Arvien vairāk cilvēku dod priekšroku īsziņu sūtīšanai, nevis zvanīšanai. Dažiem tas var pat nepatikt. Taču nesteidzieties īsziņu sūtīšanas cienītājus saukt par slinkiem vai noslēgtiem, viņu uzvedībai ir izskaidrojums.
Īsziņu sūtīšana un zvanīšana ir divi pilnīgi atšķirīgi saziņas veidi. Ja dodat priekšroku klasiskajai balss saziņai, jums ir vieglāk sastādīt numuru nekā rakstīt vēstules, un jūs patiesi nesaprotat un dažreiz pat nosodāt draugu, radinieku vai kolēģu vēlmi sazināties tikai rakstiskās ziņās, vajadzētu viņus saprast un piedot, raksta DoctorPiter.
Cilvēki, kuri nezvana, bet raksta ziņas, nemaz nav slinki, viņi vienkārši domā citādi. Bet kā tieši?
Ziņojumu cienītāji bieži vien pieder pie "iekšējiem procesoriem" - viņiem nepatīk runāt kustībā. Viņiem ir svarīgi pārdomāt atbildi: ko teikt, kā to izteikt un vai vispār ir vērts to izteikt.
Teksta formāts viņiem dod šo iespēju - izvēlēties vārdus, rediģēt frāzi, pievienot kontekstu. Runa nav par komunikācijas izvairīšanos, bet gan par vēlmi pēc precizitātes. Pētījumi apstiprina, ka introverti ir jutīgāki pret stimuliem un labprātāk domā par vārdiem. Telefona zvans viņiem atņem šo laiku, savukārt sarakste to ietaupa.
Teksta formātā var pārlasīt rakstīto, mīkstināt toni, pievienot smaidiņu pareizai emocionālajai krāsai vai pat mainīt savas domas un vispār neko nesūtīt.
Tie, kas izvēlas rakstisku saziņu, bieži tiecas pēc precizitātes. Viņiem ir svarīgi ne tikai izteikties, bet arī tikt pareizi saprastiem. Skaļi izrunāti vārdi pazūd. Rakstītie paliek. Cilvēkam, kurš novērtē jēgu, tas ir svarīgi.
Telefona saruna bieži pārvēršas par izrādi: ir jāuztur dzīvs tonis, jāievieto bezjēdzīgas frāzes un dažreiz jāsmejas, lai saruna turpinātos, jākomentē teiktais. Tiem, kas novērtē sirsnību, ātri vien apnīk sarunas.
Ziņojumi ļauj nonākt pie lietas būtības bez liekām konvencijām. Tie sniedz iespēju sazināties godīgi, bez saspringtām sociālajām lomām. Šādi cilvēki nevēlas "spēlēt sarunu", viņiem ir nepieciešama īsta saikne.
Zvani var būt emocionāli nogurdinoši - ir jāreaģē uzreiz, jāuztver intonācijas, jāpielāgojas sarunu biedra noskaņojumam un vienlaikus jākoncentrējas uz diskusijas tēmu.
Cilvēkiem, kas izvēlas saraksti, bieži vien ir laba izpratne par savām emocionālajām robežām. Viņi zina, kad viņu resursi izsīkst, un apzināti ierobežo "pārslodzi". Tas nav vēsums, tās ir rūpes par sevi.
Daudzi no tiem, kas dod priekšroku īsziņu sūtīšanai, apvieno darbu, ģimeni, personiskos projektus un ikdienas lietas.
Zvans prasa pilnīgu uzmanību šeit un tagad, un īsziņu var rakstīt starp uzdevumiem - pastaigas laikā, rindā vai pie kafijas tases. Viņiem īsziņu sūtīšana nav komunikācijas ignorēšana, bet gan elastīgs veids, kā uzturēt kontaktus laika spiediena apstākļos.
Paradoksāli, bet cilvēki, kas sūta īsziņas, nevis zvana, bieži to dara pieklājības dēļ. Viņi saprot, ka zvans var izjaukt kāda plānus, novērst uzmanību no kaut kā svarīga vai pārsteigt nesagatavotu. Īsziņa dod viņiem brīvību atbildēt, kad tas ir ērti.
Tā ir emocionālās inteliģences izpausme - spēja ņemt vērā citu cilvēku vajadzības un izvēlēties mazāk uzbāzīgu formātu.
Īsziņu sūtīšana nenozīmē, ka cilvēks nevēlas būt tuvs. Gluži pretēji, daudzi cilvēki īsziņās atveras dziļāk - viņi var izteikt lietas, ko ir grūti pateikt skaļi.
Iespēja pārdomāt vārdus bieži vien padara komunikāciju godīgāku. Tiem, kam ir grūti improvizēt, rakstīšana kļūst par drošu telpu.
Ir situācijas, kad balss kontakts ir neaizstājams: steidzami jautājumi, sarežģītas sarunas vai brīži, kad emocijas ir svarīgākas par vārdiem. Bet, ja cilvēks raksta biežāk nekā zvana, tas nav trūkums.
Tā ir apzināta izvēle, ko veic tie, kas novērtē dzīves jēgu, taupa enerģiju un respektē robežas — gan savas, gan citu. Un nosaukt šādus cilvēkus par noslēgtiem vai slinkiem ir kļūda. Viņi vienkārši sazinās sev ērtākā veidā.
