Ar pārēšanos vai nekontrolējamu kāri pēc našķiem mūsdienās saskaras teju katra trešā sieviete un arī ļoti daudzi vīrieši. Speciālisti to sauc par emocionālo ēšanu. Par to runā un meklē risinājumus gan uztura speciālisti, gan psihologi.
Pārsvarā cēlonis tiešām ir galvā un šo problēmu var atrisināt, tikai ieskatoties acīs ne tik saldajai patiesībai.
Kas tad īsti ir emocionālā ēšana?
Pavisam vienkārši - tas ir tad, kad mēs pārēdamies vai ēdam (īpaši, saldumus, neveselīgus našķus) arī tad, kad neizjūtam izsalkumu. Ļoti bieži šis ieradums paliek tik automātisks, ka cilvēks piefiksē, ka ir apēdis par daudz tikai pēc tam, kad jau sapūšas vēders, ir smaguma sajūta, strauji pieaug svars vai iestājas hronisks nogurums. Emocionālā ēšana principā ir stresa ēšana - jo ar ēdienu bieži tik aizvietota kādas svarīgas tēmas risināšana. Tu apēd neērtās emocijas…bet šis risinājums sniedz atvieglojuma sajūtu īstermiņā, tādēļ pēc neilga laika jau atkal prasās pēc šokolādes vai vīna glāzes, lai problēma it kā nebūtu jārisina. Uzskaitīšu dažādus iemeslus, risinājumus un ieteikumus, kas saistīti ar stresa ēšanu.
Populārākie iemesli emocionālajai ēšanai:
*neapmierinātība ar sevi - nespēja realizēties, brīvi izteikties, sajūta, ka neredz risinājumu kādai situācijai, kas nomāc, uztrauc (darbā - finanses, attieksme, vide utt.)
*šķietams mīlestības vai uzmanības trūkums (te būtu jāsāk ar sevi, bet pārsvarā tiek vainota otra puse vai tml.). Pārsvarā te pie vainas ir zems pašvērtējums.
*neharmoniska vide - īpaši populāri jaunajām māmiņām, jo ir populārs teiciens: ”Ej prom no tā, kas tevi nepadara priecīgu”, BET tad, kad neklausa vai niķojas bērni, tā vienkārši aiziet nav iespējams. Un skaidrs, ka bērnu audzināšana var būt īsts pārbaudījums visiem vecākiem.
*bērnības uzvedības modeļi - kad stresa situācijās bērnu bieži mierina ar saldumiem - tas var atstāt nopietnas sekas uz emocionālo ēšanu arī pieaugušo dzīvē.
Risinājumi
*Pirmām kārtām - saruna ar speciālistu (uztura speciālistu vai psihologu).
*Pašam saņemties un izrakstīt atklāti visu pa punktiem - kas šobrīd uztrauc, nomāc. Jāapzinās, ka jebko var mainīt, tikai to pieņemot un skaļi sev atzīstot, pat ja ir nepatīkami. Tālāk katrai lietai, kas nomāc, pretī var sarakstīt potenciālos risinājumus - izrunāties ar iesaistītajām pusēm, mainīt darbu, pārvākties. Iespējas un atbildes nāk tad, kad tu pēc tām jautā! Un pēdējais - lietām, kas nomāc, pretī uzraksti ideālos risinājumus - ja viss būtu iespējams. Atļaujies pasapņot, atslēdz loģiku - paplašini savus horizontus. Šī būs kā kārtīga pašanalīze, un es garantēju, ka PĒC šīs rakstīšanas - tu saskatīsi gaismu tuneļa galā un sāksi redzēt pat konkrētus risinājumus. Protams, arī kāre pēc našķiem visdrīzāk būs mazinājusies - pamēģini!
Var darīt arī tā, ka momentos, kad jūti, ka vēlies šokolādi, čipšus vai vīna glāzi tāpat vien - apstājies, ievelc 3 dziļas elpas un sev pajautā: “Vai es to tiešām tagad vēlos? Kā man tas kalpos? Kā es jūtos pa īstam?” Un šajās situācijās var sākt rakstīt iepriekš minēto, lai pamanītu mēneša perspektīvā, kurās situācijās un no kā bēgot, tev kārojas kārtējo našķi. Iespējams tu jau sen vēlies kaut ko mainīt - sportot, paskatīties sludinājumus, kādam uzrakstīt utt., bet katru reizi, kad to varētu darīt - tu pieēdies, lai tas nav jārisina.
*Ja problēma ir pašvērtējumā un mīlestības trūkumā, var palīdzēt sportošana, garīgās prakses - elpa, meditācija, lai iemācītos sajust sevi un radīt sevī drošības un mīlestības sajūtu, neatkarīgi no ārpasaules. Manā pieredz te var labi palīdzēt arī kompetenta kouča jeb izaugsmes trenera pakalpojumi, kas strukturizēti tevi ievirza uz īstā ceļa, ceļot pašvērtējumu.
*Ja cēlonis ir bērni - atkal tas būs darbs ar sevi. Ja netiec galā pati - var izmantot speciālista (vislabāk psihologa) palīdzību. Var katru reizi, kad bērns/bērni niķojās, neklausa un tava pacietība ir galā, vienkārši novērst fokusu - piemēram, ieslēgt skaļi mīļāko dziesmu un dejot. Manā praksē lieliski palīdz arī sports un sievietes, kas regulāri sāk sportot, samazina vai pārtrauc šo emocionālo ēšanu. Kā tā?
Jo sievietes caur kustību sāk labāk sajust sevi un kontrolēt savu ķermeni, kā arī sportojot izdalās laimes hormons endorfīns un samazinās kortizols, kas palīdz regulēt arī ēšanu un sāta sajūtu.
Ja kāds ir mājās, var sarunāt, ka grūtajās dienās ar bērniem, tev ir iespēja kaut vai vakarā iziet mazā pastaigāt. Manā skatījumā aizņemtām sievietēm un mammām te vislabāk strādā laiks SEV.
Ieplānot vismaz katru nedēļu randiņu ar sevi - spa, dejas, joga, pastaiga, draudzenes - jebkas kas tevi iedvesmos. Un šajās grūtajās dienās dziļi ieelpot un atcerēties, ka viss ir pārejošs un apzināties, ka pēc dažām dienām tu darīsi kaut ko, kas patiešām tevi iepriecinās. Ir pierādīts, ka patīkams notikums nākotnē (piemēram, tu zini, ka brīvdienās ej uz foršu koncertu vai restorānu, pārgājienā utt.) padara cilvēkus laimīgākus un stresa noturīgākus. Tādēļ plānojam ne tikai darbus, bet arī atpūtu un regulāri, dāmas!
*Ja pie vainas ir bērnības modeļi, tad vislabāk palīdzēs psihologs. Var padomāt un pašķetināt, kad sākas tava pārēšanās vai našķēšanās - vai bērnībā arī tā bija? No kādām emocijām tu bēgi vai bēdz? Varbūt vientulības vai tukšuma sajūta? Jebkurā situācijā šie modeļi ir visdrīzāk iesakņojušies dziļi tavā zemapziņā, tā kā šo vislabāk būtu risināt nozares speciālista vadībā. Iespējams pietiks ar 1-2 konsultācijām, bet rezultāti tev būs visai dzīvei.
Īsāk sakot, būšu atklāta, strādājot 6+ gadus kā trenerei ar simtiem sieviešu, mans secinājums ir viens. Viss, viss, VISS sākas galvā. Mūsu domas rada emocijas, un emocijas rada hormonālas reakcijas, kas kontrolē visus procesus mūsu ķermenī. Tāpēc manā skatījumā gan liekais svars, gan motivācijas trūkums, gan pārēšanas un viss cits ir izmaināms ilgtermiņā, mainot savas domas un uzvedības modeļus. Un tas ir pats grūtākais, jo domas bieži vien mums jau ir tik automātiskas, kas mēs pat nepamanām, no kurienes tās nāk. Bet šī jau ir tēma nākamajai reizei - par domu ietekmi uz mūsu ķermeni un paštēlu.
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv
