2.lapa
Māksla XO galerijā atklāta mākslinieces Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Ak, Dievs, cik skaisti!”.
Helēna Heinrihsone ir viena no atslēgas figūrām latviešu mūsdienu glezniecībā. Pārliecināta moderniste, nerimstoši tiecoties meklēt un rast individuālā izpausmes brīvībā sakņotu izteiksmi. Viņa glezno it kā pa priekšu laikam - vēl nenotikušo un pašas autores vēl tikai nojausto.
Roze ir Helēnas Heinrihsones gleznu centrā. Tai viņas daiļradē ir bijusi nozīmīga loma jau vairāku gadu garumā. Tā nav tikai skaistuma simbols. Roze un Helēnas Heinrihsones krāsu salikumi ietver visus nebeidzamo attiecību stāstus, uz kuru fona noris jūtu un emociju attiecības.
Ak, Dievs, cik skaisti! Vai šajā nosaukumā ietverta ironija? Vai rozes ir ironija?
Jā! Protams!
Bet izstāde nav tikai par rozēm, tā ir par cilvēka brīvību.
Katrs, kurš glezno, grib būt brīvs, un reti, kad to var sasniegt. Šajā gadījumā manai atbrīvošanās kalpo rozes un ironija. Motīvs.
Kas šajā izstādē ir ironisks?
Krāsa un forma. Pārspīlētais skaistums, kas rozēm tiek piedēvēts. Jēdziens. Roze kā skaistuma apzīmējums. Pārspīlētais viss ir ironisks. Un, ja tu pārspīlē, tad labāk ar ironiju, nevis naidu, vai uzbrukumu. Ironija glābj no tā, ka tu uzbrūc ar krāsu, ar formu.
Ironija tevi savalda?
Jā. Un, ka uztvere nav tik viennozīmīga. Ironija palīdz būt neviennozīmīgam. Pašam, un arī darbam.
Kura krāsa tev liekas visironiskākā?
Es teiktu, šajā gadījuma visironiskākā ir dzeltenā. Sākumā gribēju teikt, ka violetā, bet nu man jau ir divas violetas rozes. Tagad top trešā dzeltenā, tāpēc tā liekas visironiskākā. Bet baltā, protams, ir vispārākā! Ja cilvēks grib sevi sabeigt, viņš glezno baltu rozi! Arī tev top viena balta roze.
Izaicini sevi?
Ceru izkulties! Man it kā viss ir jau skaidrs, tikai nezinu iznākumu…
Vai jaunās rozes atšķiras no tavām iepriekš gleznotām rozēm?
Tās atšķiras ne tikai no manām pirmajām rozēm, bet arī no tām, ko gleznoju vēl gadu atpakaļ. Es "izvilku" viņas no radniecīgu krāsu fona un it kā atkailināju uz neitrāla fona. Kaut kad ļoti sen esmu gleznojusi melnus fonus, kas ir nekļūdīgi. Šoreiz tie ir diezgan neitrāli, "bezkrāsaini". Katrai rozei tie ir nedaudz savādāki, bet uztveras tā, it kā visi foni vienā bālumā. Jaunajās gleznās ir stingri noliktas attiecības - figūra, fons. Agrāk man gribējās nojaukt atšķirību - it kā figūra ieplūst fonā. Tagad es rozes figūru izcēlu ārā.
Vai katrai jaunai rozei ir savs - tiešs modelis, kā allaž?
Jā. Tās ir gan no mana dārza, gan no tava. No mūžīgām rožu grāmatām, kuras var simtiem reižu šķirstīt, bez pārspīlējuma. Tikai vajadzības gadījumā atrodi to, kas tevi uzrunā. Tu it kā šķirsti un viss, bet tad pienāk tā lappuse grāmatā, kas tev bija paredzēta! Jaunajā izstādē būs izlikts vien darbs no agrākiem laikiem - "Rozes sniegā". Tas ir vairāk skumjš nekā priecīgs.
Caur skumjām es priecājos.
Šis darbs tika gleznots no dabas, un tieši tā - pa īstam. Putenis un stiprs vējš no jūras, un turpat līdzās ir brīnišķīgi jauni pumpuri un atvērušies ziedi. Ja tu gribi ziedēt, tad ziedi!
Vai tas, ka izstāde notiek pirms Ziemassvētkiem, arī ir ironija?
Skaista sakritība.
Esi priecīga?
Esmu pārsteigta. Piekritu izaicinājumam un esmu to pieveikusi! Pieveikusi izaicinājumu! Pie sevis esmu nolēmusi, ka turpmāk gleznošu kā vīrieši - mērķtiecīgi, bez tīksmināšanās. Kontrolēšu sevi, lai nenovērstos no darba procesa ar sapņošanu, jūsmošanu" slinkošanu. Vienkārši ņemšu un darīšu savu darbu! Šobrīd es ceļos septiņos un deviņos jau stāvu pie audekla. Es gribu izmantot savu ārprātīgi lielo pieredzi gan darba, gan rožu studēšanas, un tikai gleznot!
/Ilzes Žeivates saruna ar Helēnu Heinrihsoni 2025. gada decembrī pirms izstādes "Ak, Dievs, cik skaisti!" atklāšanas
