10.lapa
Piektdien un sestdien, 5. un 6. jūnijā, Latvija kļūs par 18. valsti, kura redzēs “Stāstu par vardarbību” - skarbo, patieso un slaveno izrādi, kuras režisors ir Tomass Ostermeiers.
Taču galvenais notikums ir fakts, ka mūsu publikai beidzot būs dota iespēja iepazīties ar vienu no labākajiem drāmas kolektīviem Eiropā - “Schaubühne Berlin”.
Berlīnē ik vakaru durvis ver 150 dažādi teātri un koncertzāles, tomēr biļetes uz “Schaubühne” izrādēm tā vienkārši pēdējā brīdī nopirkt nav iespējams.
Teātrim ir ārkārtīgi interesants repertuārs, savs starptautiskais festivāls, spēcīga trupa, kur spēlē, piemēram, Larss Aidingers, un režisoru sapņu komanda. Tur savas izrādes regulāri iestudē arī citas Eiropas teātra zvaigznes.
Kopš 2009. gada teātri vada Tomass Ostermeiers, kurš prot uztaustīt laikmeta nervu tik labi kā neviens cits.
Iekļaut viņa darbus savās programmās tiecas lielākie starptautiskie teātra festivāli.
Par ieguldījumu teātra mākslā režisors ir saņēmis 2011. gada Venēcijas biennāles “Zelta lauvu”. Viņa izcilāko iestudējumu skaitā ir “Hamlets”, “Nora”, “Tautas ienaidnieks”, “Ričards II”, “Otello”, “Kaija”.
Ostermeiers sadarbojas ar pirmā lieluma zvaigznēm, taču pat tad, kad viņa aktrises ir Keita Blanšeta un Izabella Ipēra, viņš ir nepielaidīgs Meistars, kura mērķis ir griezīgi aktuāls, intelektuāls un psiholoģiski precīzs teātris.
Tomasa Ostermeiera izrāde “Stāsts par vardarbību” iestudēta 2018. gadā, balstoties franču rakstnieka Eduāra Luī autobiogrāfiskajā romānā “Stāsts par vardarbību”, kas ir kļuvis par starptautisku bestselleru un tulkots daudzās valodās.
Grāmatas pamatā ir reāla autora dzīves situācija: nejauša satikšanās ar svešinieku Ziemassvētku naktī beidzas ar izvarošanu, draudiem un fizisku izrēķināšanos. Galvenā varoņa māsas, policistu un medicīnas darbinieku reakcija uz notikušo izgaismo to, cik neiznīdējami un dzīvi sabiedrības apziņā ir gan rasisms, gan homofobija…
Scenogrāfija, darbs ar video projekcijām un vienlaikus spraigā aktierspēle rada dokumentalitātes efektu.
Taču izrāde nav naturālistiska nozieguma rekonstrukcija. Ostermeiers apzināti pārceļ uzsvaru no paša vardarbības akta uz tā sekām.
Notikumus pārstāsta dažādas balsis, tie tiek sašķelti, izkropļoti, iegūst jaunas nianses, un skatītāji nonāk sāpīgā atcerēšanās procesa virmojošajā centrā - tur, kur patiesība neizskan tieši un precīzi, bet tiek savākta un salīmēta no lauskām.
“Stāsts par vardarbību” pēc definīcijas nevar būt optimistisks. Taču izrādes lielākā vērtība ir tā, ka Ostermeiers parāda mums iespēju iziet ārpus traumas.
Režisors solidarizējas ar totalitārisma un vardarbības pētnieci Hannu Ārenti: mūsu varā ir mainīt pasauli un dot tai kaut ko jaunu un pozitīvu.
Divas stundas ilgā izrāde izskan tieši uz šīs nots.
Uzmanību: izrāde “Stāsts par vardarbību” notiek vācu valodā ar latviešu un angļu titriem. Izrādē ir atklātas vardarbības ainas un kailskatu elementi. Bērni, kas jaunāki par 18 gadiem, zālē netiks ielaisti arī kopā ar vecākiem.
