2.lapa
Izdevniecībā „Aminori” iznākusi Marinas Abramovičas autobiogrāfija „Ejot cauri sienām”
„Performanču mākslas vecmāmiņa”, kā sevi pati dēvē Marina Abramoviča, dzimusi 1946. gadā Belgradā. Viņas vecāki ieņēma augstus amatus Dienvidslāvijas Komunistiskajā partijā un mājās bērniem bija noteikuši militāri dzelžainu režīmu. Abramoviča studēja Mākslas akadēmijā Belgradā un Zagrebā, 29 gadu vecumā devās uz Amsterdamu, kur iepazinās ar vācu mākslinieku Ūleju, ar kuru kopā bija gan dzīvē, gan mākslā līdz 1988. gadam. Pēcāk Abramoviča pievērsās solo karjerai, par vadmotīviem viņas performancēs, instalācijās, video darbos un fotogrāfijās kļuva Balkānu folklora, Dienvidslāvijas kara sekas, dzīves un nāves saspēle.
Par performanci „Balkānu baroks” māksliniece saņēma 1997. gada Venēcijas biennāles galveno balvu „Zelta lauva”. 2001. gadā Abramoviča pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, kur viņas māksla kļuva pieklusinātāka un meditatīvāka.
Grāmatas „Ejot cauri sienām” tulkotāja Kārina Pētersone raksta: „Marina Abramoviča ar savām performancēm, kas balansē uz cilvēcisko spēju robežas, ir kļuvusi leģendāra un joprojām turpina pārsteigt. Tāpēc tik saistošs ir viņas dzīvesstāsts, kas ir ārkārtīgi emocionāli piesātināts un savā ziņā piedāvā atslēgu uz viņas mākslas pasauli. Tas ir satriecoši atklāts un iespaidīgs.
Ja tas būtu romāns, varētu teikt, ka dzīvē tā nenotiek. Neiedomājamas sāpes, skarbums, apbrīnojama neatlaidība, jūtas ar orkāna spēku un teju neticami, brīnumiem līdzīgi dzīves pavērsieni - viss piedzīvotais paver skatu uz viņas unikālās radošās metodes būtību.
Var teikt, ka, lasot par Marinas bērnībā pieredzēto un pārciesto, mēs labāk saprotam, kāpēc viņa tā rīkojas ar savu ķermeni. Pat tad, ja neesat mākslas mīļotājs, šis stāsts apbur ar savu valdzinošo intensitāti un neļauj nolikt grāmatu malā.” Redaktore, korektore Sigita Kušnere.
