Pirmkārt, kanisterapiju izmanto bērnu ar īpašām vajadzībām, tas ir, cerebrālo trieku (CP), autismu, rehabilitācijā, Dauna sindromu, garīga atpalicību un citi apstākļi.
Suņi palīdz bērniem pielāgoties apkārtējai pasaulei, attīsta viņu fiziskās un kognitīvās spējas un uzlabo emocionālo stāvokli. Piemēram, bērnu cerebrālās triekas gadījumā aktivitātes ar dzīvnieku palīdz attīstīt motoriku, stiprina muskuļus un uzlabo stāju.
Saskarsme ar draudzīgiem dzīvniekiem attīsta komunikācijas un empātijas prasmes: cilvēks mācās atpazīt nepazīstamu un neparastu ķermeņa valodu, savas un citu emocijas un vajadzības. Tas ir svarīgi, piemēram, autisma gadījumā.
Kanisterapija ir metode, kā nodibināt saikni ar apkārtējo pasauli, sazinoties ar dzīvniekiem. Mijiedarbība ar viņiem palīdz mums pierast pie jauna veida emociju izteikšanai. Mācāmies atpazīt četrkājaino “sarunu biedru” vēlmes, vērot viņu uzvedību un vienoties par ērtiem saziņas apstākļiem.
Suņi atbalsta cilvēkus ar garīgiem traucējumiem, kas pārdzīvo krīzes, cieš no depresijas, alkohola un narkotiku atkarības.
Katrs cilvēks piedzīvo sociālo spiedienu un bailes no noraidījuma. Īpaši grūti cilvēkiem ar autismu un citām neirodiversitātēm ir nodibināt kontaktu ar ārstiem un psihoterapeitiem.
Suņi ir dabiski, vienkārši, godīgi un atklāti izrāda savas emocijas. Viņi nav spējīgi spriest, kas padara tos par ideālu līdzekli neirotisko un psiholoģisko aizsargspēju pārvarēšanai.
Kanisterapija sniedz labumu cilvēkiem, kuri piedzīvojuši traumas vai smagus dzīves notikumus. Pēc mijiedarbības ar dzīvniekiem uzlabojas viņu motoriskā funkcija, kļūst vieglāka sociālā adaptācija un mācīšanās.
Terapijas suņi palīdz cilvēkiem, kuri cieš no posttraumatiskā stresa traucējumiem. Šī diagnoze ir saistīta ar dažāda veida trauksmes stāvokļiem, panikas lēkmēm, kuras var mazināt, pateicoties četrkājainajam pavadonim. Piemēram, ja cilvēks baidās iet ārā, dienesta suns var pirmais novērtēt situāciju un darīt zināmu saimniekam, ka viss ir kārtībā.
Saziņa ar terapijas suni bieži ir indicēta neiroloģiskām slimībām un atmiņas problēmām. Mājdzīvnieki apmeklē pansionātus un palīdz gados vecākiem cilvēkiem tikt galā ar akūtu vientulības sajūtu.
Suņu asociācijas visā pasaulē strādā ar demences centriem. Suņi palīdz gados vecākiem pacientiem sakārtot savu dienu, atgādina lietot medikamentus, un, ja saimnieks uzvedas dīvaini, sauc palīgā citus ģimenes locekļus.
Apmācība ar terapijas suņiem paaugstina pašcieņu un samazina trauksmes līmeni: cilvēki izjūt patiesu pieķeršanos un siltumu no saviem četrkājainajiem pavadoņiem.
Kad mēs samīļojam suņus, apskaujam tos un mijiedarbojamies ar tiem, organismā izdalās miera un baudas hormoni: serotonīns (rodas saskarsmē ar suni), dopamīns (aktivizējas kopīgās spēlēs ar terapijas suni), oksitocīns (rodas apskaujoties). Šie ķīmiskie savienojumi palīdz justies droši, mazina stresu un uzlabo garastāvokli.
Ir zināms, ka kontakts ar dzīvniekiem palīdz pazemināt asinsspiedienu un veicināt relaksāciju. Saimnieka un suņa mijiedarbība pozitīvi ietekmē psiholoģisko stāvokli: oksitocīns izdalās pat ar vienkāršu pieskārienu dzīvniekam. Šo prieka hormonu ražo gan cilvēki, gan viņu mājdzīvnieki.
Lai samazinātu kortizola līmeni asinīs, pietiek pat 10 minūšu mijiedarbības ar dzīvnieku. Tas uzlabo pašsajūtu ne tikai veseliem cilvēkiem, bet arī tiem, kuriem ir nosliece uz depresiju un trauksmi.
Apmācībai ar suņiem ir kontrindikācijas, un tās labāk identificēt pirms apmācības uzsākšanas, stāsta eksperte.
Gan bērniem, gan pieaugušajiem var būt alerģija pret suņu matiem. Tas jāapstiprina alerģistam pēc laboratorijas pārbaudēm.
Tāpat nodarbības pie dzīvnieku terapeitiem ir kontrindicētas akūtu augšējo elpceļu saslimšanu, ādas iekaisumu gadījumos, bailēs no saskarsmes ar suņiem.
Lasi arī: Ar kurām slimībām palīdz tikt galā četrkājainie terapeiti
