Kopā ar ieradumu transformācijas treneri Daci Meiju esam sākuši veidot rakstu sēriju, kas palīdzēs rūpēties par veselību.
Pirmajā rakstā aplūkojām dažādus jautājumus, kas lika izsecināt, ka jebkurš ir pats sava ķermeņa saimnieks, tāpēc ir svarīgi dot savam ķermenim labāko, ko vien spēj.
Vairāk lasi šeit:
Turklāt tikko pieminētajā rakstā īpašu uzmanību piesaistīja veselības piramīda - domāju, daru, ēdu, tāpec sīkāk apskatīsim katru no piramīdas pakāpieniem. Pirmā tēma - doma.
Doma atspoguļo mūsu uztveri par apkārtējo vidi caur piecām galvenajām maņām: redze, dzirde, tauste, oža un garša. Domas veidojas, ņemot vērā gan savu, gan savu tuvinieku pieredzi.
Saka, ka domas ir tikai elektroķīmiskas reakcijas, taču to neiedomājamais daudzums un sarežģītība tās padara grūti izprotamas.
Tas tāpēc, ka cilvēka smadzenes sastāv no apmēram 100 miljardiem nervu šūnām, kuras sauc par neironiem, šie neironi ir saistīti ar triljoniem savienojumu. Šos savienojumus sauc par sinapsēm. Vidēji caur katru savienojumu iziet viens nervu signāls vienā sekundē.
Taču ir savienojumi, kas spēj sekundē pārvietot vairākus tūkstošus nervu signālus. Un kaut kādā veidā šis process rada domas.
Pieredze, atziņas, kā arī jūtas šo informāciju apstrādā, veicot domu analīzi. Pieredze interpretē notikumus, situācijas un atbild mums ar diviem domu veidiem - pozitīvā doma un negatīvā doma.
Svarīgi ir apzināties, ka ir vajadzīgi abi domu veidi, jo katrai domai ir savs uzdevums un domās tiek ietverta cilvēka uztvere par sevi, apkārtējo pasauli un citiem cilvēkiem. Pasaule tā ir iekārtota. Turklāt ļoti daudzas lietas ir duālas, lai mēs varam salīdzināt divas pretējas lietas, piemēram, diena un nakts, balts un melns.
Kā mēs zināsim, kas ir pozitīvs, ja nezināsim, kas ir negatīvs? Tāpat arī tas, ko man vajag un ko nemaz nevajag. Cilvēka dabā ir dota izvēle, kas ļauj pieņemt lēmumus.
Pozitīvās domas var veicināt labāku emocionālo labklājību, bet negatīvas domas var radīt ne tikai stresu, uztraukumu, bet arī depresiju.
Domas, kas traucē, samazina enerģiju un padara nervozu, radot neapmierinātību. Lai labāk izprastu, Dace min dažādus domu piemērus, ko viņai ir uzticējuši klienti:
Šis saraksts dzīvē ir garāks. Katrai domai pretī dzīvo emocija, kas nostrādā, kā katalizators domātajai domai, un ietekmē tālāko rīcību vai ne-rīcību. Un šādas vispārinātas domas apgalvojuma formā sauc par ierobežojošiem uzskatiem, kas “iedoti” no malas.
Pats cilvēks tādu vispārinājumu nemaz nevar izdarīt, tāpēc, ka nav saticis visus pasaules cilvēkus, lai secinātu konkrētu apgalvojumu, līdzīgi veidojās arī citi apgalvojumi.
Svarīgi ir saprast, ka šeit veidojas trīsstūris, kur process notiek pa apli. Doma - emocija - rīcība.
Iemesli ir dažādi. Pirmkārt, izteikta kritika bērnībā. Piemēram, tu nekad mani nedzirdi, visi citi kā bērni, tu vienīgais tāds. Otrkārt, paša negatīvā pieredze. Piemēram, es mēģināju, bet man nesanāca, tāpēc ierakstu sevi neveiksminiekos un piešķiru procesam nosaukumu - viss, ko es daru, beidzās slikti, man nekad neveicās un neveiksies.
Tieši tā veidojās “smadzeņu likums” un ierakstās apgalvojums - esmu neveiksminieks, man nesanāk, ko tad es, tāpēc labāk vairs nedarīšu. Un domas veido negatīvās emocijas.
Cik ilgi tāds apgalvojums dzīvo? Katram cilvēkam individuāli, ja neseko mēģinājums darbībai, kas apgāž šo saukli, tad ilgi, ja mēģinājums sanāk, tad smadzeņu likums tiek pārrakstīts: man sanāca, tiek pieņemts lēmums darīt atkal. Smadzeņu likumiem ir svarīgs uzdevums, dot mums labāko, ko esam atzinuši sev, pieņēmuši kā savu patiesību, jo smadzenēm ir jāizdzīvo. Un, lai izdzīvotu, jāiegūst labums.
Tas ir slidens process, ja tāda neveiksminieka sajūta paliek, cilvēks nokļūst ieraduma valgos, kas ar laiku var kļūt par rakstura iezīmi, radot neapmierinātību, slinkumu, aktivitātes trūkumu un citas sekas.
Ja es neeju un nemēģinu, tad man nebūs stress, ka atkal nesanāk, to sauc par izdevīgumu, jo es varu neiet.
Meklēt risinājumu. Un viens no tiem ir aprakstīts piecos soļos, kur Dace dalās ar pašpalīdzības tehniku, kas var noderēt. Turklāt šo metodi pats saviem spēkiem vari izmēģināt. Kā piemēru, izspēlēsim jūtīgu, bet ne tik reti dzirdētu domu: mani neviens nemīl.
Pieņemšana rada draudzīgu noskaņu, sadarbību, smadzenes to akceptē, jo nav apdraudējums. Toties noliegums rada agresīvu, noliedzošu noskaņu, smadzenes jūt apdraudējumu un rodas lielāks satraukums, arī depresija.
Pieņemt - man ir šī doma, jā, es domāju, ka mani nemīl.
Otrais solis - izspēlēt negatīvā “ezīša” notikumu ķēdi.
Uzzīmējiet uz papīra ezīti bez adatām, tad sāciet izteikt visu to negatīvo, kas ar jums notiek, kad jūs nemīl. Uzzīmējiet adatu un uzrakstiet uz tā piemēram - man nebūs attiecības ar partneri, neizveidosies ģimene, es nerealizēšu sevi kā sieviete, es visur braukšu viena. Tā turpiniet, nežēlojot adatas un savu notikumu daudzumu, jo vairāk, jo labāk.
Kad esat to pabeiguši, tad skaļi izrunājiet šo notikumu sarakstu, ja vēlaties, tad izraudieties, pat varat to darīt kopā ar kādu, lai vēl efektīvāk.
Lasiet tik reizes, kad asaras vairs nebirst. Ja lasot sāksiet smieties, būs vēl labāk.
Iejūtieties Šerloka Holmsa lomā un veiciet izmeklēšanu, atbildot uz jautājumu: tas ir fakts vai pieņēmums?
Mani neviens nemīl. Tiešām neviens? Tas ir fakts vai tavs pieņēmums? Varbūt tev dzīvē blakus uz kādu laika posmu ir bijusi auklīte, draudzene un draugs, kāds kaimiņu bērns, varbūt pat dzīvnieks, kas ir devis sajūtu - mani mīl.
Ar katru no adatām izspēlējiet šo cenzūras soli. Sarakstiet katram notikumam pretī, kas to apstiprina. Turklāt nežēlojiet laiku, jo tas ir ļoti efektīvs process. Un tad, kad šis process ir paveikts, apskatieties vai tagad visas adatas ir tik asas, kā sākumā likās. Varbūt kādu jau var izdzēst.
Pie tām adatām, kas ir palikušas, pārrakstiet tās pozitīvā apgalvojumā. Iezīmējiet blakus ezīša adatu ar citu krāsu, bet jau jaunu adatu, ar jaunu apgalvojumu, domu. Un kā pirmo vārdu rakstiet - es.
Piemēram, mani nemīl. Tagad rakstiet - es mīlu sevi, kaut vai par to, ka esmu dzīvs, ienācis šajā pasaulē, man ir pienākusi šī diena, es varu to dzīvot, es varu elpot. Man ir īpašais koks, vieta, kur es jūtos labi, es neesmu viens, man apkārt ir cilvēki, es varu būt piederīgs. Es mīlu dabu, savu dzīvnieku, es mīlu savu aizraušanos. Mīlu to, ka es eksperimentēju, kamēr man sanāk. Un tā turpiniet ar katru adatu.
Kad tas ir izdarīts, tad skaļi izlasiet sev, vai draugam, ar ko kopā darāt šo uzdevumu. Un tad pavērojiet sevi, ķermeņa stāvokli.
Vai ir muskuļu saspringums vai tomēr atslābums, kādas domas tagad galvā - to visu vēlams pierakstīt, vai uzzīmēt, izdziedāt, izdejot, kas labāk sanāk, ko patiktu darīt.
Katrai adatai, kas uzrakstīta ceturtajā solī, pielieciet klāt vienu darbību, kas to apliecinās. Piemēram, es mīlu - sākšu ar mīlestību pret sevi. Es pieņemu, izdarīšu, pateikšu, izzināšu, mācīšos.
Es sāku apzināties mīlestības sajūtas. Es eju dabā un priecājos, cik te ir skaisti. Es iemīlu mīlestības sajūtu. Es bagātinu sevi ar šo resursu pati(s) sevi, pat tad, ja no apkārtējiem mīlestības sajūta man ir maz dota.
Es uzpildos, jo tad, kad man ir ko dot, es varu mijiedarboties. Es dodu un saņemu, saņemu un dodu.
Dace uzsver, ka tas ir tikai viens instruments darbā ar domu maiņām, ko viņa iesaka pamēģināt, lai gan, iespējams, ka pirmajā reizē būs grūti, neierasti, bet ieteicams mēģināt vēl un vēl.
Ja eksperiments patīk, bet jūti, ka pats netiec galā, meklē atbalstu, treneri, konsultantu. Ir vērts! Īpaši, ja esi sapratis, ka šī doma traucē, citādi smadzenes jūt nemieru, trauksmi, un neliks tevi mierā.
Domas malsies kā vēja dzirnavas, kamēr smadzenes saņems pozitīvo risinājumu vai nu atliks atpakaļ, kur bija ērti, vai pieņems tavu jauno risinājumu, kas dos labās sajūtas.
Jo tikai jauna doma, radīs jaunu rīcību, kas mainīs tavu noskaņojumu, bet par to, kā strādāt ar emocijām, nākamajā rakstā.
