4.lapa
Izdevniecībā „Aminori” iznācis ukraiņu disidenta Vasiļa Stusa dzejas krājums „Jautrie kapi”.
Vasiļs Stuss (Василь Стус, 1938-1985) ir leģendārs dzejnieks, pretpadomju disidents, Ukrainas varonis, kas gāja bojā 1985. gadā ieslodzījumā par darbību Ukrainas Helsinku grupā un tekstiem, kas publicēti Rietumos.
Aizliegts, vajāts un nesalauzts, Stuss ir atstājis nenovērtējamu ietekmi uz ukraiņu nacionālās pašapziņas atmodu un literatūras atdzimšanu.
Viņa politiskās akcijas, raksti un esejas līdz ar spožu, novatorisku dzejoļu publikācijām tika pamanītas ārzemēs, Stuss bija reāls kandidāts uz Nobela prēmiju literatūrā, taču padomju varas nežēlīgā izrēķināšanās to nepieļāva.
„Jautrie kapi” (Веселий цвинтар) hronoloģiski ir Stusa trešais dzejas krājums. Tas tapa no 1968. līdz 1970. gadam un netika iesniegts nevienā izdevniecībā. Krājums ir būtisks un nozīmīgs dzejnieka radošajā mūžā, jo tas rezumē jaunrades posmu līdz arestam. 1970. gadā dzejnieks pats ar rakstāmmašīnu nodrukāja un iesēja šo krājumu 12 eksemplāros, kas bija domāti lasīšanai vistuvāko draugu lokā. Atšķirībā no citiem tā laika dzejniekiem, kas atļāvās rakstīt „starp rindiņām”, Stuss atklāti un skaudri runāja par padomju varas absurdu, nežēlību un trulumu.
Grāmatas pēcvārdā ukraiņu literatūrzinātnieks Olehs Solovejs raksta: „Krājumā atspoguļojas patiešām kijiviskas reālijas - pat ne tikai sabiedriski politiskas un ne šauri speciāli ukrainiskas; varētu sacīt, tās ir Stusa garīgās esības krustceles. Par šīs esības viduspunktu kļūst gars, kas pūlas izlauzties no miesas cietuma, vienlaikus alkstot nokļūt pats sevī - autentiskā un tikai tādējādi iespējamā. Šis krājums izkristalizē Vasiļu Stusu viņa metafiziskajās koordinātās, kurās dzīves absurda izjūta nav nošķirama no šīs pašas dzīves nepielūdzamās nepieciešamības.
Krājumā „Jautrie kapi” Stuss aktīvi izmantojis groteskas iespējas, tādējādi cenzdamies parādīt, cik krasi viņš nepiekrīt absurdajai, teatralizētajai antipasaulei.
Dziļums un godīgums nekļūdīgi iezīmē neatkārtojamo ētiski estētisko telpu, ko sev uzcēla Vasiļs Stuss, kura pasauluzskatā dzīve bija jaunrade un jaunrade - attiecīgi - pārtapa dzīvē.
Dzejnieks bija sasniedzis līmeni, kurā liriskais varonis spēj aptvert un izteikt mūžīgo, vispārcilvēcisko, demonstrējot spēju atjaunoties un atdzimt jebkādos, pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, jo vairs ne apstākļi viņu rada, bet viņš ir tas, kas rada pasauli sevī un apkārtnē. Visu veic intuitīvā, mākslā gūtā zināšana, kuras pamatā ir autora unikālais ētiskais maksimālisms.”
