Kas mūs attur no pirmā soļa un kā turpināt virzīties uz priekšu, negaidot, kad bailes pilnībā izzudīs.
Mūsu smadzenes ir veidotas tā, lai taupītu enerģiju un sargātu mūs no apdraudējuma. No evolūcijas viedokļa pazīstamais šķiet drošs, pat ja tas ir nepatīkams vai nesniedz prieku, bet nezināmais var tikt uztverts kā drauds. Kad nolem mainīt nodarbošanos, sākt savu uzņēmējdarbību vai iziet ārpus ierastās vides, smadzenes var reaģēt tā, it kā tu dotos nepazīstamā, tumšā mežā, vēsta “RBC”.
Aiz vispārīgā apzīmējuma „bailes no jaunā” visbiežāk slēpjas četri konkrēti iemesli.
Bailes kļūdīties un tikt nosodītam. Tās bieži saistītas ar tā dēvēto „krāpnieka sindromu”. Prātā var skanēt jautājumi: „Ko darīt, ja man neizdosies? Ko teiks kolēģi vai tuvinieki?” Dažkārt šķiet, ka neveiksme automātiski mazinās mūsu profesionālo vērtību.
Kontroles zaudēšana. Ierastā situācija ir paredzama, bet jaunais nes nenoteiktību. Daudziem ir vieglāk palikt nepatīkamos, taču pazīstamos apstākļos, nekā atteikties no sajūtas, ka visu iespējams kontrolēt.
Perfekcionisms. Tās ir lamatas, ko raksturo doma: „Vai nu izdari nevainojami, vai nedari nemaz.” Vēlme jau sākumā saņemt pilnīgu panākumu garantiju var apturēt jebkuru mēģinājumu.
Bailes no panākumiem. Lai cik pārsteidzoši tas šķistu, mēs baidāmies ne tikai no neveiksmes. Panākumi var nest jaunus pienākumus, pārmaiņas attiecībās, lielāku darba slodzi un nepieciešamību uzturēt sasniegto līmeni.
Gaidīt brīdi, kad bailes pilnībā izzudīs, ir maldīgi. Tās ir dabiska mūsu aizsargreakcija un var nepazust pavisam. Mērķis ir iemācīties bailes pārvaldīt un neļaut tām pieņemt lēmumus tavā vietā.
Kad mērķis šķiet milzīgs, smadzenes to var uztvert kā draudu. Ja vēlies uzrakstīt grāmatu, laist tirgū produktu vai mainīt nodarbošanos, nemēģini paveikt visu uzreiz. Sadali lielo ieceri tik mazos soļos, lai sākt būtu viegli. Nevis „sākt projektu”, bet „katru dienu vienu stundu veltīt projektam.” Nevis „mainīt darbu”, bet „atjaunināt vienu sadaļu CV.
Lai neieslīgtu satraucošās domās, apzināti izpildi četrus secīgus soļus.
Apzināšanās. Godīgi atzīsti savas bailes: „Es baidos spert šo soli, un tas ir normāli.”
Pieņemšana. Pārtrauc sevi kritizēt un ļauj sev just satraukumu: „Šīs bailes nav vājums, bet gan zīme, ka tuvojos nozīmīgam izaugsmes brīdim.”
Analīze. Nošķir reālus riskus no iedomātiem draudiem. Pajautā sev: „No kā tieši es baidos? Cik ticams ir šis risks, un ko darīšu, ja tas īstenosies?”
Rīcība. Sper pirmo, kaut pavisam mazu soli, negaidot ideālu noskaņojumu. Saki sev: „Es tūlīt izdarīšu vienu konkrētu lietu.” Tieši rīcība palīdz mazināt trauksmi.
Mēs bieži sīki iztēlojamies sliktāko, kas varētu notikt, ja mēģinātu un piedzīvotu neveiksmi. Taču daudz retāk sev vaicājam: „Kāda būs mana dzīve pēc gada, ja nemēģināšu un neko nemainīšu?” Nereti bezdarbības cena ir augstāka par iespējamās kļūdas radīto zaudējumu.
Pārmaiņu ceļš nav jāiet vienatnē. Paliekot vienatnē ar šaubām, iekšējā kritiķa balss mēdz kļūt skaļāka par pārliecību par savām spējām.
Meklē cilvēkus, kuri iet līdzīgu ceļu vai jau ir sasnieguši to, par ko sapņo. Tie var būt kolēģi, domubiedri, padomdevēji vai izaugsmes treneri. Šāds atbalsts rada drošu vidi, kurā pārrunāt riskus, saņemt objektīvu skatījumu un grūtākos brīžos nezaudēt uzmanību uz svarīgāko.
Drosme ir lēmums, ka tas, ko vēlies sasniegt, ir svarīgāks par nezināmā radīto diskomfortu.
Negaidi ideālo pirmdienu, vēl vienu apliecību vai pilnīgas gatavības sajūtu. Tā neradīsies, kamēr nesāksi rīkoties.
Sper vienu nelielu soli jau tagad: piezvani tam, kam sen vēlējies piezvanīt, atjaunini dzīvesgājumu vai atver tukšu dokumentu pirmajam uzmetumam.
Lielas pārmaiņas vienmēr sākas ar mazām, gandrīz nemanāmām darbībām.
