5.lapa
Pirmdien, 24. novembrī, plkst. 18.00 Izdevniecībā „Aminori” (Krišjāņa Valdemāra ielā 69) notiks kinooperatora Jāņa Eglīša grāmatas „Vēja dziesmas” atvēršanas svētki.
Tajā piedalīsies grāmatas redaktore Ilona Brūvere, bet grāmatas fragmentus lasīs Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš.
„Vēja dziesmas” ir kinooperatora Jāņa Eglīša debija literatūrā.
Smalks un vīrišķīgi juteklisks miniatūru krājums par nemiera pilnu dzīvi bez atelpas, katrā vārdā un teikumā meklējot savas patiesības, kas lasītāju pievelk kā sirds magnēts, ļaujot iejusties autora maģiskajā sajūtu, vērojumu, domu un fantāzijas pasaulē.
Kinooperatora inscenētāja Jāņa Eglīša kontā ir divdesmit filmas. Spilgtākās no tām: „Homo novus” (2018), „Sesils” (2008), „Lūgšana krustā” (2008), „Kur pazudis Elvis?” (2008), „Cilvēki tur” (2012), „Spēlmanis” (2013), „M.O.Ž.” (2014), „Pirmdzimtais” (2017), „Pastnieku gaidot” (2024).
Parasti rakstīt par sevi, radošo procesu un dzīves notikumiem vairāk patīk režisoriem. Kinooperatori par sevi raksta daudz retāk, viņu grāmatas vairāk uzskatāmas par profesionālās pieredzes rokasgrāmatām vai jautriem stāstiņiem no uzņemšanas grupas ikdienas.
Kāpēc raksta Jānis Eglītis?
„Pats īsti nezinu. Vienkārši kādu dienu sāku rakstīt un vairs nevarēju apstāties. Tā bija tāda dīvaina sajūta. Negribu teikt, ka visi tie vārdi nav mani, bet man tie nepieder. Tie bija dzīvojuši kaut kur manī un pēkšņi sāka plūst ārā. Es tos vairs nevarēju apturēt. Vairs nevarēju nerakstīt. Tas notika pats no sevis. Man gribējās nosūtīt šos vārdus kā vēstuli visiem cilvēkiem, kas dzīvo uz šīs planētas - kā to dara uz neapdzīvotas salas izmests vientuļnieks, iemetot vēstījumu jūrā. Tā to vismaz apraksta grāmatās. Bet tik garus vēstījumus jau neviens jūrā nemet, un visdrīzāk jūras otrā krastā pēc daudziem gadiem izpeld tikai tukšas pudeles, kastītes vai burciņas jau bez nodzeltējušā vēstuļu papīra. Jūra vēstuli izskalo, atstājot krastam tikai kādu zīmi no vēstījuma. Man šai ziņā ir paveicies, jo vārdus var izlasīt grāmatā.”
Jāņa Eglīša grāmata ir sajūtu un ļoti personisku atmiņu esence, ko redaktore kārtojusi nelielās miniatūrās, kur domas dzīvo neuzpucētas. Tās atnāk un atkal aizsteidzas prom, vienā elpas vilcienā atbrīvojot vietu nākamajām.
Miniatūru krājumam „Vēja dziesmas” ar kino ir tikai netieša saistība - tā ir teksta tēlainības precizitāte un emocionāls skaudrums, kas mijas ar pašironiju un brīnišķīgu jaunības romantisma izjūtu gaistošā vārdu glezniecībā. Izdevumu var definēt kā aizraujošu savas patiesības poētisko deklarāciju.
