11.lapa
Svētdien, 15. februārī, kultūras telpā “Hanzas perons” ar Dmitrija Šostakoviča prelūdiju un fūgu atskaņojumu pianista Riharda Plešanova lasījumā turpināsies “Klaviermūzikas svētdienu” cikls.
“Kādēļ es šodien spēlēju Šostakoviču - tas ir tiešām, pateicoties iespaidiem vidusskolā, jo mana brīnišķīgā skolotāja Anita Pāže mani uzreiz tā kā iemeta aukstā ūdenī un iedeva spēlēt pašu pēdējo, 24. prelūdiju un fūgu, ko mēs varam saukt arī par milzīgu simfoniju, tur ir dubultfūga. Tā ir ārkārtīgi traģiska, bet ar ārkārtīgi pacilājošām beigām.
Kā tas Šostakovičam ir tipiski - no maza asniņa izaug vesela simfonija. Es atceros šos iespaidus. Mani tobrīd tik ļoti neinteresēja, kas notika Šostakoviča laikā, bet mani uzrunāja pati mūzika. Man tā likās fascinējoša.
Atceroties šīs sajūtas, es izdomāju, ka gribu nonākt līdz šai pēdējai un paskatīties, ar ko tas viss sākās,” par pamudinājumu pievērsties dižgara Dmitrija Šostakoviča 24 prelūdiju un fūgu klavierēm ciklam kādā intervijā atklājis pianists Rihards Plešanovs (attēlā).
1950. gada vasarā Dmitrijs Šostakovičs uz Austrumvāciju pavadīja padomju delegāciju, lai apmeklētu pasākumus, godinot divsimtgadi kopš Johana Sebastiana Baha nāves. Ģēnija mūzikas iedvesmots Leipcigā, Šostakovičs nolēma “iesaistīties sarunā” ar Bahu. Drīz pēc atgriešanās Maskavā, komponists sāka darbu pie sava 24 prelūdiju un fūgu cikla, par atspēriena punktu, saprotams, izvēloties Baha “Labi temperēto klavīru”. No Baha divu krājumu ar 12 prelūdiju un fūgu pāriem katrā komponēšana prasīja desmitgades. Šostakovičs savas pabeidza četros mēnešos. 1952. gada decembrī komponista laba draudzene Tatjana Nikolajeva (Tatiana Nikolayeva) ciklu pirmatskaņoja Ļeņingradā.
Jo īpaši “15. pārī” jeb re♭ mažora prelūdijā un fūgā - īpatnajā rotaļīgi valsējošas prelūdijas un blīvi hromatiskas fūgas salikumā, ir nojaušams modernisms, kas visai droši kuģo pa atonālisma un dodekafonijas ūdeņiem. Nav grūti iztēloties Komponistu savienības oficiāli pausto nosodījumu komponistam un viņa “kakofoniski spazmatiskajam” lieldarbam, apsūdzot “formālismā” un “dekadencē”, par ko Šostakovičs ticis kritizēts pastāvīgi.
“Viņš ar cieņu pret senajām formām ir veidojis savu skaņu pasauli, kas kļuva par vienu no virsotnēm 20. gs. un mūslaiku pasaules mūzikā.
Šis cikls manā pastkastītē nonāca 2021. gada rudenī, vēl pirms sekojošā šausminošā februāra, un, atzīšos, ka šī mūzika man ir likusi izsāpēt un aizlūgt par daudziem šī kara upuriem. Bet tā nav par karu, tā, manuprāt, ir par lielu cilvēcību un mīlestību,” teicis Rihards Plešanovs. Viņš divos koncertos 2024. gadā ciklu pa daļām "Peronā" jau lasījis. Nu, iespējams, prasīgāko un vērienīgāko no 20. gs. klaviermūzikas lieldarbiem, pianists vienas svētdienas pēcpusdienā atskaņos pilnībā.
