© Publicitātes foto

Šos salātus mēs pazīstam arī kā “Olivjē” un “Gaļas salātus” un neatkarīgi no tā nosaukuma, ko lietojam, skaidrs ir viens - tuvojas svētki. Praktiski neatņemama teātra apmeklējuma sastāvdaļa un mīļākie mājas salāti, kas ik reizi raisa viegli nostaļgiskas sajūtu notis.

Ik reizi tos gatavojot, šķiet interesanti noskaidrot, vai ir kāda statistika, kas pētītu, cik vidēji daudz apēdam rasolu gada griezumā visā valstī.

Tad tomēr rosols vai rasols?

Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcās tikai rasols tiek minēts kā vienīgais un pareizi lietojamais variants.

Sastāvdaļas un kalorijas

Publicitātes foto

Publicitātes foto

Vidēji 350g salātu satur apmēram 600 kalorijas. Vien nedaudz modificējot rasola sastāvdaļas, šo skaitli var samazināt gandrīz uz pusi. Lielākais efekts būs, aizstājot klasisko majonēzi ar turku jogurta, sinepju un citrona sulas miksu un nomainot plaši lietoto desu uz vistas gaļu. Vēl var nedaudz mainīt dārzeņu proporcijas un vairāk piegriezt burkānus nevis kartupeļus, kā arī marinētu gurķu vietā izmantot svaigus. Minētās izmaiņas būtiski samazinās tauku daudzumu salātos.

Kā radās galvenie salāti?

Publicitātes foto

Publicitātes foto

Rasola izcelsmes vēsture ir tikpat raiba un dažādu faktu pilna kā pašu salātu sastāvs un izskats. Un kā jau vēsturiskam notikumam pienākas (šo salātu izgudrošanu patiesi pelnīti gribētos ierindot vēsturiski nozīmīgu notikumu sarakstā), arī šajā gadījumā to apvij nostāsti un varbūt pat izdomāti fakti, taču arī tajā slēpjas zināms šarms.

Vēsturiski rasola sastāvdaļas ir vienmēr bijušas daudz un patiesībā vienu precīzu recepti atrast būtu visai sarežģīti, taču ir zināms, ka sākotnēji tā ir bijusi bagātīga uzkoda. 19. gadsimta otrajā pusē kāds beļģu-franču izcelsmes šefpavārs Lisjēns Olivjē (Lucien Olivier), tolaik strādādams Maskavas restorānā “Hermitage”, radījis augsta līmeņa sastāvdaļu ēdienu, ko nosaucis savā vārdā.

Spriežot pēc apraksta, tie drīzāk līdzinās īpaši atlasītai gurmānu uzkodu platei - sastāvā minēta rubeņu un irbīšu gaļa, vēža kakliņi, vārīta teļa mēle, kaperi, olīvas, vārīti kartupeļi, salātlapas, svaigi gurķi, želejveida buljona kubiņi un melnais kaviārs, trifeles un zaļumi, piparu maisījums, olīveļļa un franču garšvielas.

Vārītas olas izmantotas tikai kā garnējums. Šā ēdiena slepenā sastāvdaļa un cītīgi glabāts noslēpums bijusi tieši mērce, kas domājams līdz mūsdienām atceļojusi jau majonēzes veidā.

Laikiem un pret buržuāziju vērstai varai mainoties, šīs delikateses nomainīja uz pieejamākiem produktiem - vārītu desu un dārzeņiem. Dažas sastāvdaļas tika aizvietotas atbilstoši laika garam, savukārt nemainīgi palika kartupeļi, vārītas olas un mērce.

Ir zināms, kas rasols rotājis svētku galdus bohēmiskajos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, bet slavas virsotni tieši kā svētku ēdiens tas piedzīvojis 20.gs. posmā no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem.

Publicitātes foto

Publicitātes foto

Rasols pasaulē

Tā kā gastronomiskajā vēsturē atrodami dažādi un bieži pretrunīgi fakti un arī recepšu variācijas, nav jābrīnas, ka šie salāti ir pazīstami arī ārpus Latvijas. Būtiskākā atšķirība, protams, ir tieši sastāvdaļu izmantošanā - kaut kur ir sastopama arī zivs un runā, ka vēsturiski tieši šī versija bijusi par pamatu mums zināmajai māju salātu variācijai tieši Latvijas teritorijā. Citur uzsvars ir uz kartupeļiem un gaļa netiek lietota vispār. Daudzās Eiropas valstīs salātus dēvē par “franču” un tie sastāv vien no burkāniem un zirnīšiem.

Lai kā arī būtu rasola pagatavošana ir kārtīga svētku tradīcija un jāatzīst, ka, vairākkārt atzīmējot gadumiju ārpus Latvijas, vienmēr kaut nelielu daudzumu, bet uztaisu. Svinot, kalorijas neskaitu, tāpēc taisu ar majonēzi un krējumu, proporcijā 1:1 un apņemšanos noteikti sākt sportot.

Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv