6.lapa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) ciklā “Paaudze” atklāta izstāde “Visāda garuma sapņi”, kas atklāj sirreālisma izpausmes latviešu iespiedgrafikā 20. gadsimta 70.-80. gados.
Izstādes fokuss vērsts uz sirreālisma interpretācijām astoņu grafiķu - Māra Ārgaļa (1954-2008), Ilmāra Blumberga (1943-2016), Valijas Brences (1941-2009), Maijas Dragūnes (1945), Artura Ņikitina (1936-2022), Aijas Ozoliņas (1932-2023), Māras Rikmanes (1939) un Lolitas Zikmanes (1941) - daiļradē, izceļot šo talantīgo, bet pagaidām ne vienlīdz labi zināmo un pētīto autoru darbību padomju okupācijas periodā - 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad sirreālisms līdzās abstrakcionismam tika iekļauts padomju ideoloģijai nevēlamo mākslas virzienu sarakstā.
Sirreālisma pirmsākumi meklējami 20. gadu sākumā Parīzē un saistāmi ar dadaisma kustību. Par virziena dzimšanu pieņemts uzskatīt 1924. gadu, kad franču rakstnieks un dzejnieks Andrē Bretons publicēja pirmo “Sirreālisma manifestu”.
Latvijā jau 20. gadu vidū termins parādījās presē, tomēr vizuālajā mākslā sirreālisma pazīmes manāmas daudz vēlāk - virzienam raksturīgo izteiksmes līdzekļu izmantošana (biomorfas formas, sapņainums, negaidītu priekšmetu, lietu un tēlu kombinācijas vai to pretnostatījumi) mākslā ienāca 70. gadu sākumā.
Tieši 70. gados Latvijas grafikā bija vērojams uzplaukums: 1968. gadā tika iedibināta Tallinas grafikas triennāle, kas vienkopus pulcēja labākos grafiķus no Baltijas valstīm, 1976. gadā Latvijas Mākslinieku savienības namā tika atvērta litogrāfijas darbnīca, kas iedvesmoja šajā tehnikā darboties plašāku mākslinieku loku. Savukārt 1975. gadā Republikas Zinību namā jeb Planetārijā aizsākās grafikas izstāžu sērija ar nosaukumu “Zinātne un zinātniskā fantastika”.
Šo izstāžu nozīmi spilgti akcentējis Ilmārs Blumbergs: “Nosaukums “Zinātne un zinātniskā fantastika” deva iespēju izlikt visu ko. Pilnīgi visu. Tā bija brīvība. To izstādi gaidīja. No formas viedokļa sirreālisms noteica manus izteiksmes līdzekļus.” (Es nemiršu. Ilmārs Blumbergs. Sast. Anita Vanaga. Rīga: AV, 2013. - 46. lpp.)
Izstādes nosaukums ir atsauce uz 1974. gadā izdoto Ojāra Vācieša dzejas krājumu “Visāda garuma stundas”.
Par grāmatas noslēdzošo darbu “Klavierkoncerts” Vācietis sacījis, ka viņa mēģinājums ir bijis atklāt radošā procesa rašanās būtību, kur radīšanas brīdī klātesošā ir burvestība, kuru viņš pielīdzina sapņainai noskaņai.
Sapņiem, to tulkošanai un Zigmunda Freida mācībai par bezapziņu virziena pirmsākumos bija svarīga loma: savienojot sapni ar realitāti, viņi cerēja piekļūt jaunai realitātei jeb sirrealitātei.
Atšķirībā no visām iepriekšējām cikla “Paaudze” ekspozīcijām, kas ierasti bija veltītas atsevišķu mākslinieku daiļradei, šī ir grupas izstāde, un tā aplūko konkrētu mediju - iespiedgrafiku, balstoties muzeja kolekcijas izpētē.
Lai dotu plašāku ieskatu izvēlēto grafiķu veikumā, līdzās muzeja krājuma priekšmetiem eksponēti darbi no citām kolekcijām - Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas krājuma, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja un Blumberga fonda.
