Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) paziņojusi “Spēlmaņu nakts” balvas “Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā” saņēmējus. Šogad tās saņems Liepājas teātra aktrise Aina Karele un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons.
Pretendentus balvai “Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā” izvērtē un apstiprina LTDS valde. 32. Gada balvas teātrī “Spēlmaņu nakts” (2024./2025. gada sezonas) apbalvošanas ceremonija, ko organizē LTDS ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Rīgas valstspilsētas pašvaldības atbalstu, notiks 23. novembrī Dailes teātrī.
Ainai Karelei (1942) Liepājas teātris ir bijusi vienīgā darba vieta vairāk nekā 60 gadu garumā.
Pēc Kultūras darbinieku tehnikuma beigšanas (1961) nospēlējusi pirmās lomas, viņa sasparojās augstāko izglītību iegūt Sanktpēterburgas (tolaik Ļeņingradas) Teātra, mūzikas un kino institūtā, lai pēc četriem gadiem atgrieztos Liepājā jau citā varēšanas pakāpē.
Ja vajadzētu atrast vienu vārdu Ainas Kareles daudzo nospēlēto lomu apzīmēšanai, tas būtu “sievišķība”.
Sievišķība visplašākajā amplitūdā - sākot ar trauslām meitenēm un visādām princesēm, beidzot ar padauzām, karalienēm un trakām večām, sākot ar maigu pakļāvību, turpinot ar galēju pazemību un beidzot ar traku grimšanu grēkā vai uzvarošu sava spēka apziņu.
Īpaša nozīme viņas radošajā mūžā bijusi Oļģertam Kroderam. Viņa režijā Aina nospēlēja maigo Aleksandru Lilianas Helmanes “Lapsiņās” (1962), kas deva drosmi mācīties tālāk. Krodera iestudējumos tapa dziļi dramatiskās Katerina Ivanovna (“Noziegums un sods”, 1977) un Poļina (“Kaija”, 1987) - savu bērnu vai mīlestības dēļ spējīgas pazemoties, lūgt un diedelēt.
Oļģerts Kroders palīdzēja deheroizēt šīspasaules varenos un Šillera Marijā Stjuartē (1976) vai Šekspīra Ģertrūdē (“Hamlets”, 1984) atklāt gan zemus un egoistiskus motīvus, gan - izšķirošos brīžos - karalisku stāju un pašcieņu.
Tomēr loma, kas visprecīzāk izsaka pašas aktrises personību, tapusi Valda Lūriņa iestudētajā aizrautīgajā Atmodas laika “Šveikā” (1986) - daiļā, par spīti karam un briesmām bezrūpīgā Vendlera kundze, kurai, grābjot pilnām saujām aizliegtu mīlu un citas baudas, bija divi kaujas saucieni: “Vīnu!” un “Uguni!”
To reibinošo dzīves prieku un temperamentu Aina nav pazaudējusi nekad.
Un droši vien liek lietā arī tagad, vadot ekskursijas Liepājas teātrī un strādājot par tā arhīva, tātad vēstures, glabātāju.
2022. gadā par īpašiem nopelniem skatuves mākslā Aina Karele tika uzņemta Teātra Zelta fondā. /Edīte Tišheizere.
Jakovs Rafalsons dzimis Doņeckas apgabala (Ukraina) Makejevkas pilsētā 1946. gada 5.novembrī, kur aktiera tēvs Ābrams Rafaļsons Otrā pasaules kara sākumā, glābjoties no nacistu vajāšanām un atstājot dzimto Rīgu, dibina ģimeni. Ģimene 1964. gadā atgriežas Rīgā, kur Jakovs iegūst vidusskolas izglītību Rīgas 2. vakarskolā.
Pēc diviem gadiem, 1966. gadā Jakovs Rafalsons iestājās Jaroslavļas Teātra augstskolā un pēc studijām līdz 1991. gadam, strādā Mičurina teātrī, A. Koļcova Voroņežas teātrī, A. Lunačarska Sevastopoles teātrī, Tomskas Drāmas teātrī un Maskavas teātrī “Globuss”.
1991. gadā Jakovs Rafalsons atgriežas Rīgā un sāk strādāt Valsts Rīgas Krievu drāmas teātrī (no 2006. gada - Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris).
Sākotnēji Jakovam Rafalsonam tiek piedāvātas “mazas” lomas, taču drīz teātra repertuārs kļūst neiedomājams bez aktiera spēcīgajām, spilgtajām, enerģētiskajām un daudzveidīgajām lomām.
Meistarīgi un ar lielu pietāti pret darbu, autoriem, tēliem, režisoriem, Jakovs Rafalsons kopj aktiera profesijas standartus visaugstākajā profesionālajā līmenī - mākslinieks ir pastāvīgajos radošajos meklējumos: viņš pilnveido savus tēlus ar lielāku dziļumu un ar sīkiem žestiem, manierēm, pieradumiem un rakstura niansēm, un viņš pilnveido arī sevi, lasot un mācoties no pasaules kultūras nozīmīgākajām, talantīgākajām un gudrākajām figūrām.
Viņa bagātā dzīves pieredze, apvienojoties ar spožu erudīciju, stipru empātiju un smalku prasmi ievērot detaļas raksturos un attiecībās, palīdz viņam spēlēt pārliecinoši, dabiski, spilgti un precīzi - ar balsi, ar toni, ar seju, ar augumu, ar visu savu būtību.
Jakovam Rafalsonam padodas gan komiskais, gan traģiskais, viņš prot piepildīt ar jēgu gan vārdu, gan klusumu - viņā izteiksmīgums ir neatkārtojams.
Viņš ir augstu ideālu cilvēks un kādā intervijā uzsver: “Gribas būt godīgam savā profesijā. Jo tās prasības, kādas aktieri izvirza paši sev, vienmēr ir augstākas par tām, kādas mums izvirza skatītāji. Tādēļ mūsu uzvara allaž ir skatītāju uzvara.”
Jakovs Rafalsons ir aizrautīgs grāmatu lasītājs un kaismīgs dzejas izzinātājs un zinātājs, kurš 2017. gadā izveidoja Teātrī monoizrādi “Laika falsets” - veltījumu brīnišķīgai tā saucamā sudraba laikmeta dzejniecei Marinai Cvetajevai un 2018. gadā - “Rafalsonāte stīgu instrumentu pavadījumā”, lasot sev mīļu un tuvu dzejnieku, literātu darbus, pāri visam atainojot cilvēcisko attiecību paradigmas, kas pārdzīvo visus laikus un iespējams nodarbina visus prātus.
Jakovs Rafalsons ir saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu “Labākais aktieris” 1996. un 2001.gadā, 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas labā, 2018. gadā saņēmis Harija Liepiņa balvu par izcilu, spilgtu aktierdarbu teātrī, bet 2024. gadā ieguvis Žaņa Katlapa balvu par izcilu darbu Latvijas teātrī, kino un LTV iestudējumos. /Lina Ovčiņņikova (M. Čehova teātris).
