4.lapa
Atzīmējot izcilā latviešu trimdas mākslinieka dramaturga un gleznotāja Raimonda Staprāna simtgadi, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva zālēs (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) no 14. augusta līdz 2027. gada 17. janvārim būs skatāma izstāde “Raimonds Staprāns. Klusuma arhitektūra”.
Raimonda Staprāna (1926-2026) simtgades izstādes iecere ietver vēlēšanos izcelt līdz šim Latvijā neredzētus darbus un veidot kompaktu, bet piesātinātu stāstu par meistara daiļradi no pašiem agrīnākajiem darbiem 20. gadsimta 50. gados līdz pat pēdējiem, ko viņš gleznojis 21. gadsimtā.
2025. gada pavasarī izstādes kuratorei Dr. art. Elitai Ansonei bija iespēja mākslinieka darbnīcā Sanfrancisko atlasīt gleznas izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izveidotā kolekcija ļauj izsekot, kā septiņdesmit gadu garumā mainījies Staprāna glezniecības unikālais rokraksts.
Raimonda Staprāna māksla uzplauka abstraktā ekspresionisma ziedu laikos.
Taču, lai cik abstrakti Staprāns necentās gleznot, viņu arvien vilka pie figuratīviem ainaviskiem vai kluso dabu motīviem, un pie tiem arī mākslinieks palika, ierindojoties Kalifornijas Līča piekrastes glezniecības (Bay Area Painting) lokā.
No abstraktā ekspresionisma Staprāns iemācījās glezniecības “arhitektūru”, to, kā glezna tiek konstruēta. “Gleznai jāspēj “stāvēt” kā ēkai,” sacīja mākslinieks. Staprāna glezniecība ir enigmātiska, tā izceļas ar stingri arhitektonisku kompozīciju un kolorītu, kas novests līdz kādai galējai sajūtai, kas piepildīta ar iekšējo spriegumu. Šī ir intelektuāla glezniecības valoda - Staprāns neizskaidro pasauli, bet ar precīziem vizuālajiem līdzekļiem rada emocionāli un estētiski piesātinātu un nospriegotu klusuma telpu. Ikviena Staprāna glezna ir kā noslīpēts dimants, kas tapis ilgā, lēnā procesā.
2026.gads ir Raimonda Staprāna simtgades gads. Latvijā šo notikumu iezīmē vairāki pasākumi. Oktobrī uz ekrāniem gaidām Pētera Krilova dokumentālo spēlfilmu “Sarkanais šķūnis”. Raimonda Staprāna izstādes “Klusuma arhitektūra” atklāšanā 13. augustā tiks atvērti mākslinieka memuāri “46 epizodes ar un bez ironijas”, kas balstās autora personiskajās atmiņās, kuras sniedzas tālu pāri individuālajam, kļūstot par būtisku laika liecību nākamajām paaudzēm. Grāmatai ir izcila kultūrvēsturiska nozīme, jo tā aptver plašu un savstarpēji saistītu pieredzes loku - no starpkaru Rīgas kultūras un politiskās dzīves līdz bēgļu gaitām un radošajai profesionālajai izaugsmei trimdā un ASV.
Otrā pasaules kara beigās Raimonds Staprāns, 18 gadu vecumā, kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Jau 1947. gadā ģimene ieceļoja ASV un apmetās uz dzīvi Seilemā, Oregonā. 1948. gadā Vašingtonas Universitātē Sietlā Staprāns sāka studēt glezniecību un drāmu, iegūstot bakalaura grādu (1948-1952), bet mākslas maģistra darbu aizstāvēja Kalifornijas Universitātē Bērkli (1952-1954). Vēlāk par viņa mājām kļuva Sanfrancisko, kur Raimonds Staprāns veidoja savu mākslinieka un dramaturga karjeru.
Raimonds Staprāns vienmēr vēlējies uzturēt saiti ar dzimteni. Jau 60. gados viņš kopā ar dzīvesbiedri zinātnieci Ilonu Staprāni no Maskavas nelegāli ieradās Latvijā. 1972. gadā mākslinieks nosūtīja gleznas izstādei Rīgā, taču kultūras dzīves funkcionāri jau nākošajā dienā to slēdza un padarīja publikai nepieejamu. Latvijā ar Staprāna daiļradi iepazināmies 2006. gadā, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika viņa plašākā izstāde dzimtenē.
Raimonds Staprāns savā mūžā sarīkojis vairāk nekā 60 personālizstādes.
