Vērts apmeklēt: Ziemassvētku melodiju koncerti, Saulgriežu svinības, izstādes, egles rotājumi no porcelāna, Rīgas mākslas skolu audzēkņu darbi un Maestro dziesma jaunā versijā.
Ar skatienu nākotnē uz alternatīvu un radikāli atšķirīgu pasauli. Rasas Jansones personālizstāde
Muzikāls kaleidoskops Anglikāņu baznīcā
Apstāties, sajust un izbaudīt prieku - koncertzālē “Ave Sol”
Saulgriežu svinības Tallinas ielas kvartālā
Ziemassvētku melodiju koncerti Bastejkalna parkā un Līvu laukumā
Rīgas mākslas skolu audzēkņu darbi
Noklausies! Zane Dombrovska un Mārcis Maņjakovs “Ziemeļblāzmas romancē”
Otrdien, 23. decembrī, plkst. 18.00 galerijā “Alma” tiks atklāta mākslinieces Rasas Jansones personālizstāde “Jēzus māsiņa”.
“Jēzus māsiņa” ir feministiskā utopija, ko Rasa Jansone Latvijas laikmetīgajā mākslā piesaka laikā, kad šaubas par sieviešu tiesībām uz drošību un reproduktīvajām izvēlēm arvien biežāk pāršalc arī Latvijas sabiedrību.
“Kā neverificēta vēstures versija vairāk par pagātnes revidēšanu izstāde aicina vērst skatienu nākotnē, lai iztēlotos alternatīvu un radikāli atšķirīgu pasauli. Izstāde apliecina autores briedumu, manifestējot apzinātu un ilgtermiņā izstrādātu māksliniecisko domāšanu.”/Jana Kukaine.
Virdžīnija Vulfa savā hrestomātiskajā eseju krājumā “Sava istaba” izvērš intelektuālu spēli par Šekspīra māsu. Vulfa nodēvē viņu par Džūditu un vaicā: kāda gan būtu bijusi māsas dzīve, ja viņa būtu piedzimusi tieši tajā pašā ģimenē ar tieši tādu pašu spēju strādāt ar vārdiem kā brālis. Notikumi Džūditas stāstā risinās pavisam citādi nekā brālim, kurš aizbēdzis uz Londonu, koka teātrī uz skatuves dēļiem atrada savu “Visuma centru”. Arī Džūdita bēg uz Londonu, jo tēvs viņu grib apprecināt ar kaimiņu vilnas tirgotāja dēlu - meitenei tobrīd nav pat septiņpadsmit. Kad par viņu apžēlojas Londonas teātra trupas vadītājs, Šekspīra māsa atklāj, ka ir stāvoklī “no šī džentelmeņa” un pavisam drīz viņa tiek aprakta kādās anonīmās krustcelēs.
Vulfas prāt, tas ir neizbēgami, ka 16.gadsimtā jauna sieviete ar lielu talantu “sajuktu prātā, nošautos vai beigtu savu dzīvi kādā vientuļā būdiņā aiz ciemata robežām, pa pusei ragana, pa pusei burve, bijāta uz izsmieta”. Šekspīra māsa tādējādi iezīmējas kā dīvaina, salikta būtne, kuras “prāts noteikti bija pārpūlēts un dzīvotspēja gājusi mazumā, jo nemitīgi nācās kaut kam pretoties, kaut ko atspēkot.”
Ar Šekspīra māsas stāstu Vulfa lieliskā veidā atklāj objektīvo ierobežojumu, ko sievietes vēsturiski nav bijušas tiesīgas apiet, svītrot vai ignorēt savās dzīvēs - savu bioloģisko spēju ieņemt un iznēsāt bērnu.
Šis fakts varēja kļūt gan par sievietes dzīves “Visuma centru”, gan par potenciālu vietu nežēlīgai drāmai.
Virdžīnija Vulfa Šekspīra māsas stāstu izteiksmīgi papildina ar literāru darbu analīzi, aprādot, ka vīriešu radītos mākslas darbos žilbinoša sieviete “valda karaļu un iekarotāju dzīvē; daži no iedvesmojošākajiem vārdiem literatūrā izskan no viņas lūpām”, taču pat Vulfas laika reālajā dzīvē liela daļa sieviešu tik tikko prata lasīt, nemācēja rakstīt un bija sava vīra vai tēva īpašums; akūti nepieciešams īpašums likumīga bērna iznēsāšanas spējas dēļ. Vulfa šo pretrunīgo, dīvaino briesmoni ar tik atšķirīgām pieredzēm mākslā un dzīvē nodēvē par “tārpu ar ērgļa spārniem” un “dailes garu, kas virtuvē kapā nieru taukus”.
Saprotams, ka Virdžīnija Vulfa, būdama rakstniece, savā analīzē izmantoja literārus darbus. Taču kā ir ar vizuālo mākslu?
Vai mūsdienās, turpat vai simt gadus pēc Vulfas rakstītā, vēl arvien sievietes dzīvi būtu iespējams skaidrot “tārps ar ērgļa spārniem” atslēgā? Un vai vizuālās mākslas pasaulē tas nevarētu būt, piemēram, trāpīgs kolāžas tehnikas apzīmējums?
Veidojot savu doktordarbu par Jaunavas Marijas ikonogrāfiju Latvijas laikmetīgajā mākslā, es kādu laiku pavadīju meklējot neatkarīgas, protestējošas Marijas tēlu gan savā, gan citu sieviešu mākslā - un tālāk par domu, ka Marija “patiesībā ir” nepakļāvīga māte, kas atsakās pieņemt sava bērna upurēšanu kā neapstrīdamu faktu, es netiku.
Taču jau pēc doktordarba aizstāvēšanas Vulfas oksimorons “Šekspīra māsa” mani aizveda pie kādas citas māsas un viņas mammas. Pie kādas pavisam mazas māsiņas - tik tikko izdīguša asniņa kā protesta, dzīvotgribas un vitalitātes atgūšanas simbola.
Tā nu pamazām izkristalizējās vēl kāds cits Marijas tēls. Tā drīzāk ir Marija, kas nevis dusmās protestē, bet gan smejas - tā ir Marija, kas gaida vēl vienu bērnu. Šāda Marija apstrīd svētās mātbūšanas spožumu vispirms jau tīri ķermeniskā veidā. Pats skandalozākais Jaunavas Marijas tēls varētu būt dzīvs, silts sievietes ķermenis, kurš, pretstatā Baznīcas dogmai par Mariju kā Jaunavu arī pēc Jēzus piedzimšanas, ir spējīgs nodarboties ar seksu un ieņemt vēl vienu bērnu - sieviešu dzimuma bērnu. Un šoreiz laist to pasaulē tādēļ, ka Marija pati tā vēlas - nevis tādēļ, ka viņa ir kāda liela, grandioza “Visuma centra” iecerēta plāna daļa./Rasa Jansone.
„Jēzus māsiņa” ir trešā Rasas Jansones personālizstāde, ko organizē “Alma”. Rasas Jansones mākslinieciskā prakse jau 20 gadu garumā demonstrē intelektuālu un vizuāli krāšņu spēju interpretēt mākslas vēstures stūrakmeņus feministiskā griezumā.
Vēsturiski zināmi gleznojumi spēj atkal “notikt” pat vairākus gadu simtus pēc to uzgleznošanas - kad apstākļi ir mainījušies un mākslinieki ir gatavi atgriezties pie tām pašām gleznām, bet ar pilnīgi citiem jautājumiem.
Rasas Jansones darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijās. 2024. gadā māksliniece aizstāvēja praktiskās doktorantūras grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur patlaban pasniedz studentiem padziļinātu kursu Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturē.
