10.lapa
Piektdien, 23. janvārī, plkst. 19.00 Latvijas Universitātes Lielajā Aulā uz savu pirmo šī gada koncertprogrammu klausītājus aicina kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un diriģents Normunds Šnē (attēlā).
Jauno sākumu ieskandinās Roberta Šūmaņa monumentālais “Konzertstück” četriem mežragiem un orķestrim, bet dzirkstoša pacilājuma devu programmai piešķirs Jozefa Haidna simfonija “Pārsteigums”.
Līdzās klasikas vērtībām - mūsdienu vācu komponista Filipa Mainca ekspresīvās skaņu ainas un itāļu avangarda guru Lučano Berio apcerības pilnais opuss “Reqies”.
“Konzertstück” lasījumā piedalīsies šobrīd vadošie Latvijas mežradznieki: “Sinfonietta Rīga” mežragu grupas koncertmeistars Artūrs Šults uz sadarbību aicinājis arī savus kolēģus no LNSO rindām - Gunti Kronīti, Miku Bankevicu un Kalvi Etkinu.
Ne mazāk krāšņa un ievērības cienīga epizode kāda cita Eiropas muzikālā lielmeistara radošajā mūžā ir Jozefa Haidna 94. simfonija. Tā tapusī slavenā Vīnes klasiķa slavas un mākslinieciskā brieduma augstākajā punktā, pirmo reizi apmeklējot Londonu - vienu no ievērojamākajiem Eiropas mūzikas, mākslas un darījumu centriem.
Otrā, tāpat kā visas 12 Londonas simfonijas, tapušas pēc talantīgā impresārija Johana Pētera Solomona ierosmes un tikusi pirmatskaņota Londonas Hanoveres zālē 1792. gada pavasarī. Haidns, kurš savas virtuoza muzikālā scenārista prasmes Esterhāzi galmā nokalpotajos gados bija izkopis līdz pilnībai, pie uzdevuma ķērās ar lielu entuziasmu. Viņa mērķis bija pārsteigt. Un kā redzams, tas viņam godam izdevies, jo vispārēju furoru izraisījusī simfonija vēlāk patiešām ieguva apakšnosaukumu “Pārsteigums” - tik asprātīgu pavērsienu un muzikālo motīvu bagāts ir šis simfoniskais audekls .
Neparedzamības un piedzīvojumu gara caurstrāvots ir arī mūslaiku vācu skaņraža Filipa Mainca Berlīnes naktsdzīves ainu iedvesmotais, nesen tapušais opuss “der zerfall einer illusion in farbige scherben”, kas skaņās glezno ilūzijas sadrupšanu krāsainās lauskās.
Bet itāļu avangarda guru Lučāno Berio iespaidīgajā skaņu audeklā “Requies”, kas veltīts viņa mūžībā aizsauktās sievas, leģendārās dziedātājas Ketijas Berberianas piemiņai, gluži kā caur atmiņu prizmu radoši lūkojas uz kādu melodiju, tās fragmentiem ļaujot rotaļāties gaismēnu paslēpēs, ienirt klusumā un ataust kvēlā ekstāzē.
