Ir dienas, kad nekas nav īsti savā vietā. Galvā – nogurums, un ideja par kārtošanu šķiet tikpat pievilcīga kā skrējiens maratonā. Bet tieši šādos brīžos sakārtošana var kļūt par mierinošu procesu, nevis pienākumu, raksta “psychologytoday.com”.
Sāc ar 15 minūtēm, nevis ar “visu māju”
Kad spēka nav, domas par ģenerāltīrīšanu paralizē. Tāpēc samazini mērķi līdz minimumam - ieslēdz taimeri uz 15 minūtēm un dari vienu lietu. Piemēram, tikai sakārto virtuves virsmu vai saliec drēbes netīrās veļas grozā. 15 minūtes ir pārvarama robeža, un bieži vien, kad esi sācis, prāts iesilst un galu galā izdari vairāk, nekā plānots.
“Pārvieto lietas uz priekšu”, nevis uzreiz uz vietām
Ja spēka tiešām maz, sāc ar “minimālo labojumu” - savāc, bet nenovieto perfekti. Piemēram, saliec priekšmetus kastē, ko sakārtosi vēlāk, vai sakrauj drēbes vienā vietā. Šis solis noņem spiedienu un atjauno redzamu kārtību, kas psiholoģiski dod atelpu.
Darbojies ar klausāmgrāmatu vai mūziku fonā
Skaņas palīdz prātam “nejusties vienam” - it īpaši, ja nogurums nāk no emocionālas pārslodzes. Klausies kādu vieglu, sarunīgu podkāstu, audiogrāmatu vai mīļāko mūziku ar vienmērīgu ritmu. Tas palīdz pārvērst kārtošanu par gandrīz meditatīvu nodarbi.
Izvēlies vienu “mierīgo zonu”
Nav jāsakārto viss. Izvēlies vienu stūri, kur vienmēr valda miers - piemēram, naktsgaldiņu vai virtuves galdu. Šī vieta kalpos kā vizuāls atbalsts, kad apkārtējā telpa joprojām ir haotiska. Pētījumi rāda, ka vismaz viena sakārtota zona samazina stresa sajūtu pat tad, ja pārējā vide ir nekārtīga.
Lietas, kas “runā” - klausies, ko tās saka
Bieži tieši priekšmeti mājās uztur emocionālu troksni. Paturi rokās katru lietu un pajautā sev - vai tā man palīdz vai nogurdina? Ja lieta raisa smagumu, atlaid to bez vainas sajūtas. Kārtība rodas tad, kad paliek tikai tas, kas ļauj viegli elpot.
Nobeidz ar mazu rituālu
Kad pabeidz ikkatru mazāko soli, iededz sveci vai atver logu. Šis rituāls signalizē prātam: “es izdarīju pietiekami”. Tas noslēdz darbības loku un rada mieru, nevis nemitīgu pienākuma sajūtu.
Kad nav spēka kārtot, kārtība nedrīkst būt vēl viens pienākums, bet tā var kļūt par pašpalīdzības formu - veidu, kā sakārtot domas, pārvietojot lietas pa vienai. Jo bieži kārtošana nav par māju, bet par prātu, kas meklē vietu, kur justies droši.
