Kas kopīgs Bilam Geitsam, Leonardo da Vinči un citiem ģēnijiem, kas mainīja pasauli? Viņu panākumi nav tikai pateicoties augstam intelektam vai smagam darbam, bet gan vienam ieradumam, ko daudzi uzskata par laika izšķiešanu.
Mūsdienu pasaule diktē, ka mums pastāvīgi jābūt aizņemtiem - jāstrādā vairāk, jāatpūšas mazāk, jāizvairās no prokrastinācijas. Tomēr neirobioloģiskie pētījumi liecina, ka augstas produktivitātes un radošuma atslēga var slēpties tieši pretējā - spējā pavadīt laiku vienatnē.
Dr. Džozefs Džebelli, neirozinātnieks un grāmatu par smadzenēm autors, gadiem ilgi ir pētījis vientulības un atpūtas ietekmi uz kognitīvajām funkcijām. Viņa pētījumi liecina, ka vientulības periodi nav tikai labi cilvēkam - tie ir kritiski svarīgi radošumam, mācībām un emocionālajai labsajūtai.
“Mēs esam pieraduši domāt, ka panākumi ir atkarīgi no pastāvīgas aizņemtības, taču tas ir maldīgs priekšstats,” atzīmē Gebelli. Smadzenēm ir nepieciešamas pauzes, lai apstrādātu informāciju, veidotu jaunas saiknes un ģenerētu idejas.
Kad cilvēks ir viens, tiek aktivizēts tā sauktais “Noklusējuma režīma tīkls” (DMN). Šī sistēma ir atbildīga par pašrefleksiju, iztēli un atmiņas nostiprināšanu. Tieši atpūtas brīžos smadzenes apstrādā iegūto pieredzi, atrod netradicionālus risinājumus un stiprina neironu savienojumus.
“Radoši izrāvieni bieži notiek nevis intensīva darba brīžos, bet gan pastaigu, meditācijas vai pat miega laikā,” skaidro Džebelli.
Bils Geitss un viņa “Domāšanas nedēļas”
Microsoft dibinātājs regulāri praktizēja vientulību jau no savas karjeras sākuma. Divas reizes gadā viņš devās uz lauku māju, kur pavadīja nedēļu pilnīgā izolācijā - bez ģimenes, draugiem un kolēģiem. Šajā laikā viņš lasīja grāmatas, analizēja stratēģijas un domāja par tehnoloģiju nākotni. Saskaņā ar The Wall Street Journal ziņām, tieši viena no šiem ceļojumiem laikā Geitss pieņēma galveno lēmumu 1995. gadā palaist Internet Explorer.
Leonardo da Vinči
Renesanses ģēnijs bija slavens ar savu nesteidzīgo darbu. Viņš varēja stundām ilgi skatīties uz nepabeigtu gleznu, pirms uzlika nākamo otas triepienu. Viņa laikabiedri to uzskatīja par dīvainu, bet no neirobioloģiskā viedokļa šī pieeja ļāva viņam dziļāk iedziļināties problēmas būtībā un atrast ne acīmredzamus risinājumus.
