12.lapa
Laikmetīgās mākslas telpā TUR atklāta Andas Lāces personālizstāde “Psihoneiroloģiskajā slimnīcā mīlēties ir aizliegts”.
Andas Lāces “Psihoneiroloģiskajā slimnīcā mīlēties ir aizliegts” ir gleznu instalācija, kas pievērš uzmanību slēgtās institūcijās dzīvojošu cilvēku pieredzei un viņu vajadzībai pēc fiziskas tuvības un ciešām attiecībām.
Vēlme pēc pieskārieniem, tuvības, seksualitātes un mīlestības ir cilvēka pamatvajadzība, kas nezūd, nonākot institucionālā aprūpē.
Tomēr institucionālās aprūpes apstākļos šo vajadzību izpausme kļūst sarežģītāka, aktualizējot jautājumus par aprūpi, drošību, privātumu un piekrišanu. Šīs cilvēciskās pieredzes var viegli palikt nepamanītas, ja cilvēks galvenokārt tiek uztverts caur viņa psihiskās veselības stāvokļa un institūcijas, kurā viņš dzīvo, prizmu.
Anda Lāce šai tēmai pievēršas gan kā gleznotāja, gan balstoties ilgstošā personīgā pieredzē, strādājot ar cilvēkiem psihoneiroloģiskās aprūpes iestādēs.
Gleznās uzmanības centrā nonāk cilvēki, kuru dzīvi un savstarpējās attiecības joprojām apvij ievērojama sabiedrības stigma.
Veidojot izstādi TUR, Anda Lāce pievēršas arī pašas vietas vēsturei. Ēkā savulaik atradās neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļi un tika veikts to remonts. Šī vēsturiskā saikne izstādes tēmu papildina ar citu skatījumu uz palīdzību un aprūpi, kā arī atsauci uz ierasto apzīmējumu “ātrā palīdzība”. Apvēršot šo jēdzienu, māksliniece aicina domāt par to, ko varētu nozīmēt “lēnā palīdzība”. Tā nav novēlota palīdzība, bet gan tāda, kurai ir pietiekami daudz laika un resursu, lai iedziļinātos katra cilvēka individuālajās vajadzībās.
TUR telpu piepilda 20 cilvēka auguma gleznas, kas izvietotas dažādos leņķos un atšķirīgos attālumos cita no citas. Anda Lāce tās raksturo kā “ļoti dažādus cilvēkus, kuri brīvi piepildījuši telpu”.
Gleznas ir atbrīvotas no ierastā izvietojuma pie sienām, ļaujot tām pastāvēt telpā katrai atsevišķi, tomēr to atrašanās vietas ir rūpīgi noteiktas un visas izstādes laikā paliek nemainīgas.
Apmeklētāji pārvietojas starp gleznām un tām apkārt, sastopot tās no dažādiem skatpunktiem un vērojot, kā mainās to savstarpējās attiecības.
Visas gleznas atrodas vienā atvērtā telpā, kur iespējama tuvība, taču privātumam atvēlēts pavisam maz vietas. Katru gleznu vertikāli notur pie betona grīdas piestiprināta metāla konstrukcija, ko papildina neregulāras formas putu elementi. Anda Lāce tos dēvē par “amorfiem balstiem”.
Porolons un citi putu materiāli mākslinieces darbos parādās jau kopš 2016. gada, kalpojot kā absorbējošs materiāls, aizsargājoša virsma un drošības matracis. Šajā izstādē tie balsta un aizsargā gleznas, kuras, neraugoties uz šķietamo brīvību telpā, joprojām ir stingri nostiprinātas savās vietās.
Izstāde turpina Andas Lāces ilgstošo interesi par cilvēka pieredzi, ievainojamību un robežām, ko veidojam gan ap sevi, gan citiem.
Ieguvusi izglītību glezniecībā, māksliniece savu praksi laika gaitā paplašinājusi, pievēršoties performancei, instalācijai un tēlnieciskām formām, un šie izteiksmes veidi viņas darbos bieži savstarpēji pārklājas. Kopš 2019. gada Anda Lāce ir iesaistīta sociāli aktīvajā Sansusī Labklājības rezidenču programmā, kur ilgstoši strādā ar dažāda vecuma cilvēkiem ar atšķirīgām fiziskajām un mentālajām spējām. Viņas daiļradē atkārtoti sastopama interese par neviennozīmību un empātiju, kā arī situācijām, kurās ierastie priekšstati par to, kas ir normāls, pieņemams vai iespējams, sāk mainīties.
Anda Lāce dzimusi Rīgā 1982. gadā un ieguvusi maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Izstādēs viņa piedalās kopš 2003. gada, savukārt performances, bieži sadarbojoties ar mūsdienu akadēmiskās mūzikas komponistiem, veido kopš 2010. gada.
Pašlaik Anda Lāce dzīvo Igaunijas laukos netālu no Tartu, turpinot aktīvi strādāt Latvijā, kur Rīgā atrodas arī viņas darbnīca.
Izstādes kurators un teksta autors: Edvards Shautens (Edd Schouten). Izstāde būs aplūkojama līdz 19. septembrim.
