Granātābola gaisma caur vēstures drupām
Foto: Dmitrijs SUĻŽICS/MN
Žaņa Lipkes memoriālā piektdien, 24. aprīlī, armēņu genocīda piemiņas dienā, plkst. 16.00 tiks atklāta armēņu izcelsmes Latvijas mākslinieces Karinē Paronjancas (attēlā) izstāde “Granātābola gaisma”.
Ar tās atklāšanu memoriālā aizsāksies starpdisciplinārs kultūras pasākumu cikls “Granātābola gaisma: armēņu genocīds mākslā, literatūrā un mūzikā”, kura mērķis ir aktualizēt armēņu genocīda pieredzes refleksijas vizuālajā mākslā, literatūrā, mūzikā, kino un kultūras atmiņā.
Izstādi papildina ne vien mākslinieces personīgie teksti un ģimenes vēsture, bet arī armēņu pētnieces Valdas Salmiņas tulkojumi no armēņu valodas.
“Jerdiks”, arm. երդիք/2026. Audekls, eļļa, autortehnika, D 30 cm. "Jerdiks - jumta atvere tradicionālajā armēņu mājoklī, pa kuru pusdienlaikā iespīd saule un izgaismo tā iekšpusi. Mēs ceram, ka mūsu darbs, tāpat kā jerdiks, metīs gaismu uz pagaidām vēl plašai publikai mazāk zināmām armēņu vēstures un kultūras lapaspusēm," saka Karinē Paronjanca. / Publicitātes foto
Izstādes muzikālo noskaņu veidojis komponists Edgars Raginskis.
Atklāšanas vakarā uzstāsies armēņu tradicionālā pūšaminstrumenta duduka meistars Tigrans Tumanjans. 2008. gadā duduks un tā mūzika tika iekļauti UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Aktieris Gundars Āboliņš (JRT) lasīs fragmentus no ebreju izcelsmes austriešu rakstnieka Franca Verfela (1890-1945) romāna “Musa Daga četrdesmit dienas”, kas ir viena no nozīmīgākajām latviski tulkotajām literārajām liecībām par armēņu genocīdu.
“Sarkanā līnija” jeb “Sajats Nova” (Citējot S. Paradžanovu)/2026. Ģimenes galdauts, eļļa, autortehnika, 200x130 cm. "Šī ir vēl viena glezna, kas tapusi uz veca ģimenes galdauta. Gleznā caur Sajata metaforisko tēlu ir iekodēta mana vecvectēva personīgā drāma. Kopā ar brāļiem, būdami mazi bērni, viņi kļuva par aculieciniekiem mātes zvērīgai noslepkavošanai. Pēc vairāku gadu bēgļu gaitām un ar lielām grūtībām manam vecvectēvam tomēr izdevās atrast savus jaunākus brāļus, Tbilisi bērnu namā un angļu misionāru patversmē... "dēli. Viņi nesa uz rokām savu mirušo māti.” Detaļām ir milzīga nozīme manos darbos. Katrs gleznas fragments ir stāsts ar savu sižetu. Kopā šie vēstījumi veido vienotu naratīvu ar atvērtām beigām. Kombinatoriskās mīklas atslēga ir mazā mūka figūriņa audekla kreisajā apakšējā stūrī, un sarkanā līnija, kas veido simbolisku krustu - garīgas vertikāles un cilvēka dzīves horizontāles krustojumu." / Publicitātes foto
Pasākumā ar priekšlasījumu uzstāsies arī romāna tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana, iezīmējot 24. aprīļa vēsturisko kontekstu un atgādinot, ka 1915. gada traģiskos notikumus simboliski aizsāka armēņu intelektuāļu aresti Konstantinopolē.
Pasākumu noslēgs mākslinieces Karinē Paronjancas stāstījums izstādē par armēņu genocīda un vēstures tēmām, kas viņas glezniecībā atklājas, pārinterpretējot tradicionālos simbolus.
“Dieva dzirksts” (Veltījums Sergejam Paradžanovam)/2022.-2026., audekls, eļļa, autortehnika, D 40 cm. Granātābols ir viens no armēņu identitātes spilgtiem simboliem, kas īpaši aktualizējās pēc 1915. g. genocīda, kad atlikusī rietumarmēņu daļa izklīda pasaulē, un veidojās plaša diaspora, kurai bija svarīgi ne tikai izdzīvot, bet arī saglabāt vēsturisko atmiņu. Īpašu popularitāti granātābols kā dzīvības un dzimtas turpināšanās simbols ieguva pēc Sergeja Paradžanova filmas gūtajiem panākumiem. "Vispirms bija krāsa, "Granāta krāsa", kas pārvērtās gaismā. Pelēcība un trumi nespēja nomākt Gaismu. Šis darbs ir mainījies, ar katru nākošo izstādi iegūstot arvien jaunas detaļas. Manis iemīļotās sniegbaltās mežģīnes iekrāsojās melnas, baltais likteņa pavediens pārtop dzeloņstieplēs... Lauru vainags - ērkšķu vainagā..." stāsta māksliniece. / Publicitātes foto
Gleznās granātābols kļūst par dzīvības, atmiņas un nepārtrauktības zīmi, savukārt armēņu krusts, hačkars, simbolizē mūžīgās dzīvības avotu, augšāmcelšanos un piederību, vienojot armēņu paaudzes no viduslaikiem līdz mūsdienām.
“Mans darbs sākas ar pelniem. Tie nav tikai materiāls, tie ir stāsti par iznīcību un izdzīvošanu. Es gleznoju uz audumiem, kuriem ir sava atmiņa, bieži vien arī manas ģimenes vēsture.
Granātābols manās gleznās nav dekoratīvs simbols, tas ir ķermenis, kas sevī nes dzīvību un sāpes vienlaikus.
Mani darbi ir mēģinājums savienot to, kas ir sadegušs, ar to, kas vēl spēj dīgt,” stāsta māksliniece Karinē Paronjanca.
“Māte ar saviem bērniem” jeb “Melnās asaras”/2026. Pelni, audekls, eļļa, autortehnika, 50x50 cm. "Strādājot pie šī melnbaltā cikla, man bija ārkārtīgi svarīgi uzsvērt, ka manis radītie tēli balstās patiesās arhīvu liecībās, mani “modeļi” nāk no tā laika dokumentālajām fotogrāfijām, tie nav mākslinieka hiporbolizētas fantāzijas augļi. Jo īpaši balstījos uz vācu fotogrāfa pacifista Armina Teofila Vēgnera labi zināmajiem vēsturiskajiem kadriem. Te vēlos citēt profesoru Izraēlu Čarniju: "Armēņu genocīds ir zīmīgs daudzējādā ziņā, arī tāpēc, ka asiņainajā 20. gadsimtā tas bija agrīns masu genocīda piemērs, ko daudzi atzīst par Holokausta "generālmēģinājumu". Nav iespējams nevilkt paralēles starp armēņu genocīdu un holokaustu. Ļoti bieži tie bija vieni un tie paši CILVĒKI, kas pretojās necilvēkiem - ebreju slepkavām. 1933. gadā Vegners uzrakstīja atklātu vēstuli Hitleram, aicinādams viņu glābt Vāciju no neizmērojamas netaisnības un kauna, nekavējoties izbeidzot nesen sākto ebreju vajāšanu. Pēc tam Vegners pats tika represēts un ieslodzīts koncentrācijas nometnēs. Verneram tika piešķirts “Taisnīgā starp tautām” tituls," stāsta Karinē Paronjanca. / Publicitātes foto
Izstāde “Granātābola gaisma” aplūko ne tikai vēsturisku traumu, bet arī radošās formas, caur kurām armēņu tauta saglabājusi valodu, identitāti un dzīvotspēju.
Žaņa Lipkes memoriāls šajā kontekstā kļūst par ētiski un simboliski nozīmīgu telpu, kur iespējams runāt par genocīdu, dzimtas liecībām un kultūras izdzīvošanu.
“Sargeņģelis” (veltījums Aršila Gorkija mātei)/2026. Pelni, audekls, eļļa, autortehnika, 40x30 cm. "Šajā gleznā bez jau acīmredzamās atsauces uz armēņu izcelsmes pasaulslavenā Amerikas abstrakcionista Aršila Gorkija ģimenes drāmu man bija svarīgi uzrunāt skatītāju arī caur naivām, bet ārkārtīgi izteiksmīgām formām, ko radījuši jau viduslaiku Armēnijas neprofesionālie mākslinieki un tēlnieki. Manuprāt, tieši seno armēņu tempļu bareljefu un viduslaiku miniatūrglezniecības ietekmē veidojies Aršila Gorkija neatkārtojamais un savdabīgais stils. Pastāv uzskats, ka gleznā "Mākslinieks un viņa māte" Aršils Gorkijs izdzēsis savas mātes rokas, lai uzsvērtu zaudējuma smagumu un skumjas, tā vēlēdamies izcelt ainas metafiziskumu. Šī glezna ir par neiespējamību vēlreiz sajust mātes roku siltumu," atklāj Karinē Paronjanca. / Publicitātes foto
Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone norāda, ka šai tēmai memoriāls pievērsies ilgstoši: “Mēs ilgi esam gatavojušies runāt par armēņu genocīdu, jo tas nav tikai armēņu stāsts.
Tas ir stāsts par to, cik viegli pasaule aizmirst.
Vēsturiski tiek citēts, ka Hitlers, īsi pirms Otrā pasaules kara un ebreju tautas iznīcības, jautāja: ‘Kurš šodien vēl runā par armēņu iznīcināšanu?’ Tāpēc ir apbrīnojami redzēt, kā mākslinieki iekļauj ģimenes pieredzi un armēņu genocīda atmiņu savos darbos, kā vizuālā valodā atdzīvina arī mazāk zināmos stāstus.”
