūd, kad to pamatcēlonis ir likvidēts. Pēc akūtu sāpju izzušanas var turpināt dzīvi kā parasti.
Par hroniskām sāpēm visbiežāk uzskata sāpes, kas ir ilgākas par trim mēnešiem, tas ir, ja sāpes turpinās pat pēc tam, kad trauma vai slimība, kas to izraisījusi, ir sadzijusi.
Daži cilvēki cieš no hroniskām sāpēm pat tad, ja pagātnē nav ievainojumu vai acīmredzamu ķermeņa bojājumu. Sāpēm nav noteikti jābūt nepārtrauktām. Tās var atkārtoties ik pa pāris dienām vai reizi trijās dienās.
Ik dienu smadzenes saņem daudz sensorās informācijas. Tu justos pārslogots, ja to visu apzinātos. Tādēļ smadzenes darbojas kā filtrs, kas atdala tikai būtiskāko informāciju. Sāpes parādās tur, kur smadzenes domā, ka ir bīstamība.
Pat, ja tev ir reāls bojājums, tas nesāpēs, ja tavas smadzenes uzskatīs, ka neesi briesmās. Un pretēji - ja tev nav bojājuma, bet smadzenes uzskatīs, ka esi apdraudēts, tās radīs sāpes. Svarīgi atcerēties, ka sāpju stiprums ne vienmēr atbilst bojājuma lielumam.
Piemēram, tu ej pa ielu, apavos ir iekļuvis akmentiņš, kurš spiež pēdu, un tu meklē vietu, kur varētu to izkratīt no kurpes, bet pēkšņu sākas vēdergraizes. Visdrīzāk, tu aizmirsīsi par to akmentiņu kurpē un pievērsīsi uzmanību sāpēm vēderā, jo tas šajā brīdī ir būtiskāk.
Cilvēkiem ar hroniskām sāpēm šis filtrs smadzenēs var nedarboties. Katru mazāko signālu smadzenes var sākt uztvert kā ļoti svarīgu un nozīmīgu.
Tātad - pat vājākais nervu signāls nokļūst uztverē un rada intensīvus un biežus sāpju simptomus. Uzdevums ir saprast, kāpēc smadzenes ir nonākušas pie šāda secinājuma.
Hroniskas sāpes raksturojas ne tikai ar fizisku diskomfortu, bet tās izraisa arī emocionālas sekas, piemēram, rada trauksmi, dusmas, depresiju vai aizkaitināmību.
Savukārt, satraukums vai stress var radīt fiziskas izmaiņas ķermenī, piemēram, muskuļu saspringumu, enerģijas trūkumu vai ierobežotu spēju pārvietoties. Veidojas apburtais loks.
Tāpēc hronisku sāpju gadījumā ir svarīgi strādāt gan ar fizisko, gan emocionālo pusi, piemēram, vēršoties pie psihoterapeita un fizioterapeita.
Viens līdz 5% cilvēkiem muguras sāpes izraisa kāda deformācija, piemēram, lūzums, iekaisums vai nerva kompresija. Šādā gadījumā svarīgi vērsties pie ārsta.
Savukārt visiem pārējiem tas ir saistīts ar muguras struktūru sensibilizāciju jeb pastiprinātu jutīgumu, bet ne identificējamu audu bojājumu.
Galvenie muguras sāpju riska faktori ir mazkustīgs dzīvesveids, vecums, trauksme un miegs. Cilvēki jūtas neaizsargātāki pret muguras sāpēm, ja viņi jūtas apdraudēti.
Piemēram, ja ir stress, slikts garastāvoklis, nogurums, traucēts miegs, mazāk aktivitāšu. Visticamāk, ka muguras sāpes turpināsies, ja jutīsies noraizējies par tām vai pārmērīgi mēģināsi sargāt muguru un izvairīsies no kustībām, fiziskām aktivitātēm, darba un sociālās dzīves.
Muguras sāpes ietekmē dzīves kvalitāti un ir saistītas ar blakus slimībām un augstāku mirstības risku.
Cilvēki, kuriem ir hroniskas jostas daļas sāpes, īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, biežāk saskaras ar nabadzību, priekšlaicīgi aiziet no darba un uzkrāj mazāk, lai dotos pensijā.
Tajā pašā laikā gados vecākiem cilvēkiem ir lielāka iespēja saskarties ar nevēlamiem notikumiem no iejaukšanās, tāpēc ir svarīgi jau laikus par sevi padomāt.
Rūpēsimies par savu labsajūtu un labklājību jau laikus.
